1.3 °C
Šogad "Spēlmaņu nakts" balvu par mūža ieguldījumu saņems M. Čehova Rīgas krievu teātra aktieris Jakovs Rafaļsons un Liepājas teātra aktrise Aina Karele, kura uz skatuves pavadījusi vairāk nekā pusgadsimtu.
Kā vēsta teātris, aktrise dramatiskās un muzikālās izrādēs nospēlējusi neskaitāmi daudz skaistu lomu un tagad ir teātra arhivāre un gide, kas palīdz kopt un saglabāt Liepājas teātra vēsturisko mantojumu, kā arī iepazīstina interesentus ar teātra aizkulisēm. Pēdējos 30 gadus Aina Karele ir arī visā Latvijā iemīļotās aktrišu folkloras kopas "Atštaukas" dalībniece.
Liepājas teātrī A. Karele sāka strādāt 1961./1962. gada sezonā. Par aktrises lomu virsotnēm var uzlūkot titullomu Šillera traģēdijā "Marija Stjuarte" (1976), karalienes Ģertrūdes lomu Oļģerta Krodera Šekspīra "Hamleta" iestudējumā (1984), Poļinas Andrejevnas lomu Krodera iestudētajā Čehova "Kaijā" (1987) un daudzas citas. 2016. gadā Aina Karele saņēmusi valsts apbalvojumu – Atzinības krustu, pirms trim gadiem uzņemta Latvijas teātra darbinieku Zelta fondā.
Par kuru nospēlēto lomu jums ir vislielākais gandarījums?
A. Karele: Lomu bijis daudz, ļoti, ļoti daudz, bet pati būtiskākā gan bijusi pie Krodera – galvenā loma izrādē "Marija Stjuarte". Un tad nākamā – Ģertrūde "Hamletā". Tās bija kapitālas un lielas lomas, bet esmu spēlējusi arī maijvaboles un bruņurupuci, arī kalponītes; nevaru teikt, ka bijušas tikai karalienes un visas galvenās. Nē, esmu gājusi cauri visdažādākajām lomām: gan augšā, gan lejā, un man tas šķiet pareizi. Atceros, studiju laikā divus vakarus pēc kārtas skatījos Bulgārijas Sofijas teātra viesizrādes, un "Romeo un Džuljetā" vienu vakaru aktrise bija Džuljeta, bet nākamajā viņa bija tautā, pagalmā. Aktieru profesijā tā tam vajadzētu būt – vienu dienu esi karalis, bet otrā dienā – kalps; nevar tikai masās iet un nevar dejot tikai titullomās. Man gan nav bijis tā, ka kāda loma būtu gribēta tā, ka vai traka būtu palikusi. Tomēr – atceros Krodera iestudēto "Forsaitu teiku", kuras pirmajā dramatizējumā biju lielā lomā – sieviete, meitene. Pēc kādiem gadiem iestudējām turpinājumu, otro daļu, un skatos – Kroders man epizodi vien iedevis – un paliku šausmīgi nelaimīga. Viņš toreiz skaidroja, ka neviena cita aktrise nav bijusi, kas to lomu varētu nospēlēt… Un tad, kad es nospēlēju to epizodi, biju pilnīgā starā: man tā izdevās, tā bija īsta raksturloma.
Teātris ir tik gaistoša māksla, no daudzām jūsu izrādēm palikuši vien stāsti un fotogrāfijas…
Jā, teātris ir gaistoša māksla. Turklāt pat ierakstītās izrādes reizēm izzūd. Vīrs strādāja Latvijas Televīzijā un ilgi neteica, ka padomju laikos tehnisku iemeslu dēļ tika uzrakstīts pa virsu arī "Marijas Stjuartes" ierakstam. Man tas joprojām ir tik šausmīgi žēl, gluži kā būtu izrauts gabals no manis pašas. Tomēr – kaut kā jau bija jātiek tam pāri, bildes ir, fotogrāfijas arī, dzīve rit uz priekšu.
Nāk prātā daudzas izrādes, daudzu gadu garumā esmu spēlējusi arī Blaumaņa "Skroderdienās", sāku ar Ieviņu, tad biju Zāra, nobeidzu kā Pindacīša. Tie bija tādi forši darbi.
Laba radoša saskaņa bijusi arī ar režisoru Valdi Lūriņu, pašu pirmo viņš Liepājā iestudēja Kestnera "Punktiņu un Antonu". Vienmēr zināju, ka man pie Valda būs loma, spēlēju arī izrādē "Trīs vīri kūrortā" un "Šveikā". Atceros, reiz Lūriņš bija atbraucis, bet lugā nebija manam vecumam piemērotas lomas, tomēr teica: "Pagaidi, Ainīt, es tev izdomāšu." Smējāmies, toreiz biju gluži kā kaut kāds astrālais tēls, kurš pārlidoja aizmugurē. Laba sadarbība bija arī ar Māru Ķimeli, kura mūsu Liepājā taisīja savu ļoti interesanto diplomdarbu – "Stikla zvērnīcu".
Atceros, Kroders kādreiz, šausmīgi senos un dziļos padomju laikos, teica: nedrīkst būt provinciālisms. Tiesa, reizēm var likties, ka Liepāja ir tālu prom, bet – tu jau vari dzīvot Parīzē un būt provinciāls, bet vari dzīvot mežā un nebūt provinciāls. Provinciālisms atkarīgs no cilvēka domāšanas un pasaules uztveres. Šaura domāšana slēpjas mūsu galvās, un tāda tā vēl joprojām piemīt pārāk daudziem, kaut arī šajos laikos pasaule kļuvusi ļoti maza, attālumi ir satuvinājušies: te – Liepāja un te – jau Rīga.
Tagad, dziedot kopā ar "Atštaukām", apceļojat vai visu Latviju…
"Atštaukām" nupat nosvinējām 30 gadus. Esam ļoti pieprasītas, bet starpbrīžos, dziedot līdzi dziesminiecei Austrai Pumpurei, izaugām pavisam dabiski. Mums ir tradicionālo svētku – Jāņu, Mārtiņu un Miķeļdienas – programmas, teicam latviešu sakāmvārdus un parunas, tautas teikas un vēl visādus humorus un, protams, dziedam. Par mums saka, ka esam tāds kā folkloras teātris. Smieties, bet neapsmiet.
"Atštauka" apzīmējot cilvēku, kas ir visnotaļ labs un derīgs, bet nez kādēļ nevienam nav īsti vajadzīgs. Vēl, piemēram, Blaumaņa Trīne lugā saka – kas nu viņai tādi par brūtgāniem, atštaukas vien gadoties. Ar mums notiek tieši pretējais, mēs jūtamies vajadzīgas. Turpinām pavisam īstu aktieru darbu, jo visas esam aktrises, jūtam viena otru no skatiena, pusvārda. Nav tā, ka, aizejot pensijā, durvis ciet, un viss. Mums pietiek uzvilkt tautastērpu, un mugura uzreiz ir taisna un esam tādas, kādas bijām pirms gadiem trīsdesmit. Uzstāšanās tiešām uztur pie jaunības, tiesa, aizejot mājās, iemetas arī kāda krika, bet, dziedot "Atštaukās", laika krikai nav nemaz, kustamies un, galvenais, dziedam. Turklāt – ja man vienai pašai liktu kaut ko nodziedāt, es nekā nezinātu, bet, kad saejam visas kopā, zinām visus vārdus, visus tekstus. Mums ir lomas ar dažādiem tērpiem – viena ir mātes meita, cita – sliņķe, tad – izlutinātā, bagātā saimniece, vēl cita – bagātā kaimiņiene. "Atštaukas" tiešām mūs uztur pie jaunības.
Kāda ir atšķirība starp teātri jūsu jaunības laikā un mūsdienās?
Pamats ir tas pats, bet, protams, repertuāra izvēli nosaka galvenais režisors. Man ļoti patīk mūsu jaunie aktieri, viņos ir kaut kāda lielāka atvērtība, mūsu laikos bijām vairāk sasaistīti. Tiesa, padomju laikos jau arī visu kontrolēja – vai iestudējumi atbilst idejiski un vai rādām, cik skaistā iekārtā dzīvojam. Pieņemt izrādi toreiz brauca īpaša komisija no Rīgas, pētīja, vai nav pateikts kas pretvalstisks. Tiesa, kaut kā jau režisori mācēja komisijas uzskatus apiet un mēs, aktieri, mācējām pateikt starp rindiņām. Tagad tu esi brīvs. Tagad tu vari. Ir citi laiki un cita domāšana.
Tomēr, tāpat kā agrāk, jābūt profesionālim. Un, tāpat kā agrāk, ikdienā aktieris ir ļoti atkarīgs no režisora: ja režisors tevi neredz lomā, tad nekas neiznāk. Tiesa, tagad, ja dikti gribas, var uztaisīt mono izrādi. Tomēr – kas gan ir aktieris, visu laiku no režisora vien atkarīgs, vai tev būs liela vai maza loma un vai vispār būsi nodarbināts. Šī atkarība ilgst visu darba mūžu. Tikai tagad, pensijā esot un teātrī vadot ekskursijas, jūtu: beidzot tāds kā kūlenis pārmests un es jūtos brīva. Tiesa – cik šajā pasaulē vispār cilvēks var justies brīvs? Bet teātrī brīvību vienkārši izbaudu, man iet garām režisori, mēs varam apkampties, un man no viņiem vairs neko nevajag. Es eju pa savu teātri un neizjūtu atkarību, vai man būs loma vai nē, es jūtos un esmu brīva.
Viedokļi
"Puķe, kas uzplaukst pat tuksnesī"
- VALDIS LŪRIŅŠ, režisors: "Ainīte prot baudīt sev atvēlēto dzīves laiku, jo no tā spēj gūt prieku. Viņā ir spēja priecāties par savu draugu, savu kolēģu un Liepājas teātra veiksmēm. Viņā nav skaudības un nav ļaunuma, manuprāt, Ainīte dzīvo, krājot pasaulē dotās krāsas. Viņa ir kā puķe, kas var uzplaukt pat tuksnesī."
- MĀRA ĶIMELE, režisore: "Par "Stikla zvērnīcu" ir ārkārtīgi labas atmiņas, toreiz man bija 23 gadi un tā bija pirmā izrāde manā mūžā. Aizbraucot uz Liepājas teātri, satiku Ainu, kura bija jauna un skaista meitene, viņai Tenesija Viljamsa radītā Lauras loma ļoti piestāvēja. Atceros Ainas brīnišķīgās acis un tādu kā trauslumu, kas kopā radīja patiesi aizkustinošu tēlu. Tā bija ļoti jauka sadarbība."
- EDĪTE TIŠHEIZERE, teātra zinātniece, kritiķe: "Ja vajadzētu atrast vienu vārdu Ainas Kareles daudzo nospēlēto lomu apzīmēšanai, tas būtu "sievišķība". Sievišķība visplašākajā amplitūdā – sākot ar trauslām meitenēm un visādām princesēm, beidzot ar padauzām, karalienēm un trakām večām, sākot ar maigu pakļāvību, turpinot ar galēju pazemību un beidzot ar traku grimšanu grēkā vai uzvarošu sava spēka apziņu.
Īpaša nozīme viņas radošajā mūžā bijusi Oļģertam Kroderam. Viņa režijā Aina nospēlēja maigo Aleksandru Lilianas Helmanes "Lapsiņās" (1962), kas deva drosmi mācīties tālāk. Krodera iestudējumos tapa dziļi dramatiskās Katerina Ivanovna ("Noziegums un sods", 1977) un Poļina ("Kaija", 1987) – savu bērnu vai mīlestības dēļ spējīgas pazemoties, lūgt un diedelēt. Kroders palīdzēja deheroizēt šīspasaules varenos un Šillera Marijā Stjuartē vai Šekspīra Ģertrūdē atklāt gan zemus un egoistiskus motīvus, gan – izšķirošos brīžos – karalisku stāju un pašcieņu. Tomēr loma, kas visprecīzāk izsaka pašas aktrises personību, tapusi Valda Lūriņa iestudētajā aizrautīgajā atmodas laika "Šveikā" (1986) – daiļā, par spīti karam un briesmām bezrūpīgā Vendlera kundze, kurai, grābjot pilnām saujām aizliegtu mīlu un citas baudas, bija divi kaujas saucieni: "Vīnu!" un "Uguni!" To reibinošo dzīves prieku un temperamentu Aina nav pazaudējusi nekad."
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
