Kas notika pēc tam: Valsts aizsardzības dienests pēc trīs gadiem — kā veicas?

Vēl tikai pirms pāris gadiem tika lauzti šķēpi – vai Latvijā tiešām ir nepieciešams valsts aizsardzības dienests? Ko tas dos? Kā to īstenot? Šaubas izteica ne vien paši jaunieši un viņu vecāki, bet arī amatpersonas. Valsts aizsardzības dienesta likums Saeimā tika pieņemts 2023. gada 5. aprīlī, un pirmais iesaukums dienestu uzsāka 2023. gada 1. jūlijā. Toreiz rakstījām par to, kā notiek gatavošanās jaunajam un nezināmajam, ko no dienesta sagaida topošie karavīri. Šajā rakstā uzzināsiet, kas ir paveikts, kas pa šiem gadiem sasniegts – līdz šim brīdim ir bijuši jau pieci valsts aizsardzības dienesta iesaukumi.

Jauniešu interese par valsts aizsardzības dienestu (VAD) pieaug – to pierāda brīvprātīgo pieteikumu skaita pieaugums, uzsver Aizsardzības ministrijas preses nodaļa: “Interese par 2026. gada janvāra iesaukumu kopumā vērtējama kā augsta, jo pretendentu skaits bija uz pusi lielāks nekā pieejamās dienesta vietas, proti, 297 pieteikumi uz 110 vietām dažādās Nacionālo bruņoto spēku vienībās.” 

Pirms dienesta ieviešanas sabiedrībā valdīja šaubas un neziņa, bet šobrīd jau valdot lielāka izpratne par to, kas tieši ir VAD, kāpēc tas nepieciešams: “Pirmos divus iesaukumus nokomplektēja brīvprātīgie, un attiecīgi, lai arī sabiedrībā valdīja zināmas bažas, jaunieši parādīja savu vēlmi apgūt militārās zināšanas. 

Šobrīd, kad VAD tiek īstenots jau trešo gadu, sabiedrībai parādās arvien lielāka izpratne par dienestu, tā nozīmi un sniegtajiem ieguvumiem – sākot ar militārām pamatiemaņām un citām dzīvē noderīgām praktiskām iemaņām un beidzot ar dažādām sociālajām garantijām, kā, piemēram, ikmēneša kompensācija, bērna uzturēšanas pabalsti, kā arī valsts apmaksāta augstākā vai otrā līmeņa profesionālā augstākā izglītība.”

Rakstura rūdījums

2023. gadā, pirms dienestu uzsāka pirmais iesaukums, par savu vēlmi dienēt “Mājas Viesim” stāstīja Krišjānis Kalāns, kurš tolaik teica, ka galvenā motivācija pieteikties dienestam ir personīgā izaugsme. “Vēlos sevi pilnveidot gan garīgi, gan fiziski. Manuprāt, mūsdienu jaunatne ir diezgan vāja – ir manāms disciplīnas trūkums. Es ceru, ka obligātais dienests vismaz daļēji spēs šo problēmu risināt, toreiz sacīja Krišjānis. Šobrīd viņš atklāj, ka laiks dienestā bijis patiesi vērtīgs: “Tas ne vien attaisnoja manas cerības, bet pat daudzkārt tās pārsniedza – necerēju dienesta laikā iegūt tik augsta līmeņa specialitāti kā M109 pašgājējhaubices operators. Jau pirms dienesta nebiju fiziski vājš, tāpēc laiks dienestā mani varbūt neizmainīja tik ekstrēmi kā dažus citus, bet varu teikt, ka vairāk nostabilizēja un pilnveidoja jau pastāvošo pārliecību par prāta un ķermeņa spēju panest ekstrēmu slodzi un nogurumu.” Valsts aizsardzības dienests sniedz kopības sajūtu un stiprina patriotismu: 

“Jau pirms dienesta patriotiskas sajūtas manī bija izteiktas, bet dienests tās pastiprināja un stiprināja. Tāpat VAD laikā ieguvu draugus, ar kuriem joprojām uzturu kontaktu. 

Bija pat mazliet žēl, kad sadalījāmies pa specialitātēm un pamatapmācības nodaļas biedrus vairs ikdienā nesatiku tik bieži. Kopā piedzīvots tika daudz, un tā ir tiešām spēcīga saikne.” 

Krišjānis gan savu darba ikdienu vairs nesaista ar militāro nozari – viņš turpina darboties jurisprudences lauciņā: “Pirms dienesta absolvēju LU ar bakalaura grādu, tagad studēju maģistrantūrā.” 

Rūdis Čivčs-Vaivods ir pirmā iesaukuma VAD karavīrs, kurš nolēma palikt profesionālajā dienestā. Pašlaik Rūdis dienesta pienākumus pilda miera uzturēšanas misijā Kosovā.

Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde / Latvijas Mediji

Arī Rūdis Čivčs-Vaivods ir pirmā iesaukuma VAD karavīrs, un viņš nolēma palikt profesionālajā dienestā. Viņš dien Sauszemes spēku Mehanizētajā kājnieku brigādē 1. mehanizētajā kājnieku bataljonā un šobrīd dienesta pienākumus pilda miera uzturēšanas misijā Kosovā. Par iespēju pieteikties dienestam Rūdis uzzināja sociālajos tīklos: “Ilgi nedomāju – nedēļas laikā aizpildīju anketu un nosūtīju. Vecākiem paziņoju tikai tad, kad jau biju pieteicies. Mamma bija pārsteigta, bet tēvs teica, ka esmu pieaudzis vīrietis un pats varu veikt savas izvēles.” 

Sākums bija izaicinājumiem pilns: “Pirmais mēnesis bija fiziski un psiholoģiski grūts. Nebiju pieradis pie tik stingras kārtības un komandas darba. Sākotnēji VAD programma likās ļoti sarežģīta – darbs komandā un komunikācija ar visiem. Bet ar laiku pieradu un tagad saprotu, ka tas viss man bija vajadzīgs. Šķiet, ka raksturā diži neesmu mainījies, bet draugi gan teic, ka esmu kļuvis mierīgāks, nosvērtāks. Dienests ļoti attīsta domāšanu, cilvēks spēj veiksmīgāk izvērtēt lietas un noteikt prioritātes. Agrāk ātri aizsvilos, bet tagad uz problēmām skatos ar vēsu prātu. Dienests iemācīja pabeigt iesākto un neatlikt lietas uz vēlāku laiku.”

Kvalitāte, ne kvantitāte

Par VAD nepieciešamību tika spriests jau sen – arī tolaik, kad Aizsardzības ministra amatā bija Raimonds Bergmanis. Viņš izteica bažas – realizēt ieceri nebūs vienkārši: ļoti apjomīgs uzdevums, daudz neatrisinātu jautājumu, trūkst resursu, instruktoru, infrastruktūras, un drīzāk būtu jāveido visaptveroša sistēma, nevis tikai dienests. 

Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Sarunā ar “Mājas Viesi” Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs Raimonds Bergmanis skaidro, ka VAD šobrīd darbojas veiksmīgi, tomēr iepriekš uzskaitītās problēmas joprojām saglabājas: “Uzsākts ir labi, bet visi izaicinājumi ir saglabājušies. Gribam sasniegt lielu iesaukto skaitu, bet instruktoru skaits, kas apmāca VAD karavīrus, nav pietiekams. Pastāv risks pārstrādāties, nogurt. Aizsardzības ministrija darīja zināmu, ka tuvākajā laikā tiks uzbūvēts tikai viens sporta infrastruktūras objekts, un tā ir viena no būtiskākajām nepieciešamībām, jo nav noslēpums, ka brīvprātīgie ir motivēti, taču fiziskā sagatavotība sākuma posmā rada izaicinājumus.”

Bergmanis uzskata, ka ir jāatrod veselīgs vidusceļš, jo dienests ir nepieciešams un labi, ka tas tika ieviests, taču izvirzītie mērķi nereti neatbilst reālajām iespējām: 

“Līdz 2028. gadam plānots dienestā gada laikā iesaukt 4000 karavīru. Igaunijā, kur dienests darbojas kopš 1991. gada un nekad nav ticis pārtraukts, šāds skaitlis vēl nav sasniegts. Manuprāt, temps būtu jāsamazina. Ir jāuzlabo infrastruktūra, kā arī jādomā par to, ka jau šobrīd uz instruktoru pleciem gulstas liela atbildība un daudz pienākumu. Temps, kādu esam ieņēmuši šobrīd, nodrošina kvantitāti, bet nepieciešama arī kvalitāte. Jā, mums blakus ir agresorvalsts, tāpēc ir jārīkojas, bet mēs vienmēr esam domājuši par kvalitāti, savu darbu darām labi, pēc tā mūs atpazīst arī citur pasaulē, piemēram, mūsu galvenais stratēģiskais partneris ASV mums uztic visgrūtākos uzdevumus. Domāju, ka tā arī ir jāturpina – jāsagatavojas kvalitatīvi un kārtīgi.” 

NBS komandieris ģenerālmajors Kaspars Pudāns informē, ka Nacionālie bruņotie spēki ir veikuši apjomīgus sagatavošanās darbus, lai ieviestu valsts aizsardzības dienestu: “Ik gadu plānots pakāpeniski palielināt iesaucamo skaitu, vienlaikus nodrošinot nepieciešamos resursus un infrastruktūru. Piemēram, šogad jaunieši valsts aizsardzības dienestu pirmo reizi aizvada Lūznavā, savukārt nākamā gada jūlija iesaukumā ir iespēja pirmo reizi pieteikties 11 mēnešu dienestam Militārajā policijā Ādažos.” 

Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālmajors Kaspars Pudāns

Foto: Paula Čurkste/LETA / Latvijas Mediji

Tāpat kopš pirmā iesaukuma ir paplašināts apmācību klāsts. Tagad iespējams apgūt arī jaunākās militārās tehnoloģijas, tostarp dronu un pretgaisa aizsardzības ieroču izmantošanu: “Ir jaunieši, kas pēc pretgaisa aizsardzības sistēmu “RBS-70” apmācības ir pieteikušies pastāvīgai dežūrai Latvijas austrumos, lai nepieciešamības gadījumā reaģētu uz Krievijas dronu ielidošanu mūsu teritorijā.”

VAD – arī integrācijas instruments

Valsts aizsardzības koncepcija, kā informē Aizsardzības ministrija, paredz, ka Nacionālo bruņoto spēku (NBS) kara laika apjomam jāsasniedz 61 000 karavīru, ko veido 31 000 karavīru miera laika struktūrā un 30 000 vispārējas rezerves karavīru, kur VAD sniedz nozīmīgu pienesumu. Dienestam pakļauts ir ikviens Latvijas pilsonis neatkarīgi no tautības vai ikdienā lietotās valodas: “Uzņemšanas kārtība un prasības visiem jauniešiem ir vienādas, dienesta izpilde bez izņēmumiem notiek valsts valodā. Kā liecina līdzšinējā pieredze, arī jaunieši ar minimālām valsts valodas zināšanām dienesta laikā ir spējuši uzlabot savas valodas zināšanas atbalstošā vidē. VAD darbojas arī kā lielisks integrācijas instruments – jaunieši dienestā nonāk no dažādām Latvijas vietām, vidēm, ar atšķirīgiem uzskatiem, un viņi spēj sadarboties. Līdz šim VAD kopumā ir iesaukti 36 diasporas jaunieši, kas dienestam pieteikušies brīvprātīgi.” 

Nacionālo bruņoto spēku Sabiedrisko attiecību speciāliste Eva Rešņa.

Foto: Publicitātes / Latvijas Mediji

Atsevišķu statistiku par to, cik mazākumtautību pārstāvju dien VAD, neveido ne NBS, ne Aizsardzības ministrija. Nacionālo bruņoto spēku sabiedrisko attiecību speciāliste Eva Rešņa skaidro, ka karavīru atlase notiek pēc nejaušības principa, tātad tā var skart jebkuru jaunieti (vīrieti) vecumā no 18 līdz 27 gadiem.

“Pieredze rāda, ka arī jaunieši, kuru ģimenēs ikdienā runā citā valodā, spēj pilnvērtīgi veikt dienestu. Piemēram, pirmajā iesaukumā piedalījās jaunietis no Liepājas, kura ģimenē sarunvaloda ir krievu. Viņš brīvprātīgi pieteicās dienestam un sākotnēji bija satraucies par savām latviešu valodas zināšanām, taču intensīvais dienesta ritms palīdzēja valodu apgūt ļoti ātri. Jāuzsver, ka visiem Latvijas pilsoņiem ir pamata zināšanas latviešu valodā, lai arī daži to ikdienā nelieto tik bieži.” Dienestā visas apmācības notiek latviešu valodā, tāpēc valodas prasmes tiek dabiski atsvaidzinātas un nostiprinātas: “Arī otrajā iesaukumā bija kāds jaunietis no krievvalodīgas ģimenes, un viņš dalījās savā pieredzē – dienestā valodas barjera nebija noteicošais, jo svarīgākā ir pozitīva attieksme, vēlme mācīties un sadarboties ar citiem. Ja kādā brīdī rodas neskaidrības, vienmēr ir kolēģi, kas palīdz un atbalsta. Kopumā jaunieši, tostarp arī mazākumtautību pārstāvji, VAD uztver kā iespēju pilnveidoties, iegūt jaunas prasmes un stiprināt piederību Latvijai.”

Sievietes dienestā

Ik pa laikam izskan ierosinājums aizsardzības dienesta iesaukumiem pakļaut arī sievietes, taču līdz šim tas nav guvis Saeimas atbalstu. Šobrīd sievietes dienestam var pieteikties brīvprātīgi. Pirmajam iesaukumam pieteicās 11 jaunietes, bet šā gada jūlijā pieteikumu skaits bija jau četras reizes lielāks – 44. Kareive Hannelora Voiciša jau pirms valsts aizsardzības dienesta ieviešanas, mācoties vidusskolā, apsvēra iespēju stāties dienestā, tomēr toreiz izvēlējās tiesību zinātni un uzsāka studijas Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē: “Paralēli studijām strādāju kā jurista palīdze advokātu birojā. Tomēr tāpat vienmēr sekoju līdzi Latvijas aizsardzības nozarē notiekošajam, kā arī ģeopolitiskajai situācijai pasaulē kopumā. Pēc notikumiem Ukrainā izlēmu, ka vēlos stāties dienestā, lai apgūtu zināšanas un prasmes militārajā jomā, lai būtu gatava krīzes situācijā aizstāvēt savu valsti.” 

Hannelora Voiciša pašlaik pilda valsts aizsardzības dienestu. Lai gan sievietes te ir mazākumā, viņa jūtas piederīga un novērtēta, un ir priecīga par lēmumu pieteikties dienestam.

Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde

Sākotnēji bija nelielas bažas, kā Hannelora iejutīsies vidē, kurā pārsvarā darbojas vīrieši: “Taču jau pirmajā dienā šīs šaubas pazuda, jo kopā ar mūsu nodaļas komandieri visi istabiņā apsēdāmies un iepazināmies. Blakus dzīvoja vēl viena meitene, vārdā Laura, ar kuru ātri izveidojās draudzība. Visi viens otram palīdzam, ja kādam ir grūtāk, atbalstām, uzmundrinām un bieži arī pajokojam. Atrodoties dienestā nedaudz vairāk kā trīs mēnešus, esmu kļuvusi gan fiziski spēcīgāka, gan morāli noturīgāka. Šajā laikā esmu sapratusi, cik nozīmīgs ir komandas darbs un savstarpējs atbalsts.” 

Kopumā kareive dienestu vērtē pozitīvi: “Protams, vienmēr pastāv iespējas kaut ko uzlabot. Piemēram, kompensācija varētu būt lielāka par šobrīd esošo, ņemot vērā, ka daudzi jaunieši ik mēnesi saskaras ar papildu izdevumiem. Tāpat pamatapmācības periodā varētu iekļaut arī tuvcīņas apmācības, kas būtu noderīgas gan fiziskās sagatavotības, gan drošības aspektā.” 

Cieņu un mīlestību pret Latviju Hannelora mācījusies no saviem vecākiem, taču, esot dienestā, viņa kļuvusi vēl patriotiskāka: “Ļoti emocionāls un nozīmīgs brīdis bija karavīra zvēresta došana – tas lika apzināties atbildību, ko uzņemos kā Latvijas pilsone. Es jūtos patiesi lepna, ka esmu latviete, un esmu gatava iestāties par savu dzimteni. Jūtos pārliecinātāka par savām spējām. Ja būtu nepieciešamība aizstāvēt Latviju, es to darītu bez jebkādām šaubām!”

Ieguvums valstij un sabiedrībai

Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 1. mehanizētā bataljona virsseržants, štāba virsseržants Ilmārs Rešņa ir VAD instruktors, kurš ikdienā strādā ar jauniešiem. Viņš stāsta, ka jaunie cilvēki sākotnēji, protams, ir sabijušies, jo viss ir jauns un nezināms, taču, kad paiet divas adaptācijas nedēļas, viņi kļūst pārliecinātāki: “Motivācija ir samērā augsta, jo jaunieši katru dienu saskaras ar ko jaunu, nav izveidojusies rutīna un pieradums. Kad pamatapmācība ir pabeigta, jaunieši ir pilnībā integrējušies dienestā.” 

Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes 1. mehanizētā bataljona virsseržants, štāba virsseržants Ilmārs Rešņa.

Foto: Sauszemes spēku Mehanizētā kājnieku brigāde / Latvijas Mediji

Instruktors atzīst, ka VAD karavīru fiziskā sagatavotība pašā sākumposmā ir diezgan vāja: “Ne visiem, bet daļai. Taču progress ir ļoti straujš, un, ja salīdzinām dienesta sākumu ar noslēgumu, tad rezultāti ir acīmredzami.” Lielākā daļa VAD karavīru dienestam ir pieteikušies brīvprātīgi, taču daļa tiek iesaukti – vai tur nerodas kādas motivācijas problēmas? Ilmārs Rešņa skaidro, ka ir pa kādam jaunietim, kurš tiešām nevēlas atrasties dienestā: “Ir VAD karavīri, kuri savu dzīvi redz pavisam citādi un dienestā darbojas nelabprāt, bet tādu ir pavisam maz. Lielākā daļa ir apmierināti ar procesu, ar paveikto, un daļa pēc dienesta beigām pat noslēdz līgumu ar NBS. Es neteiktu, ka šis ir liels izaicinājums, un reizēm pat iesaukto motivācija mēdz būt augstāka.” 

Rešņa ir pārliecināts, ka Latvijai ir nepieciešams valsts aizsardzības dienests, ka tas jauniešiem un sabiedrībai kopumā dod ļoti daudz: “Tas stiprina mūsu bruņotos spēkus, un jaunieši paši var izdarīt izvēli – turpināt darbu NBS vai sasniegt kādus citus mērķus, jo jebkurā gadījumā viņi kļūst patstāvīgi, apgūst dažādas iemaņas, prot strādāt pēc konkrētiem rīkojumiem, iegūst fizisko stāju. Laiks dienestā ir ļoti noderīgs, un valsts no tā iegūst tiešām daudz – spēcīgi jaunieši ne tikai militārajā jomā, bet arī civilajā dzīvē.” 

Arī NBS komandieris Kaspars Pudāns uzsver, ka dienests sniedz labumu visai Latvijas sabiedrībai: “Liela daļa VAD jauniešu norāda, ka ir kļuvuši pārliecinātāki par savām spējām. Būtisku pienesumu personīgajā izaugsmē sniedz komandas darbs un līderība sarežģītās situācijās, kas ir militāro vienību pamatā. Šādas rakstura iezīmes nenoliedzami ir labvēlīgas darbam civilajā dzīvē. Arī Skandināvijas valstu pieredze rāda, ka obligātais dienests paaugstina visas sabiedrības noturību pret provokācijām un hibrīddraudiem.”

Uzticēties atvases izvēlēm

Allas Kudiņas dēls Toms dienestam pieteicās brīvprātīgi kopā ar saviem klasesbiedriem: “Tā bija Toma paša izvēle, un mēs viņu atbalstījām. Protams, mazliet uztraukums jau bija, taču, tā kā ģimenē jau ir viens zemessargs, šāds dēla lēmums mūs īsti nepārsteidza.” Alla atzīst, ka visgrūtāk bijis pieņemt faktu, ka dēls ir izaudzis: “Nu viņš pats var pieņemt savus lēmumus. Sabiedrībā kaut kā automātiski tiek pieņemts, ka pēc ģimnāzijas beigšanas visiem obligāti jāstudē. Tomēr, kā redzam, ir iespējams arī cits ceļš un pieredze, kas ir gan vērtīga, gan noderīga. Domāju, ka daudziem manas paaudzes cilvēkiem armija, militārais dienests saistās ar padomju laika pieredzi, kas bija pilnīgi citāda, nekā tā ir mūsdienu neatkarīgajā Latvijas Republikā. Iespējams, daudziem grūti pieņemt vai viņi nemaz nezina, ka var būt arī citādas, mūsdienīgas un labi organizētas militārās apmācības ar cieņpilnu attieksmi pret jauniešiem.” 

Sistēmiskās ģimenes psihoterapeita speciāliste apmācībā Baiba Kalnciema

Foto: Foto no privātā arhīva. / Latvijas Mediji

Baiba Kalnciema, sistēmiskās ģimenes psihoterapeita speciālists apmācībā, atgādina, ka došanās dienestā jaunietim ir nozīmīgs dzīves pagrieziens: “Tā nav tikai jaunu prasmju un militāro iemaņu apgūšana – tā ir sastapšanās ar sevi pilnīgi jaunā vidē, ar skaidriem rāmjiem, režīmu un kopīgu mērķi. Šis solis bieži nozīmē pirmo nopietno pārvietošanos no “es” uz “mēs”, kur individuālās vajadzības jālīdzsvaro ar kopīgajām.” Arī vecākiem šis periods ir emocionāli intensīvs. Tajā vienlaikus var būt lepnums par bērna drosmi un bailes par viņa drošību: “Vecākiem svarīgi ieņemt atbalstošu, nevis kontrolējošu pozīciju, nevis prasīt, bet klausīties; nevis noteikt, bet ieinteresēties. Pieredze ģimenē un savstarpējās attiecībās piedāvā iespēju veidot pieaugušākas, nobriedušākas attiecības starp vecāku un bērnu, balstītas cieņā, uzticībā un atbalstā, nevis bailēs un vadīšanā.” Tā ir savstarpēja uzticēšanās, nu jau pieaugušā bērna lēmuma pieņemšana. Mierīgāk izdzīvot šo laiku vecākiem noteikti palīdz tas, ka jauniešiem ir iespēja doties mājās. Alla Kudiņa stāsta, ka dēls Toms piektdienu vakaros devās mājās, bet svētdienās atpakaļ uz Ādažiem – ģimene tikās bieži: “Vienmēr bijām lietas kursā par notiekošo, jo dēlam patika dalīties ar piedzīvoto. NBS organizē arī ģimeņu dienas, ir iespēja redzēt, kādā vidē mācās mūsu jaunieši, kā notiek apmācības.”

Latvijas drošība – mūsu rokās

Alla uzskata, ka dienests Latvijā ir nepieciešams: “Šāda pieredze sniedz saikni ar realitāti un iespēju iemācīties lietas, ko skolā vai augstskolā nemāca. Tā palīdz kļūt atbildīgākiem pilsoņiem un saprast, ka brīva valsts nav kaut kas pašsaprotams vai tāds, ko kādam citam būtu jāsargā mūsu vietā. Šī pieredze patiešām maina jauniešu attieksmi pret Latviju un liek vairāk novērtēt to, kas mums pieder.” 

Lai gan sabiedrības attieksme pret dienestu kļūst pozitīvāka, Alla joprojām pamana aplamus izteikumus: “Internetā, medijos un arī paziņu lokā bieži nākas dzirdēt, ka jaunieši “zaudēs veselu gadu” no savas dzīves. Tas ir mīts – šo vienpadsmit mēnešu laikā jaunieši norūdās, pārbauda un iepazīst sevi citādos dzīves apstākļos, kļūst atbildīgāki, drošāki un stiprāki. 

Toms, kurš tagad studē RTU, neko nav zaudējis – tieši pretēji, šis laiks viņam devis daudz vērtīgu prasmju un zināšanas, kas noder gan studijās, gan ikdienas dzīvē. Protams, saprotu vecāku satraukumu. Domāju, ka mammām, vecmāmiņām, māsām un draudzenēm tāds vienmēr būs. Tomēr mūsdienu militārais dienests nav nekas tāds, no kā jauniešiem būtu jābaidās.” 

Kaspars Pudāns uzskata, ka trīs gadi nav pietiekami ilgs laiks, lai būtiski mainītos sabiedrības attieksme pret obligāto dienestu, taču ir skaidrs, ka tieši jauniešu pieredzes stāsti un atsauksmes būs noteicošais faktors šīs attieksmes maiņā: “Tāpēc Nacionālo bruņoto spēku prioritāte ir nodrošināt kvalitatīvu un jēgpilnu apmācību procesu, kas laika gaitā palīdzēs mazināt aizspriedumus un stiprinās dienesta prestižu.” 

Valsts aizsardzības dienesta karavīri pēc dienesta jūtas disciplinētāki, stiprāki – gan fiziski, gan arī emocionāli, tāpat pārliecinātāki par savām spējām, kā arī piederīgāki savai valstij

Foto: Armīns Janiks/Latvijas armija / Latvijas Mediji

Instruktors Ilmārs Rešņa ir drošs, ka Aizsardzības dienests lauž vecos stereotipus par armiju – vēl pavisam nesen jauno vīriešu vecāki šausminājās, ka viņu dēli tiks mocīti, ka laiks dienestā būs briesmīgs. VAD instruktors secina, ka dažu vecāku prātos saglabājušies šādi stereotipi un mīti, taču tie neatbilst patiesībai: “Mūsdienās viss ir civilizēti, katrs karavīrs un jauniesaucamais ir vērtība, instruktoru attieksme ir cieņpilna. Vecākiem noteikti nav jābaidās – vienmēr ir iespējams uzzināt, kā atvasei iet, pēc divām adaptācijas nedēļām ir iespēja nedēļas nogalēs doties mājās, un tas kļūst par jauniešu ikdienas darbu. Nav palicis nekas no padomju laikiem.”

Alla ir pārliecināta, ka militārās un civilās apmācības pavisam noteikti stiprinātu (un jau stiprina) mūsu valsti: “Ja jaunieši un sabiedrība kopumā izietu militāro un/vai civilo apmācību, tad jebkuras naidīgas varas vēlme uzbrukt tiks izvērtēta krietni nopietnāk nekā tad, ja lielākā sabiedrības daļa turpinās sēdēt dīvānos un skatīties TV šovus, neuzņemoties atbildību par savas valsts likteni un akli paļaujoties uz NATO. Skatoties uz ukraiņu drosmi stāties pretī Krievijai, mēs redzam, ka rietumvalstu palīdzība un atbalsts Ukrainai tiek sniegts tieši tāpēc, ka paši ukraiņi cīnās par savu zemi, valsti un brīvību. Ja viņi nebūtu izdarījuši šādu izvēli, iespējams, neatkarīga Ukrainas valsts šodien vairs neeksistētu.” 

NBS komandieris atgādina – brīvību var saglabāt, ja visa sabiedrība ir gatava par to cīnīties: “Uzbrukuma gadījumā mūsu regulārajiem spēkiem būs nepieciešams atbalsts no apmācītiem rezerves karavīriem, aktīviem pilsoņiem un labi organizētas civilās aizsardzības. Latvijas vēsture un Ukrainas pieredze apliecina, ka mazākas valstis var stāties pretī skaitliski lielākiem iebrucējiem, ja sabiedrība pretojas kopā. Tāpēc ieguldījums jauniešu pastāvīgā militārā apmācībā ir ieguldījums mūsu visu drošībā un brīvībā.”

Uzziņa

Valsts aizsardzības dienesta likums Saeimā tika pieņemts 2023. gada 5. aprīlī. Līdz šim brīdim ir bijuši pieci valsts aizsardzības dienesta iesaukumi.

VAD uzņemto pilsoņu skaits:

• 2023. gada jūlijs – 253 (visi brīvprātīgi)
• 2024. gada janvāris – 146 (visi brīvprātīgi)
• 2024. gada jūlijs – 436 (373 – brīvprātīgi; 63 – atlasīti pēc nejaušības principa)
• 2025. gada janvāris – 241 (240 – brīvprātīgi; 1 – atlasīts pēc nejaušības principa)
• 2025. gada jūlijs – 742 (566 – brīvprātīgi; 176 – atlasīti pēc nejaušības principa)

Līdz 2026. gada 14. janvārim 18–27 gadus veci jaunieši var brīvprātīgi pieteikties valsts aizsardzības dienestam. Dienesta sākums plānots 2026. gada jūlijā.

Avots: Aizsardzības ministrija

• Valsts aizsardzības dienesta likums nosaka pienākumu dienēt valsts aizsardzības dienestā katram Latvijas pilsonim – vīrietim viena gada laikā pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, vai ja pilsonis turpina iegūt izglītību pamata vai vidējās izglītības pakāpē – viena gada laikā pēc izglītības iestādes absolvēšanas, bet ne vēlāk kā līdz 24 gadu vecumam. Vienlaikus noteikts, ka VAD brīvprātīgi var pieteikties Latvijas pilsoņi – vīrieši un sievietes no 18 līdz 27 gadu vecuma. VAD ilgst 11 mēnešus.
• VAD karavīram, kurš dienesta izpildei pieteicies brīvprātīgi un pildīs 11 mēnešu dienestu NBS vienībā, ikmēneša kompensācija ikdienas izdevumiem plānota 600 eiro apmērā, savukārt VAD iesaukto ikmēneša kompensācija ikdienas izdevumiem – 300 eiro apmērā.

Avots: NBS

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild "Mājas Viesis"

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild "Latvijas Avīze".

 

MAF 2025

Foto: #sif_maf2025

#SIF_MAF2025

#kasnotikapectam