Pagājusī teātra sezona — kritiķu acīm

Svētdien, 23. novembrī, latviešu teātra patriarha Eduarda Smiļģa 139. dzimšanas dienā Dailes teātrī pasniegs "Spēlmaņu nakts" balvas par veikumu 2024./2025. gada sezonā, arī balvas par mūža ieguldījumu, ko saņems Liepājas teātra aktrise Aina Karele un Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra aktieris Jakovs Rafaļsons.

Kas šobrīd notiek Latvijas teātra vidē – ar ko izskaidrojams Nacionālā izrāviens, cik spēcīgi šobrīd darbojas Valmieras un Liepājas teātri un Rīgas Jaunais teātris? Vai Latvijas režisori sevi cenzē savā politiskajā vēstījumā? Lai diskutētu par šiem un citiem jautājumiem, "Kultūrzīmju" organizētajā "zoom" diskusijā satikās "Spēlmaņu nakts" žūrijas locekļi: žūrijas priekšsēdētāja, teātra kritiķe un LTV kultūras žurnāliste HENRIETA VERHOUSTINSKA, teātra kritiķe un teātra pētniece ILZE KĻAVIŅA, teātra kritiķe un zinātniece ZANE RADZOBE, mākslas zinātņu doktore, valsts emeritētā zinātniece, Dr. art. emeritus GUNA ZELTIŅA, teātra režisors, aktieris un projektu vadītājs HERBERTS LAUKŠTEINS un māksliniece SANDRA KRASTIŅA.

Nacionālajam – īpaša stratēģija?

Kā jūs izskaidrotu Nacionālā teātra panākumus tieši iepriekšējā sezonā (21 nominācija)? Labākā režisora kategorijā ir nominēti divi LNT režisori – Matīss Kaža ar "Nacionālo kanālu" un Pēteris Krilovs ar "Ilgu tramvaju".

Henrieta Verhoustinska.

Foto: Zane Bitere/LETA

Henrieta Verhoustinska: Nacionālais teātris piesaista jaunos režisorus – NT ir "Smilšu cilvēks" (režisors Ralfs Liepa), "Zelta templis", "Ugunsseja" (abu izrāžu režisors Henrijs Arājs), "Dullais Dauka" (rež. Jurģis Lūsis) – šī izrāde ir nominēta kā Gada izrāde bērniem un/vai pusaudžiem. Jaunie režisori uzrāda rezultātus, strādājot ar aktieriem, kuriem ir labas lomas un arī nominācijas.

Herberts Laukšteins.

Foto: Ieva Leiniša/LETA

Herberts Laukšteins: To jau nevar vērtēt atrauti no vispārējās ainas – no tā, kāda bija iepriekšējā sezona Latvijas profesionālajos teātros. Domāju, ka tā, skarbi sakot, bija visai plakana. Tad var sakrist, ka kādam teātrim ir daudz nomināciju, bet tas nenozīmē, ka tajā viss ir ļoti spoži.

Guna Zeltiņa.

Foto: Edijs Pālens/LETA

Guna Zeltiņa: Es gribētu pievienoties Henrietai, sakot, ka šie pārsteidzošie rezultāti ir teātra pareizas stratēģijas rezultāts. Starp jaunajiem režisoriem ir arī Paula Pļavniece ar izrādi "Mēs, Sālsvārnas salas vasarnieki", Matīss Kaža ar "Nacionālo kanālu" (nominēta kā Gada lielās formas izrāde). Tas viss ir mērķtiecīgas stratēģijas rezultāts, jo jaunie ienāk ne vien ar jaunu enerģiju, bet arī atdzīvina visu ansambli.

Man žēl, ka nominācijās neiekļuva tādi vidējās paaudzes režisoru darbi kā "Cilvēki laivās" (rež. Inese Mičule), ko uzskatu par ļoti nopietnu iestudējumu. Bet visus jau nevar nominēt. Es domāju, ka citiem teātriem būtu jāņem piemērs no Nacionālā teātra jauno režisoru piesaistē, jo šogad mums bijis arī ļoti liels studentu diplomdarbu piedāvājums. Ir arī vēl citi jaunie režisori, kurus redzējām bijušajās JRT telpās Tabakas fabrikā un Kurtuvē Valmierā. Citi teātri nav nemaz tik aktīvi, piesaistot jaunos režisorus. Tomēr tas jau nenozīmē, ka Nacionālais būtu 21 reizi labāks par citiem teātriem.

Zane Radzobe.

Foto: Sintija Zandersone/LETA

Zane Radzobe: Ja runa par Nacionālo teātri, tad efekts ir tajā, ka viņi ir ļoti neparedzami. Man liekas, ka tā ir, salīdzinot ar citiem teātriem, izteikti cita stratēģija, jo visur citur, ejot uz teātri, mēs ļoti skaidri zinām, kas mūs tur sagaida. Nacionālajā teātrī mūs var sagaidīt pilnīgi jebkas – visbiežāk labā nozīmē. Viņi ne visas olas ir salikuši vienā groziņā, un tas nenoliedzami patīk gan kritiķiem, gan skatītājiem.

Iziet spēcīgākā – citā līgā

Cik sevi ir pierādījis Dailes ļoti konkrētais un spēcīgais pagrieziens uz vērienīgiem starptautiskiem projektiem? Vai tas apliecina kultūru kā eksportpreci?

H. Verhoustinska: Nav jau tā, ka viņiem ir tikai starptautiski projekti. Dailē iestudē arī Mārtiņš Eihe, Toms Treinis, Matīss Kaža, Klāvs Mellis. Viņiem gana daudz ir arī pašmāju režisoru. Man liekas, ka Dailes virziens uz starptautisku atpazīstamību ir gana ambiciozs, un tas arī attaisnojas, jo iestudējums "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" Dailes teātrī bez šaubām ir iepriekšējās sezonas virsotne. Es neko sliktu tajā nesaskatu. Kad iedomājos, ka Dailes teātris ved šīs lielās izrādes uz citām valstīm – tās skatās Francijā, Beļģijā u. c. –, man bail pat iedomāties, cik tur ir furgonu.

Sandra Krastiņa.

Foto: Zane Bitere/LETA

Sandra Krastiņa: Mani nedaudz mulsina uzstādījums: vai tas ir labi, ka cenšas iekļauties starptautiskajā apritē? Domāju, ka tas ir ļoti labi, jo ir kā spēlēšana citā līgā. Ja spēlē vienā līgā un ir labas izrādes, virsotnes un veiksmes, bet tad tie paši spēlētāji nonāk augstākajā līgā, tad ir jautājums: vai viņi var to turēt.

Gan ārzemju režisoru, gan ārzemju aktieru un citu kolēģu piesaiste, tas tikai un vienīgi bagātina gan mūs kā skatītājus, gan Dailes ansambli. Protams, viņiem ir lielāka konkurence. "Orākuls" gan ir šīs sezonas izrāde, bet aktieru darbs, kas tajā norit daudz sarežģītākā uzstādījumā, ir perfekts. Protams, izrādēs kā "Rotkho" vai "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem" vieglāk uzrādās arī spēles nepilnības, un mums Latvijā vienmēr gribas norādīt, ka nesanāca tas un tas, bet jautājums paliek: kurā līgā tu spēlē. Un tas, ka Daile grib spēlēt augstākajā līgā, taču mums visiem ir lepnums.

Z. Radzobe: Man liekas, stāsts ir par to, ka tā ir cita līga – ne viennozīmīgi augstāka, bet vienkārši cita. Par Daili var teikt – tas, ko viņi dara, ir ārkārtīgi augstā tehniskās meistarības līmenī. Man patīk par teātri domāt tādā burbuļu kontekstā. Man liekas, ka Daile neapšaubāmi darbojas komercteātru burbulī, tomēr tas nav pārmetums, jo savu darbu viņi veic ļoti labi. Latvijā tāda īsta augstā līmenī strādājoša komercteātra īsti nav bijis, tāpēc tas, ar ko viņi sacenšas, nav Latvijā, bet atrodas kaut kādā plašā reģionālā kontekstā.

Valmierā turpinājās Vasaras teātra festivāls ar vācu, itāļu un citu valstu projektiem, Liepājā šovasar aizsākās jauns starptautisks festivāls – "Teātris tuvplānā". Cik spēcīgi Latvijas teātri šobrīd iziet starptautiskajā laukā?

Ilze Kļaviņa: Starptautiska sadarbība nenoliedzami ir tikai un vienīgi pluss. Gribu piebilst, ka arī Latvijas Leļļu teātris ar izrādi "Sibīrijas haiku" šovasar bija pārstāvēts Šarlevilas (Charleville-Mézières) festivālā (pasaulē prestižākais leļļu teātra festivāls "Festival Mondial des Theatres de Marionettes", Francijā). Liepāja ar izrādi "Latviešu raķetes" (rež. Regnārs Vaivars) plāno piedalīties 2026. gada ziemas olimpiādes Milānā-Kortīnā (Itālija) kultūras programmā. Šovasar Liepājā risinājās jauns festivāls "Teātris tuvplānā" ar plašu starptautisku programmu. Visas šīs tendences paver mūsu domāšanas mērogu, padarot to globālāku vārda vislabākajā nozīmē.

Valmieras spēks

Valmieras teātris ir atgriezies izremontētajā ēkā ar trim zālēm. Vai Valmieras mākslinieciskais uzrāviens, ko varējām novērot iepriekšējos gados, turpinās?

H. Verhoustinska: Valmiera arī pagājušajā sezonā turpināja plaukt, tai ir jauns teātris. Valmieras teātrim bija ļoti daudz izrāžu, kas palika aiz borta, vienkārši matemātiski saskaitot balsis. Garajā sarakstā Valmierai bija stipri vairāk izrāžu, bija ļoti interesanti meklējumi, galu galā – viņiem bija "Burvju kalns" (režisors Toms Treinis, nominēta kā Gada lielās formas izrāde). Valmieras jaunie aktieri jau ir nonākuši – atsaucoties uz Zanes tikko teikto –, iespējams, ne labākā, bet citā līmenī: Artis Jančevskis par Hansa Kastorpa lomu "Burvju kalnā" ir nominēts kā Gada aktieris. Teātris ļoti rūpīgi darbojas sadarbību virzienā, gan organizējot Valmieras Vasaras teātra festivālu un sadarbojoties ar Itāliju un Franciju, gan ar Igauniju, veidojot teātra repertuāru. Runājot par tendencēm, Nacionālais teātris daudz konsekventāk iet pa oriģināldramaturģijas sniegšanas ceļu, bet Valmieras teātris vairāk domā, lai būtu interesantas lomas aktieriem, ne par kādu lielu repertuāra stratēģiju. Varbūt kāds man nepiekritīs?

H. Laukšteins: Man liekas, visnopietnākais darbs, kas notiek Valmierā, ir spēcīgas teātra trupas veidošana. Teātrī ir ienācis vesels kurss, tie jau ir cilvēki ar pleca sajūtu. Ir ārkārtīgi svarīgi, lai teātrī neienāktu atsevišķi jauni cilvēki, bet gan vesels jauns teātris teātrī. Spēcīgākais, ko redzu Valmierā, ir vienotas, spēcīgas trupas veidošana.

Z. Radzobe: Šā gada Valmieras Vasaras teātra festivālā sapratu lietu, kas ļoti labi saskan ar kolēģu tikko teikto. Man liekas, ka Valmiera šobrīd strādā uz Latvijas teātru nākotni. Kad pēc 20 gadiem skatīsimies uz māksliniekiem, kas būs Latvijas teātra kodols, izrādīsies, ka viņi visi bijuši Valmieras festivālā.

G. Zeltiņa: Es arī gribu Zanei pievienoties. Valmieras teātra repertuārs tiek būvēts ļoti pārdomāti – ir lielā klasika – man žēl, ka mēs, žūrija, skatījāmies "Romeo un Džuljetas" ne to veiksmīgāko izrādi; skatījos to vēlāk – jauniešu pārpilnā zālē, kas ļoti labi uzņēma šo iestudējumu. Tāpat viņiem ir "Burvju kalns" un jaunākā somu dramaturģija iestudējumā "Diena projām palēja" (par darbu šajā izrādē režisors Aigars Apinis ir nominēts kā Gada horeogrāfs vai kostīmu mākslinieks; Reinis Suhanovs – kā Gada scenogrāfs) Ar Valmieru viss ir kārtībā. Tas, ka viņiem nav 17 nominācijas kā pagājušogad, nenozīmē, ka viņi pēkšņi būtu sliktāki par citiem. Nomināciju skaits ir tikai tāds ārējais kritērijs. Tur ir formālais matemātiskais aprēķins, kas pilnībā neraksturo teātra pašreizējo māksliniecisko statusu.

I. Kļaviņa: Valmiera atšķiras no citiem ar to, ka strādā arī jaunajam skatītājam: pagājušajā sezonā iestudējums "Sprīdītis" nesa saturā un formātā piemērotu vēstījumu skolēnu auditorijai. Arī Valmieras Vasaras teātra festivālā bija izvērsta programma jaunajiem skatītājiem ar daudzveidīgu, eksperimentālu žanru piedāvājumu un mērķējumu uz atšķirīgiem vecumposmiem. Valmieras teātris domā perspektīvi.

S. Krastiņa: Valmieras jauno aktieru plejāde ienāk manā kā skatītājas apziņā ļoti grodi. Iezīmējas vairākas personības, ko ir interesanti vērot, un arī es izceltu spēka sajūtu, ko var just trupā. Otrais, ko vēlos izcelt, ir kopējā izrāžu scenogrāfija un vizualitāte, kas man liekas ļoti interesanta. Piegājiens ir ļoti dažāds un mākslinieciski drosmīgs. 2024./2025. gada sezonas pirmajai izrādei "Cosmopolitan" (režisors Andress Normets) bija klaji igauniska vizualitāte, bet tas bija tik interesanti.

Valtera Sīļa un citu liepājnieku fenomens

Liepājā pagājusī faktiski bija jaunā mākslinieciskā vadītāja Valtera Sīļa pirmā īstā sezona. Viņš ir nominēts Gada režisora titulam par "Dirty Deal Teatro" iestudēto izrādi "Alfas", kas nosaukta arī kā Gada mazās formas izrāde – līdzās viņa iestudējumam "Dievs ir šeit" Liepājas teātrī. Kā vērtējat, vai Liepājas teātrim pēc vadības maiņas ir jauns māksliniecisks vēriens?

Z. Radzobe: "Alfas", kā jau tas gadās neatkarīgā teātrī, ir ļoti ilgi tapis projekts. Valtera Sīļa "Dievs ir šeit" Liepājas teātrī tiešām ir apbrīnojams mākslas darbs; tas, cik smalkas lietas tur psiholoģiski tiek risinātas. Var redzēt, ka daudziem klātesošajiem šīs izrādes ir kā psihoanalīzes seanss vai rituāla pieredze, kas skatītājiem palīdz izdzīvot arī savas psiholoģiskās traumas.

H. Verhoustinska: Runājot par Valteru, svarīgi ir piebilst, ka viņš nezaudē savu interesi par mūsu sabiedrību, par notiekošo mums apkārt, arī vēsturiskā griezumā. Ja paskatāmies uz tām Liepājas teātra izrādēm, kas nav tapušas viņa režijā, arī tās ir sociāli analītiskas, rādot sabiedrības šķērsgriezumu.

S. Krastiņa: Valtera Sīļa kā autora, režisora galvenā līnija ir runāt par to, kas notiek ar paaudzi, sabiedrību šodien, un viņš māk to pārnest grodā vispārinājuma līmenī. Es tikko biju uz "Alfām", un tā nevienā nozīmē neizskatījās kā pērnā gada izrāde. Ar visu to, kas šobrīd notiek Latvijā un sabiedrībā, tā bija ieguvusi vēl īpašu nozīmību. Reakcija starp zāli un skatuvi bija tik enerģētiski uzlādēta, ka lampiņas varēja pieslēgt. Valters Sīlis no sirds domā, kas ar mums notiek, un no sirds to liek uz skatuves.

Tikpat sarežģītā mazā forma

Gada mazās formas izrādē šogad nominēti arī divi neatkarīgie spēles laukumi – "Dirty Deal Teatro" ar Valtera Sīļa režisētajām "Alfām" un Kārļa Krūmiņa LKA iestudēto laikmetīgo masku komēdiju "Sapņotāji". Kā vispār vērtējat neatkarīgo teātru virzību, īstenojot sabiedrībai neierastus, provocējošus projektus?

H. Verhoustinska: Pēc būtības mazās formas izrāde ne ar ko nav mazāk nozīmīga kā lielās formas izrāde. Tas vienkārši ir cits formāts, un esmu strādājusi žūrijās vēl laikā, kad abas formas bija saplūdinātas. Atšķiras instrumenti, ar kuriem strādā režisori šajos formātos, tāpēc tika nolemts tos atdalīt. Šogad ar mazās formas izrādēm ir patiešām koša buķete – neatkarīgo teātru piedāvājums, pārstāvēta Latvijas Kultūras akadēmijas, Riharda Zelezņeva mēģinājums atrast ļoti interesantu Liepājas Leļļu teātra valodu izrādē "Metamorfoze", DDT "Alfas", Liepājas teātra "Dievs ir šeit", Nacionālā teātra klasiskā izrāde "Ilgu tramvajs" (režisors Pēteris Krilovs) un delartiskā komēdija "Sapņotāji".

G. Zeltiņa: Jā, arī šajā kategorijā bija sīva konkurence, un daudzas labas izrādes, piemēram, Māras Ķimeles "Zilā", palika ārpusē.

Z. Radzobe: Pilnīgi piekrītu kolēģēm, jo visu jau izsaka mākslinieciskā kvalitāte, nevis forma vai skatuve. Gribu piebilst, ka fantastiski laba lieta visam Latvijas teātrim kopumā ir tas, cik mums labi darbojas dažādas neatkarīgās telpas.

JRT – peld komforta zonā?

Kā vērtējat Jaunā Rīgas teātra attīstību šajā laikā? Vai var teikt, ka, uzsākot pirmo pilno sezonu pēc ēkas rekonstrukcijas Lāčplēša ielā, jaunā ēka JRT ir devusi papildu spēku? Alvis Hermanis ir nominēts kā Gada režisors, viņa režisētā "Arkādija" – kā Lielās formas izrāde, ir vēl citas nominācijas.

H. Verhoustinska: Savā recenzijā par izrādi "Kritiens augšup" rakstīju, ka, manuprāt, JRT un Alvis Hermanis virzās stabilā klasiska teātra virzienā, aprobējot iepriekšējos gados atrastos paņēmienus, piemēram, stāstniecība un stāstu stāstīšana, un veidojot omulīgas, elegantas izrādes, kurās ir arī prāta spēles. Laba valoda, laba aktierspēle, bet – peldēšana komforta zonā. JRT aktieru lielākais izaicinājums ir iemācīties lielo teksta daudzumu un visi pārējie ieroči ir pārsvarā tādi, kurus viņi lieliski pārvalda jau gadu desmitiem. No teātra attīstības viedokļa gribētos, lai būtu jūsu pieminētais izrāviens. Tagad tā ir peldēšana pa līdzenu, varbūt – viegli viļņainu jūru. Bet – man bija priecīgs pārsteigums. Tikko biju uz "Docentēm", kur ir lielisks Gunas Zariņas aktierdarbs, un Lindas Zaharovas otrais skatuves darbs (pirmais bija "Karaļu spēles" ar Gerdu Lapošku) apliecina asi intelektuāli domājošas jaunas režisores parādīšanos mūsu spēles laukā.

S. Krastiņa: Sajūgt kopā ēku ar mākslinieka radošās dzīves trajektoriju tomēr ir vienkāršoti. Tik vienkārši lietas nenotiek. Runājot par JRT ēku, mums ir jāskatās plašāk – kā uz visas sabiedrības ieguvumu, it sevišķi ņemot vērā, cik maz kultūras celtņu Latvijā vispār tiek uzceltas. Ilglaicībā tas ir milzīgs ieguvums mums kā skatītājiem, sabiedrībai un aktieriem, kas tur strādā. Tas ir kā laika zīmogs, kas strādās arī nākamajām paaudzēm.

H. Laukšteins: Es pilnīgi piekrītu Sandras teiktajam.

I. Kļaviņa: Piebilstot par JRT māksliniecisko sniegumu, ir sajūta, ka tas ir jau kaut kas vairākkārt redzēts. Piemēram, jaunākā izrāde "Kritiens augšup" ir ļoti patīkama, veldzējoša, ar prieku un baudu var skatīties uz tādu meistarības demonstrējumu – un nevar taču noliegt, ka stabilitāte ir vērtība.

Auditorija šo stabilitāti ļoti novērtē, dažās minūtēs izpērkot biļetes uz izrādēm.

H. Verhoustinska: Tas ir laika jautājums vai arī atkarīgs no tā, kādus vēl papildspēkus piesaistīs Alvis Hermanis, plānojot repertuāru. Piemēram, "Stāsts par Parsifālu" bija interesants mēģinājums (Ričards Murāns par Parsifāla u. c. lomām ir nosaukts kā Gada jaunais skatuves mākslinieks), tāpat jau pieminētā Linda Zaharova, ceru arī sagaidīt lielas lietas no Gata Šmita, Aika Karapetjana. Tomēr tas, ko piedāvā Hermanis, ir žilbinošā, briljantā aktieru meistarība un šīs intelektuālās rotaļas, kas ļoti uzrunā un kairina skatītāju smadzeņu šūnas un viņiem tas ļoti patīk. Domāju, ka skatītājs, kurš izpērk JRT biļetes, nedomā kategorijās: vai Hermanis nav iesūnojis; vai viņš nevirzās pa pārāk paredzamu taku. Tam esam mēs, kritiķi (smejas).

G. Zeltiņa: Pievienojos gan Sandrai, gan Henrietai. Paturpinot gribu teikt, ka man bija cerības, ka būs šis uzrāviens, ieejot jaunajā namā. Pirmie iestudējumi arī par to liecināja, bet tagad ir skaidrs, ka viņi iet pa stabilo attīstības taku, priecējot gan skatītājus, kuri ir iemīļojuši aktierus, gan priecājoties paši par sevi. Viņiem liekas, ka viss ir kārtībā, bet, kā savulaik ir teicis Ādolfs Šapiro, kurš JRT šobrīd strādā, iestudējot "Donu Kihotu", kam pirmizrāde nākamā gada sākumā: ja teātrī viss ir kārtībā, tad tas nozīmē, ka kaut kas vai nekas nav kārtībā. Jā, JRT ir ļoti laba inscenējumu kultūra, lieliski aktierdarbi, bet es personīgi gaidu vairāk. Un iestudēt šādā teātrī, kas ir atjaunots par miljoniem – tas patiešām ir milzīgs un ilgtspējīgs ieguldījums mūsu kultūras dzīvē –, bet neizmantot tehniku, ko tā varētu piedāvāt, un tās iespējas, taisot izrādi ar diviem krēsliem un atkal kolektīvo grāmatas lasīšanu, ko esam jau redzējuši 2005. gadā, man liekas, tomēr ir zem JRT labākā iespējamā līmeņa. Protams, viss ir kārtībā, skatītāji laužas, aktieriem pašiem patīk spēlēt, šis Joahima Meierhofa romāns, ko Gundars Āboliņš ir iztulkojis, ir vienkārši brīnišķīgs. Bet – man gribas vairāk. Teātris to arī spēj, bet, man liekas, Hermanim šķiet, ka viss ir kārtībā. Ceru, ka tomēr vēl būs uzrāviens.

H. Laukšteins: JRT ir stabils teātris un kopējā Latvijas teātra ainā varbūt ar kaut ko atšķirīgs – no Dailes, no Nacionālā. Pašreiz es tur neredzu briesmas.

Kara tēma Latvijas teātrī – vai ir pašcenzūra

Jau ceturto gadu mūsu sarunā par teātri ielaužas kara tēma. Cik pamatoti var sacīt, ka sarežģītajā politiskajā situācijā daudzi teātra radītāji sāk cenzēt sevi paši, kā to ir teikusi Jevgeņija Šermeņeva intervijā ar ukraiņu režisoru Vladu Troicki. Cik spēcīgs ir bijis politiskais teātris pagājušajā sezonā? Nāk prātā Mārtiņa Eihes "Izdzīvošanas piezīmes" Valmieras teātrī, Vlada Troicka "Karalis Ibī un citi monstri" Nacionālajā...

H. Verhoustinska: "Sapnis vasaras naktī" (režisors Viesturs Kairišs) arī bija par karu.

G. Zeltiņa: "Ķiršu dārzs" Čehova teātrī (režisors V. Kairišs) – arī.

H. Verhoustinska: Kara tēma teātrī ir kā naratīvs pāri visam.

Z. Radzobe: Es šo tēmu esmu arī akadēmiski pētījusi. Atsperoties uz jūsu jautājumu par pašcenzūru, domāju, ka ir trīs galvenās grupas – vienā runa tiešām ir par pašcenzūru vai arī tas ir ļoti jūtīgs jautājums. Divas citas grupas darbojas citādi. Viena lieta, kas man liekas ļoti būtiska kopš kara sākuma, – latviešu skatuves mākslinieki ir ļoti intensīvi strādājuši ar šo tēmu. Tas ir ļoti būtiski, jo ir parādījis solidaritāti un palīdzējis sabiedrībai skaidrot notiekošo, to kontekstualizēt, palīdzējis Latvijas sabiedrībai tikt galā vai strādāt ar bailēm, jo skaidrs, ka visi esam stresā un saprotam, ka dažādi apdraudējumi var būt reāli. Teātris ir izdarījis tiešām daudz, un Eihes "Izdzīvošanas piezīmes" arī noteikti pieder šādām izrādēm, kas palīdz skatītājiem pašiem sakārtot savu domāšanu šajā aspektā. Otra grupa ir, piemēram, Troickis, respektīvi, tie ir ukraiņu mākslinieki, kuri arī aktīvi strādā. Zinu, ka Troickis ir konceptuāli teicis, ka ukraiņiem ir ļoti svarīgi kultūras formātā nemitīgi aktualizēt to, kas ar viņiem notiek. Viņi darbojas kā kultūras vēstnieki, un tā ir apzināta stratēģija, ko viņi konceptuāli īsteno, panākot, ka Ukraina ir dienaskārtībā. Arī mēs neapšaubāmi esam šā procesa daļa. Vlada Troicka izrāde "Karalis Ibī un citi monstri" ir ļoti interesanta šajā aspektā. Un tad ir trešā tēma, par kuru mēs visi gan varētu pārdomāt un satraukties – kas notiek ar krievu māksliniekiem? Pagājušās sezonas lielākie skandāli saistās, piemēram, ar to, kā (krievu režisors) Dmitrijs Krimovs drīkst raudzīties uz savu pieredzi, jo viņš ir emigrējis no Krievijas. Vai viņam ir tiesības pašam justies slikti, ja blakus eksistē daudz lielāka traģēdija. (2024. gada rudenī Nacionālajā teātrī bija plānots izīrēt telpas D. Krimova iestudējumam "Vājprātīgo piezīmes" ar Čulpanu Hamatovu un Maksimu Suhanovu galvenajās lomās. Izrāde bija plānota krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā. Iecere raisīja pretrunīgu reakciju, jo daudzi to saistīja ar krievu kultūras izplatīšanu Latvijā. Nacionālā teātra direktors Māris Vītols beidzot no šīs sadarbības atteicās. – A. B.) Tas pats noteikti ir jāattiecina uz krievu teātri Rīgā (M. Čehova Rīgas Krievu teātri), kuriem arī ir ļoti grūti, jo viņi sastopas būtībā ar diviem dzirnakmeņiem – viņi dara vai vismaz ir darījuši ļoti varonīgu darbu, mēģinot konsekventi un konceptuāli runāt ar savu auditoriju un mēģinot viņiem skaidrot to, kas notiek.

Mākslas uzdevums – skaidrot un modināt

Pagājušajā sezonā uz skatuves bija daudz muzikālu izrāžu, spilgtu personību, eksistenciālu jautājumu, kā arī no jauna ietērpta nozīmīga pasaules un latviešu literatūras klasika. Cik skatītājs Latvijas teātrī šobrīd var justies gaidīts un mīlēts? Vai arī – tas gluži nav teātra uzdevums?

H. Verhoustinska: Tas vien, ka uz lielāko daļu izrāžu biļetes ir izpārdotas, liecina, ka skatītājs tomēr vēlas teātrī arī domāt, ne tikai atpūsties.

Z. Radzobe: Mēs visi esam dzīvi cilvēki un ikdienā saskaramies ar ļoti smagām lietām. Tāpēc teātris ir kā vieta, kur domāt par to, kas katram no mums svarīgs. Ticu, ka ļoti daudziem Latvijā ir svarīgas gan sociālās, gan politiskas lietas, gan arī karš Ukrainā daudziem ir personiski svarīgs. Drīzāk būtu ļoti jāuztraucas, ja teātri par to nerunātu.

S. Krastiņa: Es gribētu zināt, kura šobrīd Latvijā ir tā māja, kur nerunā par karu, kurā nerunā par notiekošo pasaulē un kur nav attieksmes pret notiekošo. Un tad aiziet uz teātri kā uz tādu vidi, kur par to nedomā... Es mākslu saprotu tieši tā, ka cilvēkam mākslas darbs – vai tā ir vizuālā vai teātra māksla – palīdz formulēt domas, sajūtas vai izjūtas, kas šaudās pa galvu. Tas ir mākslas uzdevums. Mākslas uzdevums nav iemidzināt vai ieaijāt, tās uzdevums ir palīdzēt domāt.

H. Verhoustinska: Kaut gan es saprotu arī to, ko Anita saka. Varu nedaudz pastāstīt par savu redaktores darbu (Henrieta Verhoustinska veido LTV raidījumu "Teātris ZIP". – A. B.) – man regulāri sūta vēstules, kurās vaicāts, kāpēc rādām izrādes, kurās kāds mirst vai arī notiek kādas sabiedriskas kolīzijas. Cilvēkiem ir slikti, kur ir komēdijas? Un tad es atveru repertuārus un saprotu, ka teātri vairāk neplāno komēdijas, izņemot Daugavpils teātri, kurš šajā ziņā ir nedaudz atšķirīgs. Teātri lielākoties plāno izrādes, kas atspoguļo to mūsu pasaules izjūtu, par ko runā Sandra. Un, kad es zvanu neatkarīgajiem producentiem, kuri ir iestudējuši kādu komēdiju, viņi man saka, ka nav ieinteresēti šādā ierakstā, jo vēlas, lai izrāde tiktu spēlēta un spēlēta. Tā nu tas ir – skatītājos ir alkas arī pēc vieglas izklaides. Bet it sevišķi tagad, budžeta griešanas apstākļos, teātris ir ieinteresēts dot labāko, dziļāko, gudrāko. Vai tas sevī ietver arī vieglu izklaidi, nezinu.

H. Laukšteins: Par vardarbību jeb karu praktiski visos teātros pagājušajā sezonā ir runāts. Teātrim aicināt skatītāju uz līdzjūtību ir tā pamatuzdevums. Kas attiecas uz skatītāju vēlmi redzēt kaut ko vieglāku, tas ir ļoti normāli. Arī Otrā pasaules kara laikā dziedātāji, aktieri un citi mākslinieki brauca uz fronti, ar savu uzstāšanos padarot karavīru ikdienu vieglāku. Tagad arī ārpus profesionālajiem teātriem ir dažāda līmeņa profesionālas izrādes, kuras aizpilda šo nišu.

Noteikti katram no jums bija kādi favorīti, kas palika ārpus nomināciju īsā saraksta. Padalīsieties?

H. Verhoustinska: Man tāda bija Valmieras teātra izrāde "Diena projām palēja", kuras režisors Aigars Apinis gan ir nominēts kā Gada horeogrāfs un Reinis Suhanovs kā Gada scenogrāfs.

G. Zeltiņa: Paradokss, ka nominēti ir gandrīz visi galveno varoņu atveidotāji Nacionālā teātra izrādē "Ilgu tramvajs", protams, sākot ar Maiju Doveiku, kurai ir ļoti sarežģīts un spēcīgs darbs, Janu Ļisovu kā Stellu un Guntaru Grasbergu kā Miču. Ārpus nominācijām ir palicis Jēkabs Reinis (Stenlijs Kovaļskis), kurš manā sarakstā gandrīz bija pirmais un kurš nemaz nav sliktāks par pārējiem.

H. Laukšteins: Mani favorīti visi tika izvirzīti. Starp tiem ir gan laba dramaturģija, gan jauns aktieris, gan oriģināldramaturģija.

S. Krastiņa: Dizaineru apvienībai MAREUNROL’S ir darbs gan Čehova teātrī "Lēdijā Makbetā", gan Dailē "Dzen savu arklu pār mirušo kauliem". Tie abi būtu nominējami, bet tajā brīdī tie faktiski konkurēja savā starpā.

I. Kļaviņa: Ārpus nomināciju saraksta palika Latvijas Leļļu teātra pretrunīgi vērtētā izrāde 3 + vecumam – Kristīnes Brīniņas kustību iestudējums "Mīļumlietas", kas, spriežot pēc bērnu reakcijām un raugoties no viņu uztveres specifikas, trāpīgi uzrunā šo auditoriju. Kopumā sezona priecēja ar bagātīgu izrāžu klāstu un daudzveidīgu piedāvājumu bērniem un jauniešiem.

G. Zeltiņa: Bija žēl, ka "Leģendārā izrāde" palika ārpusē.

H. Verhoustinska: No Leļļu teātra piedāvājuma ārpusē palika arī brīnišķīgā izrāde "Gaisma, es tevi dzirdu".