Ukrainas bēgļi. Izdzīvošana nav mērķis, vien stāvoklis

2022. gada februāra beigās un marta sākumā, pirmajās Krievijas iebrukuma Ukrainā dienās, tūkstošiem ukraiņu bēgļu ieradās arī Budapeštā.

Pārpildīti vilcieni ieradās vienā no pilsētas galvenajām dzelzceļa stacijām, un blakus stacijai haotiskos apstākļos pilsoniskās sabiedrības grupas centās palīdzēt, meklējot gultas vai transportu nogurušiem, izmisušiem cilvēkiem. Arī mēs paši divas nedēļas uzņēmām un ēdinājām četras ģimenes. Starp tām bija etniskie ungāri no Aizkarpatu reģiona, cilvēki no Kijivas un tās apkārtnes, kā arī māte ar meitu, kuras bija ieradušās no Harkivas apkārtnes. Viņi atguvās un devās tālāk pie radiniekiem un draugiem. Kāda sieviete aizlidoja uz Portugāli, lai būtu kopā ar ģimeni, bet viņas vīrs ar vilcienu devās uz Horvātiju, kur bija strādājis iepriekš. Ģimene no Harkivas devās uz Poliju; cita ģimene devās uz Vāciju, un daži palika Ungārijā, lai strādātu.

Trīsarpus gadus vēlāk "krīzes režīms" ir beidzies, bet jautājumi ir tie paši: kurš paliek, kurš var palikt, kā viņi dzīvos, kā viņi piekļūs pakalpojumiem, un kas notiks ar viņu bērniem?

ANO Bēgļu aģentūras (UNHCR) 2024. gada ziņojums un 2025. gada programmas plāns liecina par Ungārijas pāreju no ārkārtas krīzes reaģēšanas uz integrācijas atbalstu – juridisko palīdzību, garīgās veselības uzlabošanas pakalpojumiem, palīdzību darba tirgū un valodas apguvi, taču vienlaikus vērojams, ka humānās palīdzības finansējums ir ievērojami mazinājies. Starptautiskās Migrācijas organizācijas IOM veiktā aptauja 2024. gada sākumā atklāja: jo ilgāk bēgļi dzīvo Ungārijā, jo ciešākas ir viņu saiknes ar vietējām kopienām (56% to, kuri dzīvo mazāk nekā gadu, 81% pēc diviem gadiem). Tomēr valodas un darba tirgus barjeras joprojām ir grūti pārvaramas.

Tiesības uz papīra

Pieredze šajā jomā, īpaši attiecībā uz grūtniecēm, mazu bērnu mātēm un romu ģimenēm, kuras dzīvojušas dziļā nabadzībā, norāda uz vienu: pastāv liela plaisa starp oficiālo piekļuvi pakalpojumiem un to reālu izmantošanu. Gandrīz katra darbība – priekšlaicīgā un ginekoloģiskā aprūpe, vizīte slimnīcā, tulkošana, veselības apdrošināšanas reģistrācija, dzimšanas apliecība, maternitātes pabalsts – var beigties ar neveiksmi, ja trūkst viena dokumenta, ir nepazīstama procedūra vai nepareizi rezervēta vizīte.

Ukrainas un Ungārijas dubultpilsoņiem "starpstatuss" rada vēl lielāku neskaidrību: nav ne bēgļu identifikācijas numura, ne skaidru tiesību – birokrātija palēnina procesu, un piekļuve kļūst neskaidra. 

Pavadīšana uz klīnikām, tulka piesaistīšana, dokumentu kārtošana vai dūlas nodrošināšana dzemdību laikā – nav "papildpakalpojums", bet gan minimālais vienlīdzīgu iespēju nodrošinājums.

Izmitināšanā un nodarbinātībā saspringums pieaug

Mājokļu jautājums joprojām ir visgrūtākais. 2024. gada 21. augusta valdības dekrēts noteica, ka valsts finansēta izmitināšana ir pieejama tikai tiem bēgļiem, kuri ir ieradušies no oficiāli atzītiem "kara skartajiem" reģioniem Ukrainā. Tas no drošības tīkla izslēdza aptuveni 3000 cilvēku, galvenokārt sievietes un bērnus.

Sekas ir reālas: tie, kuriem nav vietas valsts patversmēs, saskaras ar dārgu, bieži vien neuzticamu īres tirgu – bez stabiliem ienākumiem, kredītvēstures vai sociālā atbalsta. Patversmes parasti atrodas tālu no nodarbinātības centriem, tādējādi ierobežojot potenciālo darba ņēmēju iespējas, jo vairākas stundas ilgie un dārgie braucieni uz darbu padara nepieejamus viszemāk apmaksātos darbus.

Valoda un nodarbinātība ir divi galvenie integrācijas faktori, bet neviens no tiem nav viegli sasniedzams. Ungāru valodas prasmju trūkums, neatzītas kvalifikācijas un neatrisinātas bērnu aprūpes problēmas kavē iekļūšanu darba tirgū. Sievietes ar ierobežotu izglītību, vājām ungāru vai angļu valodas zināšanām un maziem bērniem bieži vien atrod tikai nestabilus, nepietiekami apmaksātus, "neredzamus" darbus.

Ar bēgļa statusu situācija grūtniecības aprūpē pārvēršas par administratīvu mīnu lauku: nesaprotami atbilstības noteikumi, trūkstošs tulkojums, nereģistrēta adrese – un laiks beidzies. Vietējie darbinieki uzsver: personiskais atbalsts un aizstāvība nav "papildu vērtība", bet gan sistēmas darbības priekšnoteikums, jo īpaši, ja valodas barjeras ir ievērojamas.

Bērni – integrācijas mērs

Skola – integrācijas pārbaude. Ja ir pieejamas valodas mācības, uzmanīga ārpusskolas aprūpe un efektīva saziņa ar vecākiem, bērni virza savas ģimenes uz priekšu: viņi iegūst draugus, paātrina valodas apguvi un ievieš ritmu ikdienas dzīvei. Ja tādu nav, drīz vien rodas skolas kavējumi, nesekmība un spriedze ģimenē. Trūkstošie administratīvie priekšnoteikumi bērnu aizsardzības tiesību īstenošanai – veselības apdrošināšana vai adreses reģistrācija – vissmagāk skar visvairāk neaizsargātos.

UNHCR atklāti brīdina: finansējuma samazinājums kaitē gan pakalpojumu kvalitātei, gan nepārtrauktībai. 

Praksē tas nozīmē mazāk sociālo darbinieku, mazāku pieejamību, mazāk tulku un juridiskās palīdzības stundu – drošības tīkls, kas pilns caurumu. ES līmeņa procedūras pagarinājumi nodrošina tiesisko noteiktību, taču ikdienas izdevumi – īre, transports, pārtika, bērnu aprūpe – prasa vietējus risinājumus. Tā kā pilsoniskās sabiedrības kapacitāte mazinās, valstij ir jāiejaucas: jānodrošina valodas mācības, darba iekārtošanas, īres atbalsta programmas. Bez tām tiesības ir tikai uz papīra.

Skats uz 2026.–2027. gadu

Visā Eiropā ziedotāju aktivitāte mazinās, bet mājokļu krīze – divi miljoni sagrautu vai bojātu māju Ukrainā – turpina izraisīt iedzīvotāju pārvietošanos. 2024. gada ierobežojumu sekas Ungārijā būs jūtamas vēl vairākus gadus. Jautājums ir, vai trūkstošās valsts patversmes var aizstāt ar īres un darba tirgus "tiltiem".

Labā ziņa: ES līmeņa procedūras pagarinājums dod papildlaiku. Sliktā ziņa: laiks vien neko neatrisina. Nākamie divi gadi izšķirs, vai "tiesības palikt" sniedz reālu iespēju piederēt – ar valodu, stabilu mājokli, pienācīgu darbu un panākumiem skolā.

Vairumam bēgļu dzīve ir saistīta ar formalitātēm: vizītes, vecmātes, apdrošināšanas kartes, nomas līgumi, darba piedāvājumi, reģistrēšanās skolā. Ja sistēma viņus šajos jautājumos neatbalsta, viņi tajā pazūd. Pilsoniskās sabiedrības klātbūtne – daudzu organizāciju veidota neredzama loģistika – bija dzinējspēks, kas padarīja šo ceļu iespējamu. Kad degviela beidzas, automobilis apstājas, pat ja vadītājam joprojām ir derīga autovadītāja apliecība.

Izdzīvošana nav mērķis, vien stāvoklis. Dzīve sākas tur, kur tiesības sastopas ar pieejamību, ienākumiem, valodu un cieņu pret cilvēkiem.

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes