Valdis Rūmnieks par jauno grāmatu: Kā jau 13. gadsimtā, kuršu dzīve attēlota robusta. Daudz asiņainu notikumu

Oktobrī grāmatas izskatā, bet "Latvijas Avīzes" lappusēs turpinājumos jau šonedēļ pie lasītājiem dodas Valda Rūmnieka jaunākais romāns "Pūķa zelts".

Ir 13. gadsimteņa trešā desmitgade, Rietumkursa. Lamekina ļaudis Ventas krastā atrod neparasta dzīvnieka kaulus: tas izskatās gluži vai pēc pūķa! Lamekins liek to izlikt paaugstāk krastā, lai redz un baidās iespējamie ienaidnieki. Rietumkursas valdnieks ir noraizējies: no vienas puses Kursai uzglūn dāņi, no otras – vācieši, un šī nedrošība ne tikai pastāvīgi apdraud viņa pavalstnieku nākotni, bet arī junda nemieru paša ģimenē. Vecākā meita Irta atsakās iziet pie vīra, jo nevēlas tik nedrošos apstākļos laist pasaulē bērnus. Jaunākā, Dedze, būtu gatava gājēja, bet viņas noskatīto Mārģi tēvs jau piecus gadus tur Rīgā kā izlūku par tur mītošo krustnešu nodomiem. Saziņā ar Viesturu pabērzkalnieši īsteno ātru un drosmīgu iebrukumu Daugavgrīvas klosterī, taču Lamekins saprot – tas zobenbrāļus no uzbrukuma kuršiem ilgi neatturēs.

Tikmēr Rīgā nomirst bīskaps Alberts, un tālā klosterī pašā Eiropas sirdī aizsākas notikumi, kas gadsimtiem ilgi iespaidos kuršu un zemgaļu likteni. Par tiesībām iecelt Alberta pēcteci saķildojies Rīgas domkapituls ar Brēmenes virsbīskapu, tādēļ pāvests Gregorijs IX sūta uz Rīgu šo jautājumu izlemt Alnas klostera mūku Balduīnu. Lemjot par labu Rīgas domkapitulam, par Rīgas ceturto bīskapu 1229. gadā kļūst Nikolajs no Magdeburgas, bet gadu vēlāk Balduīns paraksta līgumu ar Lamekinu, kā arī vēl vairāku kuršu zemju un novadu pārstāvjiem, paredzot, ka kurši pieņems kristietību, apgādās Balduīna ieceltos katoļu priesterus, kā arī maksās pāvesta ieceltajam bīskapam un prelātiem tādas pašas nodevas, kādas maksāja Gotlandes iedzīvotāji. Pēc līguma kuršiem bija jāpiedalās visos aizsardzības un uzbrukuma karos pret pagāniem, visās lietās jāklausa vicelegātam, un tad viņiem ir tiesības palikt brīviem, kamēr vien viņi paliek pie katoļu ticības. Līdzīgu līgumu Balduīns parakstīja ar 12 Austrumkursas novadu pārstāvjiem. Līgumi paredzēja niecīgas nodevas un pasargāja kuršus no Livonijas vācu virskundzības. Šāda labvēlība pret vietējiem kļuva par iemeslu zobenbrāļu nepatikai. Vācieši ar militāru spēku ieņēma Kursu un daļu Zemgales, apcietināja vai nogalināja Balduīna atbalstītājus un Gotlandē sagūstīja kuršu delegātus, kas bija ceļā pie pāvesta. Pats Balduīns bija spiests meklēt patvērumu pie cisterciešu ordeņa brāļiem Daugavgrīvas klosterī. Tomēr Balduīna kuršiem piešķirtās tiesības un brīvības pasludināt par neesošām nebija krustnešu spēkos.

Tik dramatiskā un aizraujošā laikā risinās Valda Rūmnieka vēsturiskā fantāzija "Pūķa zelts". Lai radītu pilnīgāku 13. gadsimta iespaidu, autors romānā izmantojis daudz senvārdu, kuriem grāmatā būs īpaša vārdnīciņa. Taču gluži mūsdienīgi skan Lamekina pārdomas pēc līguma parakstīšanas: "Vai tiešām viņš, Lamekins, rīkojās neprātīgi? Bet kur ir izeja? Kā panākt to, lai kurši neiznīkst, necieš drausmīgās mokās, asinsjūrām līstot, kā saglabāt mājas, senos dievus un godu? Vismaz brīvību!"

Vai pastāstīsiet, lūdzu, kas kalpoja par ierosmi romāna "Pūķa zelts" uzrakstīšanai?

V. Rūmnieks: Ierosme romāna "Pūķa zelts" rakstīšanai radās jau 2013. gadā. Toreiz vārdoju Andreju (Andrejs Migla, kopā ar V. Rūmnieku sarakstījis sešus romānus un astoņas lugas. – L.K.-Š.), laikam neveiksmīgi. Nācās rakstīt vienam pašam.

Kā jau iekarotas zemes vēsture, mūsējā ir maz pieminēta hronikās. "Pūķa zelta" galvenais varonis, Rietumkursas valdnieks Lamekins, ir izņēmums. Tomēr romānā, protams, viņa tēls ir jūsu iztēles radīts. Varbūt varat pastāstīt, kādēļ iztēlojāties viņu tieši tādu?

Taisnība, romānā "Pūķa zelts" aprakstītie notikumi, respektīvi 13. gadsimta, konkrēti 1230. gada 28. decembra notikumi atspoguļoti tiešām nepilnīgi. Es izmantoju profesora Arveda Švābes izdotu grāmatu "Straumes un avoti", kur ievietots 1938. gadā izdotais plašais apcerējums "Senā Kursa". Bet ar Lamekinu ir vienkārši – viņu radīju pats pēc sava ģīmja un līdzības.

Kā saprotu, jūs šajā gadījumā pat vairāk par Lamekinu interesēja Alnas Balduīna personība, un viņš patiešām bija neparasta parādība. Kas jums viņa stāstā šķiet pats interesantākais?

Jā, beļģu tautības mūks, Balduīns no Alnas, patiešām ir neparasts tēls. Intriģējošākā noteikti ir tieši šī viņa izšķiršanās starp diviem iespējamajiem bīskapa Alberta pēctečiem – Albertu II, kuru vēlējās amatā iecelt Brēmenes arhibīskaps, un Nikolaju no Magdeburgas, kuru atbalstīja Rīgas domkapituls. 

Arī Balduīns nostājās Nikolaja pusē, izraisot tālākos romānā aprakstītos notikumus. Bet Alberts II tomēr kļuva par Rīgas arhibīskapu, tikai divdesmit gadus vēlāk – jau 1253. gadā.

Vai "Pūķa zeltu" īsti varam pieskaitīt vēsturiskā romāna žanram, vai varbūt tā drīzāk ir vēsturiska fantāzija?

Jā, pēc vairākiem vēsturiskajiem romāniem šoreiz tiešām gribējās nodarboties ar vēsturiskas fantāzijas radīšanu. Protams, ārēji ievērojot Alnas Balduīna ierašanās laiku un citus pieturpunktus.

Lai gan, protams, jūsu rakstītajās grāmatās darbība notiek visdažādākajās vietās, vismaz trīs romāni saistīti ar Kurzemes vēsturi. Vai var teikt, ka tā jūs kāda iemesla dēļ interesē īpaši?

Taisnība, "Kuršu vikingi", "Viestura zobens", "Pūķa zelts", katram no šiem romāniem ir sava problemātika. "Pūķa zeltā" gribēju izpētīt, kā gan tieši Lamekins noslēdza "velna līgumu" ar Alnas Balduīnu.

Jūsu rakstnieka amplitūda ir ļoti plaša – no milzīgu lasītāju mīlestību ieguvušajiem "Kuršu vikingiem", stāstiem, pasakām un dzejoļiem bērniem līdz biogrāfiskiem romāniem un literatūrzinātniskiem darbiem.

Es rakstu paralēli divus dažādus darbus reizē. Piemēram, strādājot pie vēsturiska romāna, uzrakstu kaut ko pusaudžiem, tā sakot, "dūšas uzpravīšanai". Laika bada ietekmē es rīkojos šādi. Vienubrīd, kad termiņš spieda, 1997. gadā atsacījos no "TV Panorāmas", avīzēm, pat vakariņām. "Madaras lādīte" uzrakstīta mēneša laikā. Toreiz biju riktīgs pensionārs.

Ilgi grāmatas turpinu. Jau 1985. gadā ar Andreju fantazējām, ka būtu laiks rakstīt par senajiem kuršiem – 9. gadsimtu. 

Toreiz ideja iemiesojās lugas formātā, tikai daudz vēlāk izšķīrāmies par romānu – tas iznāca 1998. gadā (ar diviem atkārtotiem izdevumiem 2003. un 2015. gadā, ilustrētu romāna variantu 2009. gadā un tulkojumu lietuviešu valodā 2007. gadā. – L.K.-Š.)

Vai pastāstīsiet, lūdzu, par dažām grāmatām, kas dzīves laikā – dažādos periodos – jūs pašu īpaši iedvesmojušas un ko lasāt šobrīd?

Ko lasu? Sen nebaudītu četros sējumos iznākušo akadēmisko rakstu kopojumu "Latvieši un Latvija", ko izdevusi Latvijas Zinātņu akadēmija 2013. gadā.