Agnis Buda: Spānijas migrantu krīzes dažādās dimensijas

Viena no lielākajām migrantu plūsmām, ko Eiropa pieredzējusi pēdējos gados, jūlija beigās tika notēmēta uz Spānijai piederošo Seutas anklāvu.

Agnis Buda.

Foto: Publicitātes

Pēkšņi tur ielauzās desmitiem tūkstošu marokāņu, lai, dedzinot, demolējot un zogot, pieprasītu patvērumu.

Krīzei, kas nebūt nav galā, ir vairākas dimensijas: hibrīduzbrukums ar tādu sociālo tīklu kā "TikTok" izmantošanu, humāna traģēdija ar teju 100 bojāgājušajiem, blogeru konfrontācija ar oficiālo mediju vēstījumiem un citu valstu premjeru uzbrukumi Spānijai Eiropas Savienības iekavētā migrācijas jautājuma risināšanas dēļ.

Ģeopolitiskās spēles un krīzes katalizators

Visdrīzāk par Seutas notikumu galveno cēloni kļuva Spānijas premjera Pedro Sančesa lēmums doties vizītē pie Marokas vislielākā ienaidnieka reģionā – Alžīrijas valdības. Sančess, kuram ir saiknes ar Kataru, 20. jūlijā ieradās Alžīrā, apskāvās un parakstīja līgumus, par ko acumirklī izpelnījās Marokas karaļa Muhameda VI, sena ASV un personīga Donalda Trampa drauga, dusmas.

Vēl viens cēlonis – Spānijas varas iestādes nesen uzņēma pie sevis, ārstēja no asas koronavīrusa formas tā dēvētās Polisario frontes vadītāju Brahimu Gali. Polisario ir militāri politisks grupējums, kas cīnās par Rietumsahāras neatkarību. Šī ir milzu teritorija, bijusī Spānijas kolonija, kas atrodas Marokas dienvidos un kuras trimdas valdība atrodas Alžīrijā.

Rietumsahāru Maroka uzskata par savu neatņemamu sastāvdaļu. 2020. gadā, kad pasaulē plosījās pandēmija, ASV prezidents Tramps oficiāli atzina Marokas Karalistes tiesības pārvaldīt Rietumsahāru. Tā ir gadsimtu ilgusi problēma, ar ko nebija tikusi galā Nāciju līga un ANO, – ko iesākt ar milzīgo, bīstamo, derīgajiem izrakteņiem bagāto un no politiskā skatpunkta izdevīgo teritoriju.

ASV prezidents to izdarīja par labu Marokai, stiprinot sava galvenā sabiedrotā Āfrikas kontinentā pozīcijas un palielinot tā teritoriju divkārt. Vienlaikus Maroka uzreiz izveidoja diplomātiskās un politiskās attiecības ar Izraēlu. Patlaban karaliste lielos daudzumos iepērk Izraēlas militāro produkciju, šīs Tuvo Austrumu valsts padomnieki pacēluši Marokas Bruņotos spēkus augstā līmenī.

Faktu, ka Polisario līderi spāņi uzņēma un ārstēja, var vērtēt kā Spānijas koloniālās konvulsijas. 

Savulaik milzīgā impērija pārvaldīja arī Rietumsahāru, vēl tagad Spānijai pieder Āfrikas teritorijā atrodošās tās bijušās varenības atlūzas – Seutas un Meliljas anklāvi, kurus pilnībā skauj Marokas teritorija.

Seutas migrantu krīzei bija arī katalizators. 8. jūlijā Spānijas Augstākā tiesa pieņēma lēmumu, kam sākotnēji uzmanību pievērsa vien retais. Robežsardzei tagad tika aizliegts uzreiz atgriezt atpakaļ dzimtenē cilvēkus, kuri sasnieguši Spānijas teritoriju peldus. Agrāk viss notika vienkārši: ja cilvēku pārtvēra jūrā vai arī izkāpjot krastā, viņu praktiski uzreiz atdeva – parasti Marokai bez ilgas, daudzas dienas prasošas dokumentu noformēšanas. Stājoties spēkā jaunajam Augstākās tiesas lēmumam, cilvēkam, kas pa ūdeni sasniedzis Spānijas krastu, tagad nepieciešams noskaidrot personību, jādod iespēja izmantot tulku un advokātu, migrantam ir tiesības dokumentāli pieprasīt patvērumu. Tikai pēc tam Spānija drīkst pieņemt lēmumu par viņa turpmāko statusu.

Tomēr skaidrs, ka Seutā nenorisinājās spontāna akcija. Spānijas Augstākās tiesas nepietiekami apsvērts lēmums nevarēja inspirēt to, ka desmitiem tūkstošu cilvēku šķērsoja Seutas robežu vienlaikus. Šī izrādījās Marokas varas iestāžu precīzi organizēta, demonstratīva Spānijas sodīšanas akcija, kas sasniedza savus mērķus un rezultātus.

Lai arī iepriekšējās dienās pa desmitiem un simtiem marokāņu tiecās iekļūt Seutā, viss mainījās 30. jūlija rītā. Pēkšņi uz robežu rāvās tūkstošiem cilvēku. Vieni devās iekšā jūrā tieši no Marokas krasta un centās apiet robežu aizsprostus peldus, otri rāpās pāri viļņlauzim, trešie tiecās iespraukties caur robežpārejām. Spāņu robežsargi un krasta dienesti pēkšņi izrādījās pārslogoti. Kas līdzīgs jau norisinājās 2021. gadā, kad Maroka uz dažām dienām atslābināja robežu kontroli no savas puses un pāris diennakšu laikā Seutā iekļuva ap 10 000 marokāņu. Spānijā to atklāti nosauca par Marokas atbildi uz diplomātisko konfliktu, kas bija izveidojies divu valstu starpā.

Internetu pārpilda atšķirīga informācija

Attīstoties krīzei, varēja vērot padziļinošos plaisu starp diviem informācijas sniegšanas līmeņiem – blogeriem, kas smēlās ziņas no vietējiem iedzīvotājiem un policistiem vai arī paši atradās Seutā, un tā saukto zemāko internetu, kas dažādos kanālos translēja oficiozo informāciju, lavierējot starp metodoloģiskajiem priekšrakstiem un realitāti.

No teju visiem oficiālajiem un starptautiskajiem kanāliem drīz varēja uzzināt, ka nelūgtie Seutas viesi iztrenkāti un nosūtīti mājās; tika popularizēts videoieraksts, kurā ap tūkstoti marokāņu saskanīgās rindās soļo mājup bruņotas tehnikas un signālugunis ieslēgušu policijas auto pavadībā – pietrūka vien orķestra.

Vai tiešām pilsēta jau bija atguvusi kādreizējo mieru un situācija bija normalizējusies? Uz Spānijas premjera Sančesa paziņojumu fona dīvaini izskatījās Seutas mēra Huana Vivasa paustais par 20 000 joprojām klātesošajiem bēgļiem. 

Informācijas telpas plaisu padziļināja Seutā ieradušies Spānijas opozīcijas partiju līderi, kuri arī nepiekrita viedoklim, ka pilsēta no iebrucējiem attīrīta.

Viņi demonstrēja nevis ar pirmā sabiedriskā kanāla kamerām, bet ar saviem telefoniem uzņemtus kadrus: pilsētā marokāņi redzami it visur – auto stāvvietās, bērnu laukumos, daži pat iemaldījušies kaut kādās milzīgās caurulēs.

Sociālajos tīklos – pirmkārt, "TikTok" un "Instagram" – izskanēja aicinājumi Seutas iedzīvotājiem vakaros neiziet ārpus mājas, sēdēt pie aizslēgtām durvīm un nolaistiem slēģiem, jo bēgļi nepārvietojas pa pilsētu vienatnē, bet gan baros pa 30–40 cilvēkiem. Faktiski eksistēja oficiāli neizsludināta komandantstunda.

Šajā laikā Spānijas premjers ar privāto reisu bija devies uz Maljorku, kur apmetās ekskluzīvā hotelī.

Pie žoga netālu no sadursmju vietas pie Fnidekas, uz Marokas un Spānijas robežas, 2026. gada 31. jūlijā pulcējušies cilvēki. Tūkstošiem migrantu nakts laikā no Marokas šķērsoja robežu un iekļuva Spānijas Ziemeļāfrikas anklāvā Seutā, 31. jūlijā pavēstīja policijas avots. 

Foto: AFP/Scanpix

Nepilngadīgie paliek

Oficiāli dati liecina, ka pilsētā palikuši ap 5000 bez vecākiem esoši nepilngadīgie. Nebūtu pareizi teikt, ka Spānijas likumdošana neļautu viņus atgriezt dzimtenē. Juridiski tas iespējams, taču praktiski – ārkārtīgi sarežģīti. Galvenais princips – bērna interesēm piešķirama prioritāte.

Valsts nevar šādu pusaudzi iesēdināt autobusā un aizsūtīt pāri robežai. Vispirms vajag noskaidrot viņa personību; ja nav dokumentu, apstiprināt viņa vecumu; noskaidrot, vai tiešām vecāki nav atrodami; ja jā, vai viņi tiešām ir gatavi saņemt nepilngadīgo atpakaļ; noteikt nosacījumus, pie kuriem viņš var atgriezties. Un tikai pēc tā spāņu iestādes vispār gūst tiesības izskatīt jautājumu par nepilngadīgā atgriešanu.

Vēsturiski pēc katras migrantu krīzes izveidojas viena un tā pati situācija – liela daļa nelegāli ieceļojušo tiek izraidīti no Spānijas, bet nepilngadīgie paliek – tā notika arī pēc 2021. gada krīzes Seutā. 

Šobrīd Seutai, kurā ir ap 85 000 iedzīvotāju, fiziski nav iespēju izvietot tādu daudzumu nepilngadīgo. Skaidrs, ka absolūti lielākā daļa nepilngadīgo marokāņu nokļūs kontinentālajā Eiropā.

Ilgus gadus viena no galvenajām Spānijas neatrisinātajām problēmām – no sociālajiem centriem aizbēgušie nepilngadīgie, kuri ir bez ģimenes un slikti pārzina valodu, kuriem nav līdzekļu un dzīvesvietas, un kuru likumpārkāpumi tiek regulēti ievērojami maigāk.

Solidaritāte un Šengenas zona

Lai arī viss norisinājās Āfrikas kontinentā, uz notiekošā fona virkne Eiropas valstu uzreiz izmantoja iespēju paust sen gruzdošo aizvainojumu par Spānijas realizēto politiku migrācijas jomā. Vairākas ES dalībvalstis pat aicināja izslēgt Spāniju no Šengenas zonas. Noskaidrojās, ka Eiropas solidaritāte migrācijas jautājumos ir visai trausla un šeit nacionālais egoisms uzvar solidaritāti. Premjers Pedro Sančess apvainoja daudzus savus ES kolēģus Seutas migrācijas krīzes izmantošanā, lai īstenotu uzbrukumus viņa valdībai.

Tomēr 3. augustā Spāniju publiski atbalstīja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Plaši tika anonsēta 4. augusta ES iekšlietu ministru videokonference, kurai vajadzēja sniegt uzvarošus risinājumus un apliecināt solidaritāti. Tomēr neizskatās, ka tā uzrādījusi kādas jaunas formulas – ja nu vienīgi tas ir biometriskais skrīnings, ierodoties ES teritorijā.

Sekojušajā preses konferencē Francijas iekšlietu ministrs Lorāns Nunjess, atzīmējot, ka visi sapulces dalībnieki augstu novērtējuši "Spānijas un Marokas paraugsadarbību", paziņoja, ka "kopš šī brīža tiek ieviesta būtiska Francijas–Spānijas robežas kontroles pastiprināšana". Uz šīs robežas tika izvietoti droni un lidmašīnas. Pat tie mediji, kuru konkurences priekšrocība ir Briseles ekskluzīvas informācijas gūšana un aizkulišu pārzināšana, galveno uzmanību pievērsa nevis iekšlietu ministru videokonferencei, bet gan citām tēmām.