Uzrunāt pusaudžus nav nekāda joka lieta, bet to savā jaunākajā grāmatā “Tik traki jau nav” (“Latvijas Mediji”, 2024) ļoti veiksmīgi paveic Līva Vecvagare. Kristāli, populārās meitenes, vidusskola – kas gan te varētu noiet greizi? Rakstniece sarunā stāsta par mistiku kā kontroles atgūšanas paņēmienu, to, kā skolas klišejas ir vai nav noderīgas, kā arī to, kā viņa palīdz savam iekšējam pusaudzim.
Latvijā grāmatas jauniešiem neiznāk tik bieži. Kā tev šķiet, kāpēc tās pārāk daudz neraksta, kas šajā žanrā ir tik sarežģīts vai biedējošs?
Jā, man pašai ir bail, man tā ir liela uzdrīkstēšanās – rakstīt par šo posmu. Jo man šķiet, ka tas ir ļoti prasīgs vecumposms, viņus vairs nevar piemānīt ar gluži pasakām, un reizē negribas arī uzgāzt lielo pasaules smagumu virsū, tādēļ valodai jābūt mazliet citādākai, ne gluži kā pieaugušo un ne gluži kā bērnu grāmatās. Kad rakstīju, es jutu vajadzību izrakstīties no sava [iekšējā] pusaudža. Tur ir daudz emociju, kuras kaut kādā mērā tieši šajā posmā ir sasprūdušas, un tas ir mans mēģinājums izrakstīt tā, kā es atceros sevi. Rakstīju būtībā sev.
Lasot ir sajūta, ka grāmata ir ļoti aktuāla, ka tie ir šodienas jaunieši.
Daiļliteratūras žanrs tajā ziņā ir pateicīgs, domāju, ka jaunieši man daudz ko var arī piedot, ja kaut kur šķiet, ka, piemēram, tā neviens nerunā. Es savā ziņā apzināti mēģināju spēlēties ar laikiem. Tur ir kaut kas no mūsdienām, arī no citas starptelpas. Tas bija diezgan apzināti – mēģinājums izlaipot.
Varbūt palīdz tas, ka noteiktas lietas tieši šobrīd atkal ir atgriezušās, kaut vai veikalos atkal ir t.s. Y2K – deviņdesmito gadu, divtūkstošo gadu sākuma – stils. Tāpat populārajā kultūrā atgriezies mistikas elements, kas parādās arī šajā grāmatā – par kristāliem, par maģiju. Pastāsti vairāk par to, īpaši apvienojumā ar vidusskolas tēmu.
Varbūt uzdrošinājos rakstīt par kaut kādā ziņā savu pusaudža vecumu, sajūtot līdzības ar jauniešu dzīvi šobrīd, viņu stilu, šobrīd atkal atgriežas kaut kāds loks. Tajā visā mistiskais – tas jau nav nekas jauns. Man šķiet, ka visi pusaudži jebkurā gadsimtā ir gājuši cauri posmam, kurā ir grūti apstrādāt to milzīgo emociju pasauli, kuru jaunietis vairs nesaskata kā bērns. Tā es to vismaz sajūtu, jo es pati kādreiz ne būros, ne kā tamlīdzīgi, bet mani ļoti fascinēja mistiskas lietas, tāpēc tas likās ļoti organisks rīks, ko tur iestrādāt. Nespēju iedomāties, ka par tām tēmām, ko mēģināju skart, es varētu runāt citādāk.
Tajā pat laikā galvenā varone Paula šķiet ļoti racionāla, viņa ļoti veiksmīgi izvairās no vairākām klišejām… Viņa ir ļoti mūsdienīga varone.
Jā, par klišejām. Es kā autors apzināti ņēmu šīs it kā klišejas – populārās skolas meitenes, piemēram, bet mans mērķis bija klišejas noārdīt vai paspēlēties ar tām. Paironizēt par to, cik vienveidīgi pieaugušais mēdz skatīties uz jauniešu pasauli – ka tur ir tie populārie un nepopulārie, cīņa par izdzīvošanu. Bet tas nav tas, ar ko tas pusaudzis tik lielā mērā saskaras.