Clear 16.4 °C
C. 18.07
Rozālija, Roze
Līva Vecvagare.
Līva Vecvagare.
Foto: Publicitātes

Uzrunāt pusaudžus nav nekāda joka lieta, bet to savā jaunākajā grāmatā “Tik traki jau nav” (“Latvijas Mediji”, 2024) ļoti veiksmīgi paveic Līva Vecvagare. Kristāli, populārās meitenes, vidusskola – kas gan te varētu noiet greizi? Rakstniece sarunā stāsta par mistiku kā kontroles atgūšanas paņēmienu, to, kā skolas klišejas ir vai nav noderīgas, kā arī to, kā viņa palīdz savam iekšējam pusaudzim.

Reklāma

Latvijā grāmatas jauniešiem neiznāk tik bieži. Kā tev šķiet, kāpēc tās pārāk daudz neraksta, kas šajā žanrā ir tik sarežģīts vai biedējošs?

Jā, man pašai ir bail, man tā ir liela uzdrīkstēšanās – rakstīt par šo posmu. Jo man šķiet, ka tas ir ļoti prasīgs vecumposms, viņus vairs nevar piemānīt ar gluži pasakām, un reizē negribas arī uzgāzt lielo pasaules smagumu virsū, tādēļ valodai jābūt mazliet citādākai, ne gluži kā pieaugušo un ne gluži kā bērnu grāmatās. Kad rakstīju, es jutu vajadzību izrakstīties no sava [iekšējā] pusaudža. Tur ir daudz emociju, kuras kaut kādā mērā tieši šajā posmā ir sasprūdušas, un tas ir mans mēģinājums izrakstīt tā, kā es atceros sevi. Rakstīju būtībā sev.

Lasot ir sajūta, ka grāmata ir ļoti aktuāla, ka tie ir šodienas jaunieši. 

Daiļliteratūras žanrs tajā ziņā ir pateicīgs, domāju, ka jaunieši man daudz ko var arī piedot, ja kaut kur šķiet, ka, piemēram, tā neviens nerunā. Es savā ziņā apzināti mēģināju spēlēties ar laikiem. Tur ir kaut kas no mūsdienām, arī no citas starptelpas. Tas bija diezgan apzināti – mēģinājums izlaipot.

Varbūt palīdz tas, ka noteiktas lietas tieši šobrīd atkal ir atgriezušās, kaut vai veikalos atkal ir t.s. Y2K – deviņdesmito gadu, divtūkstošo gadu sākuma – stils. Tāpat populārajā kultūrā atgriezies mistikas elements, kas parādās arī šajā grāmatā – par kristāliem, par maģiju. Pastāsti vairāk par to, īpaši apvienojumā ar vidusskolas tēmu.

Varbūt uzdrošinājos rakstīt par kaut kādā ziņā savu pusaudža vecumu, sajūtot līdzības ar jauniešu dzīvi šobrīd, viņu stilu, šobrīd atkal atgriežas kaut kāds loks. Tajā visā mistiskais – tas jau nav nekas jauns. Man šķiet, ka visi pusaudži jebkurā gadsimtā ir gājuši cauri posmam, kurā ir grūti apstrādāt to milzīgo emociju pasauli, kuru jaunietis vairs nesaskata kā bērns. Tā es to vismaz sajūtu, jo es pati kādreiz ne būros, ne kā tamlīdzīgi, bet mani ļoti fascinēja mistiskas lietas, tāpēc tas likās ļoti organisks rīks, ko tur iestrādāt. Nespēju iedomāties, ka par tām tēmām, ko mēģināju skart, es varētu runāt citādāk.

Līvas Vecvagares stāstu krājums pusaudžiem "Tik traki jau nav".

Tajā pat laikā galvenā varone Paula šķiet ļoti racionāla, viņa ļoti veiksmīgi izvairās no vairākām klišejām… Viņa ir ļoti mūsdienīga varone.

Jā, par klišejām. Es kā autors apzināti ņēmu šīs it kā klišejas – populārās skolas meitenes, piemēram, bet mans mērķis bija klišejas noārdīt vai paspēlēties ar tām. Paironizēt par to, cik vienveidīgi pieaugušais mēdz skatīties uz jauniešu pasauli – ka tur ir tie populārie un nepopulārie, cīņa par izdzīvošanu. Bet tas nav tas, ar ko tas pusaudzis tik lielā mērā saskaras.

Reklāma
Reklāma

Ka īstās problēmas ir daudz dziļākas par kaut ko virspusēju. 

Es līdzīgi teiktu arī par bērniem. Bērnībā es kaut kā ļoti ņēmu pie sirds to, cik ļoti vienkāršoti pieaugušie mēdza piedēvēt pasauli bērniem, cik viņiem ir viegli – noskrāpē celi un iet tālāk. Nu, nav tik vienkārši, es to ļoti skaidri atceros, es ļoti pieķēros atmiņām, emocijām, man bija ļoti svarīgi neaizmirst, līdz ar to es vēl ilgi atcerējos to, ko jutu, kad biju bērns, ko pārdzīvoju, tāpat pusaudža gados.

Vai tas, ka tu labi atcerējies un novērtēji emocijas, palīdz tev šobrīd būt rakstniecei? 

Noteikti, jā. Tur ir tik daudz emociju, ka, lai kā es spirinātos pretī, tas kaut kur ir jāliek. Es jau no pašas bērnības zināju, ka kaut kādā mērā tas varētu būt teksts, kā to visu krāsaino sakrāto bagāžu izlikt. Bet varbūt [nebiju domājusi] gluži pašai rakstīt. Man bija arī ļoti spilgta iztēle, kad gāju uz skolu, ļoti lēni gāja, jo mēdzu iztēloties, kas pretimnācējiem varētu būt galvā vai kā cilvēki dzīvoja šajā mājā pirms simts gadiem, tā iztēle, kas bija toreiz, ir joprojām diezgan saglabājusies.

Jautājums par valodas izjūtu – tev ir izdotas divas grāmatas, tu arī rediģē, koriģē. Un tieši pusaudžu grāmatās mēdz uzsvērt labas latviešu valodas nozīmi. Kā tev šķiet, kā to labo valodu var iegūt un kā to nodot pusaudžiem? 

Es teiktu, ka ir tikai viena recepte, un tā ir lasīšana – daudz, daudz grāmatu un daudz teksta. Prāts ir tāds mazs datoriņš, un cik daudz informācijas tiek viņā iebarots…

Kā tu citiem paskaidrotu savu valodas izjūtu – kad lasi tekstu un saproti, ka tas ir vai nav kvalitatīvs? Vai tas vairāk balstās gramatikas likumos, vai arī tā ir tīri iekšējā izjūta?

Kad es biju maza, mana mīļākā grāmata bija Ērika Kūļa “Niķa un Riķa stiķi”, man patika stāstiņi, bet iemesls tam, ka tā bija mīļākā, bija tas, ka tā bija grāmata, kur es atradu savu pirmo gramatikas kļūdu. Un man tas likās milzīgs sasniegums, tāds liels notikums. Un arī turpmāk gramatiskais slānis man laikam bija primārais, ko pamanīju. Bet ar laiku es sapratu, ka man ir izveidojies arī priekšstats par to, ko es vērtēju kā kaut ko labu. Tas, protams, nāk arī līdz ar filoloģijas un rakstniecības studijām, daudz strādājot ar tekstu un salīdzinot dažādos laikmetos tapušus darbus un tulkojumus, tāda vairāk ar laiku nākusi pieredze. Bet sākotnēji man patika, ka es tīri shematiski saprotu, kā strādā gramatika, un ka es atradu to kļūdu (smejas).

Kādas pusaudžu grāmatas tavā dzīvē bijušas spilgtākās? 

Es sāku bērnu nodaļā, izlasīju visu, tad sāku vēlreiz, bibliotekārei palika manis žēl, un viņa teica, ka es varu mierīgi iet pie lielajām grāmatām. Es vispār nešķiroju un neteiktu, ka man ir kāda mīļākā grāmata. Man ļoti patīk zviedru autori, man patīk viņu humors, viņu šķērsgriezuma skats uz notikumiem, vieglums, ar kādu viņu arī runā par ļoti smagām tēmām. Tas man laikam ir visvairāk aizķēries no visa, ko esmu lasījusi.

Tad kad es augu, mums bija “Glābējzvans” un tamlīdzīgas grāmatas, bija romānu sērija tieši jauniešiem par pirmo mīlestību, protams, ka man tie patika, tāpat kā Džeina Ostina, kas nav jauniešiem, bet kas labi iederas ar visu to tīro romantismu, emocijām. Kur nav kaut kādi garie, tēlainie apraksti. Līdz ar to tas man patika tajā vecumā un tā es arī rakstīju sev.

Smagais apvienojumā ar vieglo varētu raksturot arī tavu grāmatu. Ir humors, kam pretī parādās negatīvās emocijas, kā skumjas, sēras, dusmas, kā ar tām tikt galā. Vai tu tam piegāji apzināti? 

Jā, tās visas emocijas bija noglabātas, un es neteiktu, ka man ļoti veiksmīgi būtu izdevies tās apstrādāt tajā vecumposmā, ar tām es strādāju šobrīd, arī ejot terapijā un vairāk apzināti strādājot ar konkrētām emocijām, saucot tās vārdā. Jo es pat teiktu, ka es tās nespēju atpazīt, kad biju pusaudze. Bet, lai gan vienubrīd grāmatā ir mēģinājums aprakstīt to dziļo bedri, kurā var iekrist, to tukšumu un atsvešinātību no sevis paša tīri ķermeniskā ziņā, es arī gribēju parādīt, ka ir iespējams neiekrist šādā dziļā bedrē.

Aptauja

Kāds ir jūsu biežākais LASI.LV apmeklējuma laiks?


 

KONTEKSTS

Grāmatu izdevniecība "Latvijas Mediji" darbu sāka 1998. gadā ar latviešu rakstnieka Vladimira Kaijaka romānu "Enijas bize". Oriģinālliteratūra allaž ir bijusi izdevniecības galvenais stūrakmens un veiksmes stāsts. Vairāki romāni saņēmuši "Lielo lasītāju balvu". Šodien izdevniecība "Latvijas Mediji" piedāvā oriģinālo un tulkoto literatūru, vēsturi un dokumentālo literatūru, praktiskās grāmatas, gadagrāmatas, kalendārus, bērnu grāmatas. Katru gadu izdevniecība lasītāju rokās nodod vairāk nekā 100 dažādu nosaukumu darbus.

Jaunākās grāmatas meklē izdevniecības veikalā šeit

Reklāma
Reklāma
Reklāma
PAR SVARĪGO
Reklāma