Vairs neslēpšos ēnās. Grupas "The Sound Poets" albuma recenzija

Noturēt auditorijas uzmanību šajā dinamiskajā sociālo tīklu laikmetā nav viegls uzdevums. Tā patiesībā ir asa cīņa. Latviešu inteliģentā poproka grupa "The Sound Poets" savas darbības laikā ir piedzīvojusi vienu milzīgu organisku uzmanības vilni ar nu jau klasisko un publikas iemīļoto dziesmu Kalniem pāri, taču, gadiem skrienot (pagājuši jau 12—13 gadi), tomēr ik pa laikam spējusi par sevi atgādināt, atgriežoties uz augšupejoša popularitātes viļņa.

The Sound Poets.Katram kuģim savs ceļš

4/5 

Šogad grupas līderis un dziesmu autors Jānis Aišpurs pacenties īpaši, jo veiksmīgi piedalījies TV šovā Koru kari, atgādinot un iepazīstinot ar sevi vēl plašāku auditoriju. 

Varam diskutēt, vai šādi šovi ir gudra radoša izvēle, vai tā kaitē vai spodrina mākslinieka reputāciju, taču galu galā tas viss ir tikai troksnis — pēc daudziem gadiem paliekošā daļa ir pati mūzika, kas radīta kopējos mēģinājumos, radošajās nometnēs (šoreiz grupai tādas bija vairākas — Liepājā, Valmierā, Spārē) un iemūžināta ierakstu studijā.

Savu piekto studijas albumu Katram kuģim savs ceļš, kas seko pirms četriem gadiem izdotajam Pie vienas uguns, grupa ieskaņojusi Tallinā kopā ar populārās igauņu grupas Ewert and The Two Dragons dalībnieku — mūziķi un producentu Erki Pernoju. Kā apgalvo mūziķi, šāda «tapešu maiņa» palīdzējusi mazliet vairāk eksperimentēt ar muzikālo materiālu, novirzīties no ierastajām «tūristu takām».

«Dziesmu vārdu nozīmi izskaidrosit pēc tam — ļaujam runāt mūzikai,» igauņu producents esot teicis studijā, rosinot neordināras pārmaiņas jau ierastajā «skaņu dzejnieku» skanējumā.

The Sound Poets "Katram kuģim savs ceļš".

Foto: Publicitātes

Grupas sastāvs šo gadu laikā nav mainījies, tāpēc arī savstarpējā radošā ķīmija ir saglabājusies, kas šādā daudzu personību kolektīvā ir svarīgs faktors.

Pēc albuma noklausīšanās tomēr jāsecina, ka nekādas radikālas pārvērtības grupu nav skārušas — ieraksta desmit dziesmās klausītāji var gremdēties viegli melanholiskā, melodiskā poprokā Snow Patrol, Coldplay tradīcijās, kuru ik pa laikam ar interesantiem ģitāras un basa rifiem atsvaidzina mūziķi Kārlis Josts un Normunds Lukša. Kā allaž, ir bauda klausīties bundzinieka Pētera Lundes niansētajā bungu spēlē un čellistes un taustiņinstrumentālistes Undīnes Balodes harmonijās.

«Man personīgi šis ir saturiski būtisks albums, un tā tapšanas process mūs visus pārsteidza ar savu emocionālo piesātinājumu. Studijā piedzīvojām patiesi maģiskus mirkļus, un ceram, ka daļa no šīs sajūtas sasniegs arī klausītājus,» norāda Jānis Aišpurs.

Tik tiešām, ieraksts ir emocionāli uzlādēts. Nepilnās četrdesmit minūtēs Aišpurs ļauj klausītājam ielūkoties savā jūtu pasaulē, godīgi un vienlaikus tēlaini apdziedot attiecību pieredzi, šaubas, zaudējumus un arī cerību no jauna atrast līdzsvaru. «Man uz kājām vajag nostāties,» skan vārdi ievadošajā kompozīcijā Uz brīdi. 

Jāņa tekstos ir atrasts gaumīgs līdzsvars starp lietu saukšanu īstajos vārdos un tēlainību, metaforām. Upe, ledāji, vētra, ēnas — šie dabas elementi un parādības ik pa laikam caurvij tekstus, ļaujot katram pašam brīvi interpretēt dziedātāja pausto vēstījumu.

«Es nevaru vairs būt tavs draugs — es pārāk daudz jūtu,» dzied Aišpurs, ļaujot izsekot viņa iekšējiem pārdzīvojumiem un sajūtām. Varam divreiz minēt, kurš ir šis vārdā nenosauktais draugs. Īpaši emocionāls ir albuma titulskaņdarbs — veltījums Jāņa mammai. 

Atsauce uz kuģiem, kuriem katram savs ceļš, iestrādāta arī Jāņa Burmeistera vāka noformējumā. 

Ir jau, protams, arī dažas literāras klišejas, kas Latvijas populārajā mūzikā ik pa brīdim iezogas dažādu mūziķu daiļradē — ēnas (frāzes «Svešu ēnu piešuj klāt» vai «Vairs neslēpšos ēnās»), pieturas, dzelzceļa stacijas. Tāda kā sagadīšanās, ka Prāta vētras jaunajā albumā ir dziesma par satikšanos Mellužu stacijā, un arī Aišpuram radies skaņdarbs gan par pēdējo pieturu, gan par satikšanos vilcienā («Tu manī ugunis dedz»). Taču, piemēram, bākas simbolu, šķiet, neviens vēl nebija tik tēlaini apdziedājis. Dziesma Bāka atgādina — pat tumsā vienmēr iespējams atrast gaismas staru, kas rāda ceļu uz priekšu.

Ja tomēr šajā platē meklējam kādus eksperimentus, tad vienīgais skaņdarbs, kurā grupa nav turējusies pie ierastām mūzikas sacerēšanas formulām, ir Es iešu tur, kur saule riet, kas balstās uz vienas klavieru nots atkārtojuma, grūvīga bungu ritma un monotona deklamējoša vokāla. Tas viss atgādina kaut ko no franču elektroniķu Air dziesmu grāmatas.

Ar šo ierakstu grupa apliecina, ka ir lieliskā radošā formā. Daudzu gadu kopā būšana un muzicēšana ir nesusi augļus.

Ja vēlaties šo albumu baudīt dzīvajā versijā, tāda iespēja būs 29. augustā, kad grupa uzstāsies Mežaparka Zaļajā teātrī.

Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu "Ir".