No Kijivas līdz Parīzei: Ukraiņu režisore starp dažādām realitātēm

Ukraiņu režisore, scenāriste un videoredaktore Aleksandra Grīnšteina jau teju trīs gadus dzīvo Parīzē. Karš viņu izmetis no ierastās dzīves, kopš tā laika ceļš viņu vedis cauri dažādām valstīm, pilsētām un stāvokļiem – gan ārējiem, gan iekšējiem. Šī starpstāvokļa pieredze kļuvusi par centrālo asi arī viņas mākslā.

Aleksandra Grīnšteina dzimusi 2000. gadā un šobrīd dzīvo un strādā Parīzē, kur viņa atradusi mītni pēc vairākiem gadiem kustībā: Gruzija, Vācija, Polija, Itālija, Spānija, Francija. Kustība viņai drīzāk bijusi nepieciešamība, nevis izvēle. Tās iemesls – karš. No Ukrainas viņa aizbraukusi Krievijas sāktā pilna mēroga kara otrajā gadā, atzīstot – kara apstākļi kļuva arvien nepanesamāki – mentāli iznīcinoši.

Parīzē viņa visvairāk novērtē cilvēku augstās darbaspējas. Tādas nenoliedzami piemīt arī viņai, bet, neskatoties uz to, Aleksandra vēl joprojām nejūtas tur iederīga. "Es it kā zaudēju saikni ar veco vidi, bet arī ar jauno tā vēl nav izveidojusies."

Starp divām pasaulēm

"Esmu kaut kur pa vidu," tā savas šā brīža izjūtas raksturo Aleksandra. Dažādas cilvēka dzīves starpstadijas ir tēma, kuru Aleksandra pēta, rakstot scenārijus un veidojot īsfilmas. Viņas mākslinieciskajā valodā tas kļuvis par centrālo fokusu. Turklāt viņa savos darbos runā ne tikai par imigrāciju, bet arī par pieaugšanu: "Cilvēks liek kopā puzles gabaliņus no savas vecās personības un jaunās, nemitīgi reflektējot domās un sarunās ar citiem cilvēkiem."

Režisori un scenāriju autori saista arī vientulības tēma. Arī tā iet roku rokā ar dzīvi trimdā. "Francijā mazliet jūtos kā no citas sugas. Ironiski, ka, dzīvojot Ukrainā, man šķita, ka mums un Eiropai ir līdzīga pieeja daudz kam, līdzīgas uzvedības normas. Taču nu esmu sapratusi, ka esam atšķirīgi. Ukraiņiem nav "small talk" (nepiespiestas, saviesīgas sarunas. – Red.) tradīciju, esam tieši, runājam arī par ļoti personīgām tēmām," Aleksandra secina, atzīstot, ka dažkārt jūt, ka franči mēdz samulst, kad viņa ko atklāti pasaka, lai arī tie, protams, izturas ļoti pieklājīgi. "Dažkārt, piemēram, pēc sarunām saviesīgos pasākumos pārņem duālas izjūtas, jo nesaprotu, vai man ar cilvēkiem veidojas saikne, vai būsim draugi vai arī mēs vienkārši visu vakaru esam bijuši pieklājīgi. Arī tā ir daļa no pieaugšanas, kura nekad nebeidzas."