Janvāra beigās pirmizrādi piedzīvojusi un pēc tam visā Latvijā ir skatāma filmu studijas "Mistrus Media" komēdija "Vecāku sapulce", kuras režisore ir Marta Elīna Martinsone. Kopā ar Andi Mizišu un Dāvi Sīmani viņa nupat nominēta "Lielā Kristapa" balvai kategorijā "Gada režisors" par darbu daudzsēriju filmā "Pansija pilī". Balvas liktenis atklāsies svinīgā ceremonijā 4. februārī Dailes teātrī, bet šajā sarunā ar publicisti, kino scenāristi, teātra un kino režisori Martu Elīnu Martinsoni – par vecāku savstarpējo attiecību un dialogu dinamiku, kas noved pie prognozējamiem un arī negaidītiem pārpratumiem.
"Vecāku sapulces ir īpaša indivīdu saskarsmes forma, kur katrs klātesošais piedalās caur savu interešu, prioritāšu un sapratnes prizmu. Visi iesaistītie – gan tie, kas aktīvi piedalās runājot, gan tie, kas dziļdomīgi klusē un noraugās –, ir vienlīdz vainīgi pie rezultāta. Filma dabiski veidota kā komēdija, bet tajā ir gan traģēdijas, gan drāmas, gan romantikas un farsa elementi," sacījusi filmas režisore.
Marta, plašāka publika jūs iepazina pēc komēdijas "Tizlenes" par trim dzīvi radikāli mainīt nolēmušām pusaudzēm un trim jūsu režisētajām sērijām seriālā "Pansija pilī" par raibajiem notikumiem dzejnieka Viktora Eglīša vasaras rezidencē. Filma nupat izpelnījusies vienpadsmit "Lielā Kristapa" nominācijas. Atgādiniet, lūdzu, kuras no septiņām sērijām ir jūsējās?
M. E. Martinsone: Manējās ir ceturtā, piektā un priekšpēdējā sestā sērija. Tās, kur atbrauc kalpone Līna un Visneru ģimene, sērija par Bucinski un Amāli un sērija ar zaļumballi un lielo kautiņu.
Ģertrūdes ielas teātrī iestudēto izrādi "Stiklotā svētnīca" jūs, radošā komanda, saucat arī par "Stāstiem par mammām". Tagad kārta filmai "Vecāku sapulce". Kāpēc jums ir būtiski runāt par pusaudžu savstarpējām attieksmēm un attiecībām ar vecākiem?
Tās ir vienas no nozīmīgākajām attiecībām cilvēka dzīvē. No tām atkarīgs, par kādu personību kļūsi, kādas vērtības iegūsi savā pamatkodolā. Man šķiet interesanti to šķetināt. Tas, kādi esam tagad, sakņojas mūsu attiecībās ar vecākiem, kādi bijām pusaudžu vecumā, kas, manuprāt, ir ļoti sarežģīts posms. Kāpēc kino ir tik daudz stāstu par pusaudžiem? Jo šajos stāstos ir ļoti sakāpinātas emocijas, ļoti augstas likmes par mums, pieaugušajiem, it kā parastām un mazsvarīgām lietām.
Klasesbiedram aizdots un ne ar vecāku, ne skolotājas palīdzību atpakaļ nedabūts zīmulis, piemēram, var iedragāt bērna ticību taisnīgam lietu risinājumam vispār.
Skola nav tavas mājas, līdzās tavam bērnam tur mācās vēl ļoti daudzi citi, kas nāk no atšķirīgām vidēm. Kādam mājās ir vesela zīmuļu kaste, bet citam atņemtais ir vienīgais uz mēnesi. Skolotājam būtu jāpamana, ja kādam dara pāri. Apbrīnoju katru, kas strādā izglītības sistēmā.
1 °C











































































































![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī." Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg)










































































































































