17.2 °C
Latvijā arvien plašāk izvēršas nodoms par šķietami jau sen pagātnē atstātu ideju par labo caru un sliktajiem bajāriem un to, ka jebkuras problēmas risināmas, vēršoties tieši pie cara.
Pirms kādām desmit dienām televīzijā tika spriests par komercbanku kredītu likmēm un to pretīm(ne)nākšanu uzņēmējiem un mājsaimniecībām, šīs likmes samazinot. Jāatgādina, ka hipotekāro kredītu likmes mājsaimniecībām Latvijā ir vienas no augstākajām Eiropas Savienībā, arī izsniegto biznesa kredītu ziņā Latvija ir Eiropas antirekordiste. Risinājums situācijai tiek saskatīts tajā, ka bankas varētu nākt pretī klientiem, samazinot pašu pievienotās procentu likmes kredītiem. Te jāpaskaidro, ka jebkura izsniegtā kredīta procentu likme sastāv no divām daļām – pēdējā laikā plaši izslavētās "Euribor" likmes, kas raksturo cenu, par kādu līdzekļus kredītu izsniegšanai starpbanku tirgū iegūst komercbankas pašas, un klāt pievienotajiem procentiem, kas sedz banku darbības izmaksas un veido to peļņu. Tā kā komercbanku pārstāvji minēto diskusiju apmeklēt nebija uzskatījuši par vajadzīgu, tad visi pārējie klātesošie idejai par pievienoto procentu samazināšanu labprāt piekrita. Arī fons šādiem spriedumiem bija labvēlīgs – banku peļņa, salīdzinot ar iepriekšējiem salīdzināmiem periodiem, pieaugusi divas un vairāk reizes.
Tātad – visi vai gandrīz visi minētās diskusijas dalībnieki uzskata, ka uzņēmējiem un vēl vairāk mājsaimniecībām vajadzētu uzsākt sarunas ar bankām par klāt pievienoto procentu likmju samazināšanu, neskatoties uz to, ka visi banku klienti ir parakstījuši ar bankām aizdevuma līgumus, kuros šie procenti ir fiksēti. Visai dabiski šajā kontekstā vajadzētu rasties jautājumam – vai tiešām bankas tik viegli piekritīs līguma noteikumu maiņai sev par sliktu? Lielisko ideju apšaubīja arī Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, kurš neslēpa, ka banku un uzņēmēju attiecības kļūst arvien sliktākas un Latvijas Bankas minētās sarunas ar komercbankām, kuras uzņēmēji jau izmēģinājuši, neko nemaina. Par to, ka kāda mājsaimniecība varētu pielauzt banku mainīt jau parakstīta līguma noteikumus, izņemot situāciju, kad tai draud maksātnespēja un attiecīgi bankai – izsniegtā kredīta summas pilnīga vai daļēja zaudēšana, neviens ij neiepīkstējās.
Un, atbildot uz jautājumu, ko šādās situācijās darīt, Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks nāca klajā ar ģeniālu risinājumu. "Atnesiet "keisu", mēs atrisināsim," nākt ar šādiem gadījumiem uz Latvijas Banku Biti aicināja Kazāks.
Latvijas Bankas prezidents skaidroja, ka bez konkrētiem piemēriem uzraugi nevar runāt ar bankām, tāpēc aicināja par tādiem gadījumiem ziņot, un tad varētu iejaukties Latvijas Banka.
Latvijas politiskajai videi diezgan savādo ideju par to, ka tā vietā, lai kādu jomu uzraugošās institūcijas darītu savu tiešo darbu un regulētu tai pakļauto jomu, mainot noteikumus un prasības, tām vajadzētu nodarboties ar individuālu lūgumrakstu izskatīšanu, pametot tiešos darba pienākumus novārtā, pirmo reizi izteica ģenerālprokurors Juris Stukāns. Mēģinot glābt sava mundiera godu pēc Jēkabpilī notikušās sievietes slepkavības viņas bērnu un mātes acu priekšā, ģenerālprokurors intervijā žurnālam "Ieva" vasaras sākumā paziņoja, ka "Sievietes advokāte rīkojās ļoti nekorekti, sacīdama, ka ģenerālprokurors nereaģēja. Ja advokāte redzēja, ka attiecīgajā struktūrvienībā ir vienaldzība, vajadzēja pieteikties un pie manis atbraukt! Es viņu pieņemtu, runātu un zibenīgi reaģētu – būtu iedziļinājies, izlasījis sievietes vēstuli, tiktu iesaistīti trīs līmeņu prokurori, mēs būtu atraduši atbildes jautājumiem." Šo ideju visai indīgi komentēja gan minētā advokāte, gan Zvērināto advokātu kolēģija, paskaidrojot, ka ģenerālprokurora ierosinātā advokātu personisko sūdzību kārtība vispār nav paredzēta likumdošanā. Beigu beigās arī tiesībsargs paziņoja, ka, ja visas amatpersonas būtu darījušas to, ko paredz viņu amata pienākumi, tad slepkavība vispār nebūtu notikusi, klaji dodot mājienu, ka arī ģenerālprokurors ir atbildīgs par notikušo noziegumu.
Taču šķiet, ka Latvijas Bankā visu šo diskusiju ir laiduši gar ausīm. Nav nekāds noslēpums, ka banku pārmērīgā piesardzība kreditēšanā ir tiešas finanšu sektora "kapitālā remonta" sekas – tā gaitā banku sektors tika pārregulēts un pārbirokratizēts, par banku sadarbības ar klientiem galveno aspektu kļuva nevis biznesa risku izvērtēšana, bet gan raudzīšanās, vai klients atbilst visām naudas atmazgāšanas novēršanas prasībām.
Diezgan trāpīgs izteiciens, kas raksturo to, par ko šobrīd pārvērtušās bankas, ir "atbilstības fabrikas".
Mārtiņam Kazākam un viņa iestādei būtu jālauza galva par to, kā noņemt vai vismaz mazināt šo slogu un uzticēt likumpārkāpumu izmeklēšanu Finanšu izlūkošanas dienestam, Finanšu policijai, VID, KNAB un citiem dienestiem, nevis rosināt, ka viņš nodarbosies ar individuālu lūgumrakstu izskatīšanu un jaukšanos banku un klientu attiecībās. Protams, palīdzēt vienam vai dažiem klientiem ir skaisti, bet šādu klientu ir desmitiem tūkstošu. Kaut gan – ja entuziasma pilnais palīdzētājs tiešām saņemtu kaut vai pirmos pāris simtus lūgumrakstu, tad varbūt ātri pārdomātu savu entuziasmu un ķertos pie tiešo darba pienākumu pildīšanas.
