Bet "mizgrauzītis" jau nav vainīgs… līdz mežu saimnieki zaudē miljonus

Bērnu TV pārraidē to mīļi dēvē par "mizgrauzīti", jauki apdziedot tā ēdelību. Tikmēr mežu veselības eksperti to sauc par galveno parastās egles kaitēkli. Eiropā pašlaik vērojama egļu astoņzobu mizgrauža masveida invāzija, un klimata pārmaiņu ietekmē vaboles izplatība nākotnē var kļūt vēl plašāka un intensīvāka.

"Tas taču ir mizgrauzītis," pirmsskolas bērniem veidotajā raidījumā "Ukulele" priecājas tā varone Lele. Viņa paskaidro: "Tā ir tāda vabolīte, kas dzīvo mežā. To sauc par mizgrauzi, jo tam ļoti garšo egļu mizas. Bet diemžēl koki iet bojā, tāpēc ka mizgrauzītis nograuž visu. Bet nevar jau viņu vainot, jo viņš jau tikai mielojas ar to našķīti, kas viņam vislabāk garšo, – ar egļu mizām." Raidījuma turpinājumā izskan jauka dziesmiņa par ēdelīgo vaboli: "Tiklīdz mizu redz sev priekšā – ņam, un pucē puncī iekšā…"

Raidījums pastelīgos toņos

Kāpēc šajā TV stāstiņā bērniem visnotaļ pozitīvā varoņa gods ticis tieši egļu audžu kaitēklim, nevis, piemēram, ērcei vai kolorado vabolei? "Ukuleles" režisore Marta Selecka skaidro, ka tas noticis zināmā mērā pats no sevis. Raidījuma tēma sākotnēji bijusi plašāka – par pārgājieniem un nakšņošanu teltī. Bet dzejnieks Marts Pujāts šī temata ietvaros aktualizējis jautājumu par kukaiņiem, kurus cilvēks mēdz iedalīt "labajos" un "sliktajos". Tā tapa vārdi dziesmiņai par mizgrauzi.

"Arī mums likās, ka īstenībā tas mizgrauzis jau nav vainīgs, ka tas ēd mizas. Tam vienkārši tās garšo," piebilst Selecka. 

"Tā vietā, lai raudzītos uz šo jautājumu tādām mežsaimnieka brillēm, vienkārši pieņēmām autora izvēli, kurš paskatījās uz šo kukaini ļoti poētiski." 

Režisore atzīmē, ka dialogā raidījuma varoņi piemin arī mizgrauža kaitējumu kokiem, vienlaikus atzīstot, ka kopumā šīs pārraides tiek veidotas "ļoti pastelīgos toņos" un tajos nav kāda ļaunā vai sliktā tēla.

""Ukuleles" mērķauditorija ir pirmsskolas vecuma bērni, lielākā daļa no kuriem nemāk lasīt, daudzi arī pat runāt vēl nemāk, un diez vai būtu nepieciešams šo auditoriju iesaistīt mežsaimniecības problēmās," piebilst Selecka.

"Latvijas Avīze" aicināja pārraidi noskatīties Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" vadošo pētnieku Agni Šmitu, kurš veicis vairākus pētījumus par mizgrauža izplatību Latvijas meža audzēs. Eksperts kopumā pozitīvi vērtē raidījumā izmantoto pieeju, sakot, ka tas ir labs veids, kā ieinteresēt bērnus par dabas norisēm. Vienlaikus viņš aizrāda: "No koka mizas neviens paēdis nebūs. Patiesībā mizgrauzim miza negaršo – caur to vabole izgraužas, lai tiktu pie garšīgās lūksnes, ar ko tad arī tā barojas. Maziem bērniem varbūt tas nav jāzina, bet pieaugušajiem gan."

Šmits: "Kaitēklis ir cilvēka izdomāts vārds. Vienkārši tad, kad mūsu abu intereses saduras, tad iznāk šāda definīcija. Arī mizgrauzis ir dabas daļa, bet, tā kā tas noēd to, kas mums ir vajadzīgs, tad mēs esam to nodēvējuši par kaitēkli."

Niknākais meža kaitēklis Eiropā

Šī kaitēkļa sastrādātais mežos gan nerādās pārāk pastelīgās nokrāsās. Latvijā pēdējos gados ir bijušas vairākas lokālas mizgrauža savairošanās, īpaši pēc plūdiem 2017. gadā ar tiem sekojošo ekstremāli sauso vasaru 2018. gadā. Mizgrauža populācijai sasniedzot kritisku līmeni, 2023. gadā tika izsludināta ārkārtas situācija egļu audzēs.

"Mizgrauzis ir visbīstamākais meža kaitēklis visā Eiropā, jo radītā posta ziņā nekas tam nestāv līdzi," atzīmē Šmits. 

Kopš 2013. gada bojāto egļu audžu platība ir pieaugusi 67 reizes, un visstraujākais pieaugums ir novērots pēdējo trīs gadu laikā, 

– secināts pērn viņa veiktajā pētījumā par egļu astoņzobu mizgrauža masveida savairošanos.

Mizgraužu postījumi rada ievērojamus saimnieciskos zaudējumus. Bojātā koksne bieži vien tiek pārdota par 20–50% zemāku cenu nekā veselīga koksne, un tā ir steidzami jāizved un jārealizē, lai novērstu tālāku bojāšanos (sēnes, zilējumi). Tas samazina meža īpašnieku ienākumus un prasa papildu ieguldījumus meža atjaunošanā, piemēram, stādot jaunaudzes vai mainot meža struktūru uz izturīgākām koku sugām. Kaitēkļu invāzijas bieži izjauc arī ilgtermiņa apsaimniekošanas plānus.

Lai novērstu kaitēkļa tālāku izplatīšanos, veiktā sanitārā cirte izraisa koksnes apjoma pieaugumu tirgū, kas var pazemināt cenas, īpaši zemākas kvalitātes kokmateriāliem. Ilustrācijai pētījumā minēts Vācijas piemērs, kur no 2018. līdz 2022. gadam mizgraužu invāzija radīja vairāk nekā 150 miljonus kubikmetru bojātas koksnes. Latvijā 2023. gadā sanitārajās cirtēs iegūtais apjoms bija 1,4 miljoni kubikmetri koksnes.

Pētījumā minēts, ka sanitārā vienlaidus cirte mizgrauža invadētajās audzēs, veicot to pirms audzes pilnīgas bojāejas, ir efektīva mizgraužu populācijas ierobežošanai un saimniecisko zaudējumu mazināšanai. Tā nodrošina arī ievērojami lielāku augstvērtīgu zāģbaļķu (44% salīdzinājumā ar 7% izlases cirtēs) un mazāku nekvalitatīvās koksnes iznākumu.

Bet attiecībā uz meža apsaimniekošanu konstatēts, ka krājas kopšanas cirtes egļu audzēs vasarā palielina mizgrauža invāzijas risku. Tāpēc to ieteikts plānot no 1. septembra līdz 31. martam. Savukārt sanitārās izlases cirtes mizgraužu invadētās audzēs bieži vien nenodrošina audzes veselības uzlabošanos un var palielināt risku neatcirstajām eglēm.

Tēviņi – kaujā, māmiņas – uz mielastu

"Mizgrauzim nepatīk slapja, vējaina vasara, jo tad palielinās koku pretestība un kukaiņu kolonijai ir grūtāk sapulcēties koka "iekarošanai". Lai ieņemtu vienu egli, kopā jāsavācas ap 5000 vaboļu mākonim," stāsta Šmits.

Kokam varonīgi uzbrūk tikai mizgrauža tēviņi, bet mammītes nogaida, kamēr koka pretestība tiek pārvarēta, un tikai tad tās dodas mieloties ar barības vielām bagāto lūksni. Līdz ar to gardās maltītes sagatavošanā tūkstošiem tēviņu ziedojas, noslīkstot egļu aizsardzības sveķos. Bet vaboļu populāciju palīdz uzturēt tas, ka katram mizgrauža puisim ir pa divām meitenēm.

Šmits: "Mēdzu sacīt, ka mizgrauzis tomēr ir ļoti humāns, jo tas bērnus neaiztiek. Tas nogaida, kad egle sasniedz jau pusaugu vecumu vai pat ir jau pieaugusi, un tad tikai ķeras tam kokam klāt. Līdz ar to, 

ja aug veselīgs mežs un redzam, ka egļu audzē ir iemeties mizgrauzis, tad uzskatām, ka mežs ir izaudzis, novācam ražu un sākam jaunu dzīvi. Tā tam vajadzētu būt, lai gan likumi mums liek dažādus šķēršļus. 

Sagaidot, kad egļu audze sabrūk, ieguvējs nav ne meža saimnieks un tautsaimniecība, ne daba. Principā mums egle ir jācērt tajā brīdī, lai mizgrauzis to neapēstu, un tālāk, mežu atjaunojot, pēc 60 gadiem mēs jau iegūstam tādu pašu skaistu egļu audzi vietā."

Tas nav nāves spriedums

"Egļu astoņzobu mizgrauzis ir pavisam parasta, normāla un dabiska Latvijas egļu mežu sastāvdaļa," skaidrojumā atzīmē Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). "Iestājoties šī kukaiņa attīstībai labvēlīgiem apstākļiem, kad pēc vētrām ir daudz vēja izgāztu un lauztu koku, Latvijā vienmēr periodiski ir notikusi egļu astoņzobu mizgrauža masveida savairošanās."

Runājot par egļu astoņzobu mizgrauža masveida savairošanos, dabas aizsardzības speciālisti līdzās klimata pārmaiņām kā veicinošu faktoru min arī cilvēka saimniecisko darbību, stādot plašas, vienvecuma egļu mežaudzes, fragmentējot mežu un izcirtumu un ceļu malās saules gaismai atsedzot aizvien vairāk koku.

Egļu astoņzobu mizgrauzis apdzīvo novājinātus, kalstošus kokus – tikmēr, kamēr tiem uz stumbra ir miza. Tomēr masveida savairošanās laikā šī vaboļu suga var invadēt arī pilnīgi veselus, zaļus kokus, – skaidro DAP. "Tomēr ir svarīgi zināt, ka egļu astoņzobu mizgrauža darbības rezultātā mežs neaiziet bojā, tas turpina pastāvēt. Nokaltušo koku vietās veidojas mazāki vai lielāki atvērumi, kuros pamazām sāk augt jauni koki. Mežā tāpat kā cilvēku sabiedrībā veidojas dažādas koku paaudzes."

Egļu astoņzobu mizgrauzis

• Par vaboli: mizgraužu dzimtas sugas vabole; 4,2–5,5 mm garš ķermenis, īsi cilindrisks, tumšbrūns līdz melns, spīdīgs, klāts ar matiņiem. Segspārnu ķerīte ar četriem konusveida zobiem katrā pusē; trešā zoba galotne pogveidīga.
• Izplatība: sastopams galvenokārt uz eglēm, retāk uz priedēm, kā arī uz Sibīrijas balteglēm un Eiropas lapeglēm. Apdraud vidēja vecuma un vecākas dažāda tipa egļu audzes, retāk – spēcīgas, slēgtas vai stipri mitras audzes. Biežāk kaitē izcirtumu malās, vējgāžu, snieglaužu vietās un mežmalās. Visvairāk apdraudētas ir vēja un ilgstoša sausuma novājinātas egles.
• Vairošanās: savairojas karstās un sausās vasarās, pēc vētrām vēja gāztajās un lauztajās eglēs. Kamēr populācija neliela, vairojas izgāztos kokos, celmos, ciršanas atliekās. Vēlāk uzbrūk pieaugušām eglēm, kas vecākas par 50 gadiem. Var pievārēt veselus, nenovājinātus, lielus un staltus kokus. Vēsturiski Latvijā raksturīga tikai viena paaudze gadā, bet pēdējos gadu desmitos, vasarām kļūstot siltākām un rudeņiem garākiem, arvien biežāk novērojama sekmīga divu paaudžu attīstība.
• Par invāziju liecina: nokaltušas egles; ieskreju caurumiņi aptuveni viena milimetra diametrā uz stumbra acu augstumā (no tiem birst brūni mizas milti, kas krājas zaru žāklēs un pie sakņu kakla). Ja mežā novēroti svaigi kaitēkļa nodarīti bojājumi, nepieciešams vērsties Valsts meža dienestā vai pie "Silavas" speciālistiem, kuri profesionāli novērtēs situāciju un ieteiks pareizāko risinājumu.

Avots: Meža enciklopēdija, Zemkopības ministrija.

Eiropas Savienības finansēts. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.

Foto: Latvijas Mediji

Līdzfinansē LR Kultūras ministrija.

Foto: Publicitātes