9. maijs vēsturē un senās avīzēs. Latvijas Valsts prezidente Sarkanajā laukumā

2005. gada 9. maijā. Pirms 20 gadiem Maskavā ar grandiozām svinībām atzīmēja PSRS uzvaras Otrajā pasaules karā pār nacistisko Vāciju 60. gadskārtu.

Pagaidām vēl par samērā liberālu un Rietumiem draudzīgu uzskatītais Krievijas prezidents Vladimirs Putins uz tām cita starpā bija aicinājis ietekmīgāko rietumvalstu vadītājus, tostarp ASV prezidentu Džordžu Bušu, Francijas prezidentu Žaku Širaku, Vācijas kancleru Gerhardu Šrēderu, tāpat Itālijas premjeru Silvio Berluskoni, Lielbritānijas vicepremjeru Džonu Preskotu, ANO ģenerālsekretāru Kofi Annanu, Eiropas Komisijas prezidentu Žuzē Manuelu Barozu. Turklāt Vācijas un Itālijas vadītāji par samierināšanās zīmi bija paņēmuši līdzi savu valstu Otrā pasaules kara veterānus. Latvijas vēsturē šīs svinības kļuva būtiskas ar to, ka tajās, neskatoties uz visumā negatīvo sabiedrības attieksmi, pirmo reizi piedalījās arī Baltijas valstu pārstāve, Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Igaunijas prezidents Arnolds Rītels un Lietuvas prezidents Valds Adamkus uz Maskavu braukt bija atteikušies. Krievijas prezidents Putins dažas dienas pirms 9. maija svinībām kārtējo reizi publiski bija apgalvojis, ka Maskavai nav jāatvainojas Baltijas valstīm par PSRS okupācijas gados pastrādāto.

V. Vīķe-Freiberga kā politiķe, bez šaubām, spēra ļoti drosmīgu, bet vienlaikus gudru un apdomātu soli. Ar V. Putinu viņa bija tikusies jau īsās un improvizētās sarunās 2001. gada 10. februārī Austrijā un, kā vēlāk liecināja intervijās, neloloja ilūzijas par šo cilvēku. No vienas puses, ierašanās Maskavā bija mēģinājums salāgot Latvijas iekļūšanu ES un NATO ar normālu kontaktu uzturēšanu ar Krieviju. 

No otras puses, tā bija iespēja piesaistīt uzmanību, runāt Kremlim netīkamo par okupāciju un tās sekām, izskaidrot savu pozīciju citiem. Ņemot vērā mediju interesi, tas izdevās. 

Stāstīt par Baltijas valstu okupāciju, par to, ka Latvijai kā valstij Otrais pasaules karš nenoslēdzās 1945. gadā, ārvalstu žurnālistiem uz Kremļa sienas fona bija pavisam kas cits, nekā to darīt kārtējā konferencē.

Nākamo un pēdējo reizi Latvijas Valsts prezidents Krievijas karaspēka parādē Sarkanajā laukumā noraudzījās 2010. gadā, kad Valdis Zatlers atkal kā vienīgais no Baltijas valstu prezidentiem izšķīrās apmeklēt Maskavu 9. maijā. Arī tad tas tika darīts kaimiņattiecību uzlabošanas vārdā.

"Latvijas Sargs", 1925. gada 9. maijā

Tilžas (Kokarevas) pagasts. Nolemtie tumsības varai. Kokarevas pagasts, kurš neilgi atpakaļ pārdēvēts par Tilžas pagastu, ir vienīgais Latgales apgabals, kurš apdzīvots gandrīz vienīgi no Vidzemes un Kurzemes ienācējiem. Pēdejie ir uzglabājuši līdz pēdējam laikam tīru latviešu valodu un mūsu tēvu ticību, tādēļ arī tie ir Latgales katoļu varas vīru – trasuniešu un rubuliešu acīs kā dadzis. Tā, neskatoties uz vietējās skolas telpu galīgi neciešamām neērtībām un nehigiēniskiem apstākļiem, vietējā tīrasinīgā latgaliešu apriņķa valde nesper nekādus soļus šā brēcošā trūkuma novēršanai. Taisni otrādi: tā visādi cenšas vietējos latviešus piespiest apmeklēt katoliskās skolas un tos pārlatgalizēt. Pagasts ir kara laikā stipri cietis no visādām "nacionalizācijām" un rekvizīcijām, kā arī pēdējā laikā no lieliem nodokļiem, kādēļ tas paša spēkiem nevar celt jaunu skolas ēku. Būtu vēlams, lai augstākās instances piespiestu apriņķa valdi (no viņai atvēlētām priekš 5 pamatskolām summām) celt arī šeit jaunu skolas namu. Pretējā gadījumā Vectilžas jaunatne ir nolemta tumsības varai, jo katolicismā tā atsakās pāriet.