"24 stāsti bērniem Ziemassvētkos". Svētku gaidīšana kopā ar grāmatu

Izdevniecība "Latvijas Mediji" ir radījusi latviešu autoru stāstu krājumu bērniem, kas baudāms kā adventes kalendārs – pa vienam stāstam 24 decembra dienām līdz pat svētku vakaram, lasīšanai pašiem vai kopā ar vecākiem, tā ievērojot mājīgu un sirdssiltu rituālu. Stāsti ir sirsnīgi, asprātīgi, dažbrīd brīnumaini, citkārt ļoti ikdienišķi, katrs savā veidā atklājot, kas patiesībā ir Ziemassvētku prieks.

Stāsta "Zili zobi Ziemassvētkos" autore Lelde Jauja no savas pieredzes saka, ka jebkuras grāmatas priekšā lasīšana savam bērnam ir emocionāls pārdzīvojums abiem: "Tā ir iespēja kopā ar bērnu apspriest grāmatā pieminētās tēmas, uzzināt, ko bērns par tām domā, vai pašai atbildēt uz piņķerīgiem jautājumiem – tam ikdienas steigā bieži vien nav laika un piemērotu apstākļu." Lelde īpaši uzteic to, ka krājuma autori ir tik dažādi, tas lieliski ilustrē, ka jebkas, arī Ziemassvētki, ir daudzpusīgi – uz tiem var skatīties no dažādiem rakursiem un piedzīvot atšķirīgos veidos. "Man pašai ir ārkārtīgi interesanti uzzināt, kādu stāstu katrs no krājuma autoriem ir izvēlējies uzrakstīt. Jūtu, ka man vissvarīgākais ir uzsvērt to, ka ikdienā vislielāko prieku ienes neparastības, radošas izpausmes un negaidītas idejas – arī Ziemassvētkos, kad viss it kā šķiet paredzams, jo katru gadu atkārtojas no jauna," tā Lelde.

Stāstu krājuma autori, kas piedalījās grāmatas atklāšanas pasākumā. No kreisās: Laura Melne, Dace Rukšāne, Inga Grencberga, Ruta Zimnoha, Māra Priedīte, Kristīne Jučkoviča, Lauris Bērziņš, Viesturs Ķerus, Zane Krēsliņa, Līva Vecvagare, Guntis Eņģelis, viņam priekšā Jana Egle un Gunita Krilova. Priekšā: Inga Pizāne, Lelde Jauja, Māra Ulme.

Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji

Ziemassvētku krokodils

Jana Egle

Rīta pusē kaķi, salīduši aiz dīvāna, apcerēja mājās notiekošo. Nekas nebija kā parasti.

– Jūs pamanījāt? – drūmi jautāja Grieta. – Mammucis salika mums bļodiņās ēdienu, bet, kamēr mēs ēdām, nestāvēja līdzās kā parasti.

– Jā, jā, – līksmi piekrita Karamele, priecīgi ielaižot nagus mīkstajā dīvāna aizmugurē, – un, kamēr viņa skraidīja pa dzīvokli, es paspēju apēst pēdējos gardos kumosiņus no Villija bļodiņas.

Villijs bija džentlmenis, kaut tā rudi raibā svilpaste brīžiem tiešām kārtīgi krita uz nerviem. Viņš klusēja un ar ķepu rūpīgi mazgāja ūsaino purnu, tikai skaistās, pelēkās astes gals nodevīgi sitās pret grīdu.

– Nez, kas noticis? Karamele, tu no rīta viņai gulēji blakus. Vai neko aizdomīgu nemanīji? – turpināja tincināt Grieta.

– Nu, nē! – Karamele noņurdēja, kodīdama ķepas spilventiņus. Nu jau arī viņa cītīgi mazgāja muti. Karamele diezgan bieži noskatījās no Villija un darīja pakaļ. – Mēs tikai skatījāmies visādus "TikTok" video.

– Un ko tur rādīja? Varbūt kaut kas viņu satrauca?

– Rādīja krokodilu, vismaz tā viņa to nosauca. Tāds garš un zaļš. Ļoti daudz zobu. Bet izskatījās smaidīgs, mammucis skatoties smējās un noteikti nebija satraukusies.

Villijs plati nožāvājās, parādot divas rindas ar koši baltiem, asiem zobiem.

– Nelielies, krokodilam zobu ir daudz vairāk, – ķircināja Karamele.

– Un vispār, kur ir tētuks? Mammucis skraida pa dzīvokli, cilā kārbas un maisiņus, bet tētuks vispār pazudis!

– Tētuks katru dienu iet uz darbu, ja neesat pamanījušas, – augstprātīgi piezīmēja Villijs.

– Šodien ir brīvdiena, ja tu neesi pamanījis. Vakar viņi abi priecājās, ka priekšā četras brīvdienas.

– Četras? – īgni pārjautāja Grieta. – Mums nemaz vairs nebūs savas dzīves, kā noprotu.

– Bet tas taču ir jauki, kad mammucis un tētuks visu dienu ir…

Karamele nepaspēja pabeigt sakāmo. Vērās dzīvokļa ārdurvis, un viņi visi trīs devās sasveicināties – Karamele teciņus, Villijs laiski elegantā solī, bet Grieta pieklibodama, viņa, godīgi runājot, jau bija diezgan padzīvojusi kundzīte.

Neviens cits tur nevarēja nākt kā vien tētuks.

Taču pa durvīm spraucās iekšā kaut kas pavisam nesaprotams. Visi trīs ūsaiņi spruka kur nu kurais! Grieta gan brītiņu centās izrādīt, ka viņu, tik daudz ko dzīvē pieredzējušu, vairs nekas nespēj nobiedēt, taču drīz vien cibric-cibric, palēkdamās vien iemuka dīvāna pagultē pie saviem draugiem.

Aiz jokainā radījuma dzīvoklī ielīda arī tētuks. Ienesa to ērmu istabā un nometa uz grīdas tieši pie dīvāna, kaķiem deguna galā. Karamele pieplaka grīdai, Villijs aizlīda aiz dīvāna kājas, bet Grieta jau atkal apsvēra – baidīties vai nebaidīties. Nolēma, ka nav vērts, un, tiklīdz tētuks bija izgājis no istabas, līda skatīties.

– Tas ir kaut kas garš. Satīts baltā pārvalkā un vēl sasiets. Domāju, ka nekas nedraud, nāciet skatīties.

Villijs pabāza purnu ar ļoti garajām, koptajām ūsām. Gulošais tiešām neizskatījās bīstams.

– Man bail, es gribu otrā istabā! – pīkstēja Karamele, taču istabas durvīm priekšā gulēja baltais sasietais, un tik daudz drosmes, lai lēktu tam pāri, mazajai kaķenītei nebija.

Villiju mocīja ziņkārība. Kas gan tas tāds ir? Un kāpēc tētuks to ir ienesis istabā? Viņš saņēma dūšu, vispirms izbāza purnu, īsu brīdi vēroja garo, vienā galā pavisam tievo, otrā – resnāko priekšmetu, tad izlika ārā vienu ķepu, pēc tam otru un drīz vien jau bija blakus Grietai, tikpat uzmanīgi apošņājot gulošo.

– Karamele, – ierunājās Grieta, – lien ārā, vajag dabūt vaļā tās saites. Tu sagrauzi mammuča datora vadu un pat pagarinātāju. Domāju, ka šīs šņorītes tev būs tīrais nieks. Mums taču ir jāzina, kas tur ir iekšā?

– Mjāāā... – trīcošā balsī ieņaudējās Karamele. – Ir jāzina. Bet man ir bail.

– Nebaidies. Lai kas tas būtu, viņš guļ.

Arī Karamelei visraksturīgākā no visām īpašībām bija ziņkārība, tāpēc viņa zibenīgi iztraucās no dīvāna apakšas, apskrēja divus dipadu-dapadu apļus pa istabu un beigu beigās tomēr apstājās pie garā, jocīgā saiņa. Aukliņas tiešām tievas, viņa nosprieda un ķērās pie darba. Knikš-knikš-knikš mazie zobeļi – un viena aukliņa pušu, knikš-knikš – un vēl viena.

Auklas atritinājās, saiņojuma plēve ieplīsa, pavīdēja kaut kas zaļš, un rinda asu durkļu trāpīja Karamelei tieši pa purniņu.

– Krokodils! – viņa iebļāvās. – Viņš man iekoda degunā!

Kā gan viņa uzreiz nesaprata, viņa taču vienīgā bija redzējusi īstu krokodilu, un šim sasietajam radījumam bija tieši tāda forma un izmērs. Tētuks noteikti krokodilu sasēja, lai nenodara pāri viņa mīļajiem kaķīšiem, bet Grieta, vecā muļķe, pierunāja viņu atbrīvot!

– Glābjamies! – viņa kliedza un izbailēs pārlēca pāri krokodilam, lai bēgtu uz otru istabu, Grieta un Villijs bļaudami nesās pakaļ, arī viņiem nebija ne mazākās vēlēšanās palikt krokodila daudzo aso zobu tuvumā.

– Kas jums noticis? – mammucis, atgāzusi galvu, izbrīnā skatījās uz saviem trim mīlulīšiem, kas, cieši kopā saspiedušies, tupēja skapjaugšā.

– Kas, kas, – viņai aiz muguras smējās tētuks. – Jau kuru gadu pēc kārtas pirmo reizi mūžā redz Ziemassvētku eglīti! Iesim nu rotāt, gan jau tie trīs musketieri mums pievienosies.

– Grietiņu nocel, lūdzu, viņai kājiņas sāp, būs grūti nolēkt, – mammucis palūdza.

Tētuks nocēla Grietu, Villijs un Karamele pēc brīža kautrīgi viens aiz otra nolēca paši.

Vakarā viņi sēdēja krāsainu lampiņu gaismā un klausījās dziesmas. Mammucis un tētuks daudz ēda, bet arī kaķīšiem tika pa našķītim. Taču vislabākais bija dāvanu izsaiņošanas brīdis. Karamelei tika jauna graboša bumbiņa, Grietai – jauna pele galīgi noņurcītās vietā, bet Villijam – nagu asināmais dēlis, kas gan nav tik patīkams ķepām kā dīvāna stūris, taču dāvinātam zirgam zobos neskatās, kā tētuks mēdza teikt. Vērtīgākais ieguvums bija kastes, ko mammucis ar tētuku dāvināja viens otram, taču ne viens, ne otrs neprata tās novērtēt, aizņemti ar muļķīgajiem niekiem, ko paši tajās bija salikuši.

Krokodilā, tas ir – eglītē bija sakārtas spožas bumbas un visādi mirdzoši diegi.

– Drīz viņi ies gulēt, – Karamele čukstēja Villijam. – Es gribu tās bumbas pataustīt. Ko tu saki par to?

Villijs tikai viltīgi smīnēja skaistajās ūsās, kamēr Grieta pa kluso iemēģināja viņa jauno nagu asināmo.

Mūziķis Edgars Šubrovskis piedalās grāmatas atvēršanā.

Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji

Zili zobi Ziemassvētkos

Lelde Jauja

Šodien man kājās ir zaļas zeķes, bet zobi man ir zili! – Toms plaši pasmaidīja.

Ieva – mazā māsa – iespiedzās. – Tiešām zili! Tu esi traks! Es arī gribu!

Toms papliķēja pa savu bikšu kabatu. Tur slēpās smaržīgās končas, kas visu nokrāso zilu.

Es arī esmu ļoti zzzīga, – Ieva parāva uz augšu zamša svārkus, lai parādītu zelta zaķus uz savām zeķbiksēm.

Viss sākās ar to, ka novembra beigās Tomu apciemoja kāda ideja. Viņš bija atkārtojis vārdu "Ziemassvētki" tik daudz reižu, ka pēkšņi iedomājās – kā būtu, ja katra diena pirms Ziemassvētkiem būtu kaut kādā veidā īpaša? Toms izskaitīja, ka vārdā "Ziemassvētki" ir divpadsmit burtu, un nolēma divpadsmit dienas pirms Ziemassvētkiem sākt pamazām, burtu pa burtiņam, svinēt. Cik jauka sakritība, ka pēdējais burts "i" ietrāpījās tieši māsas Ievas vārda dienā!

Māsai Toma ideja uzreiz iepatikās, vienīgi viņu sarūgtināja tas, ka vārdā "Ziemassvētki" nav burta "š", jo tad viņa visu dienu ēstu šokolādi.

Toties ir veseli divi burti "s"! – Toms, kā gaidījis šo iebildumu, attrauca. – Sssss...

Saldējums! – Ieva sāka aiz prieka lēkāt.

Stop, stop, stop, – sarunā iejaucās mamma. – Paskatīsimies, vai ziemas sals jums nebūs sagādājis sāpošu kaklu.

Tas bērnus nenobiedēja. Viņi zināja, ka Ziemassvētku laiks ir brīnumu pilns.

Tātad – bija pienācis trīspadsmitais decembris, un Toms pie ledusskapja durvīm svinīgi pielika burtu "z". Tā bija zīme, ka pirmsziemassvētku projekts ir sācies.

Šodien planšetē mēs skatīsimies dažādus video par zirgiem, ziloņiem, ziediem... – Toms uzskaitīja.

...zombijiem... – Ieva turpināja. Brālis uz sīko māsu brīdinoši palūkojās, tāpēc Ieva steigšus piebilda:

Es gribēju teikt – par zirņiem!

Jūs skatīsieties video par zirņiem? – mamma pārjautāja. Bērni nepārliecinoši pamāja ar galvu.

Man ir labāka ideja! – mamma iesaucās. – Mēs dosimies uz zooloģisko dārzu un apskatīsim īstas zebras. – Brālis, māsa un burts "z" bija sajūsmā.

Nākamās dienas rītā virtuves durvīs parādījās divi indiāņi.

Tādi jūs iesiet uz skolu? – viņiem jautāja tētis.

Iesim, – lielākais indiānis strupi atbildēja un atieza zobus – mutē spīdēja divi balti ilkņi.

Viņš apsēdās pie galda un, vienā rokā paņēmis brokastu maizes šķēli, ar otru norādīja uz ievārījuma burciņu.

Pasniedz man, lūdzu, indi!

Ieva steigšus lūgumu izpildīja un piebilda:

Es arī gribu indesmaizi brokastīs!

Iedzeriet ingvera tēju! – tētis skubināja, un abi indiāņi, cēli klusēdami, sāka strēbt karsto dziru, līdz Toma krūzē iekrita viens ilknis, un tad bija liela smiešanās.

"E" dienā Toms sakasīja savus matus gaisā un pārtapa par ezi. Ieva saģērbās eleganti – uzvilka ellīgi efektīgu kleitu un matos iezieda eikaliptu eļļu. Pēcpusdienā braši darbojās elektroierīces – Toms rīkojās ar putekļu sūcēju, bet Ieva spieda burkānu sulu elektriskajā sulu spiedē.

Kad pienāca kārta burtam "m", visvairāk tas patika mammai, jo Toms un Ieva viņu mīļoja un murcīja īpaši maigi. Mannas putru no rīta visi ēda no Muminu šķīvīšiem, bet vakarā bērni mīcīja mīklu un cepa magoņmaizītes. Mājās valdīja miers un mīlestība.

Ahā! A-a-a! – piektās dienas rītā Toms dziedāja augstā balsī.

Auns tāds! – viņš attapās. – Aizmirsu!

Toms uz brīdi aizskrēja, tad atgriezās ar, akmandieniņ, cik lielām auduma ausīm. Ievai ap pleciem bija apmetnis, bet acu plakstiņi bija nokrāsoti, kā Ieva apgalvoja, ametista krāsā, tātad violeti.

Avokado? – tētis, akurāti griezdams sviesta bumbieri, jautāja.

Auzu putru! – Toms pievilka sev klāt apaļu bļodu un čukstēja māsai: – Šodien mēs drīkstam dzert alkoholu!

Nekā tamlīdzīga! – tētis aizliedza. – Aroniju vai aveņu sulu gan jūs drīkstat dzert.

Abas "s" dienas bija īpaši jautras, jo skanēja daudz smieklu. Toms izveda pastaigā kaimiņu suni Simbu, kā arī svieda salvešu bumbiņas papīrgrozā tik ilgi, līdz to skaits sasniedza simtu. Ieva uz virtuves svariem svēra sieru, sviestu un sīpolus, pēc tam saviļņota sevi pētīja sienas spogulī.

Ar "v" viss bija vienkārši: vairāki video vācu valodā, viegla vārtīšanās vecajā vilnas deķī. Pēc tam Ieva vainagā iepina vasarā atrastu vanaga spalvu, bet Toms veidoja vairogu, kas beigās vairāk izskatījās pēc vēdekļa.

– Ē, cik šis ir ērts! – matu ērkuli pluinīdams, dienu vēlāk Toms norādīja uz mēteli. – Tas ir ēēērtākais mēēēēētelis pasaulē.

Tu runā kā ēzelis, – Ieva bija ērcīgā omā, jo sapnī viņu bija nobiedējis ērglis.

Es visu dienu ēdīšu! – Toms iesaucās un visu dienu ēda.

Tu, tu, tu! – "t" dienā Toms ķircināja māsu. – Tu un Toms, tu un Toms!

Šī bija Toma diena, un visam vajadzēja būt totāli, trāpīgi un traki. Toms nespēja izvēlēties T kreklu, tāpēc tēmēja uz tuvāko, un tas izrādījās tēta dāvinātais ar tīģeri uz vēdera. Ieva uzvilka tuniku ar tulpēm un taureņiem, bet kājās uzāva tīras tupelītes.

Tīteņi! Teicama izvēle, tēt! – Toms līksmi iesaucās, ieraudzījis, kas pusdienās.

Ko šodien? – mamma jautāja nākamajā dienā.

Kā – ko? – Toms attrauca, knibinādams koka klučus. – Kārtošu kārtis un kastes!

Ieva klusiņām pielavījās brālim aiz muguras kā kaķis un ausī ievīteroja: – Ku-kū!

"I" diena izvērtās iedvesmojoša. Ieva intensīvi izrādīja interesi par Igauniju, instrumentiem un iguānām. Tam par godu Toms māsai nodziedāja vārda dienas dziesmu igauniski, izteica komplimentu: – Ieva, tu esi iespaidīgi inteliģenta! –, bet vakarā pirms gulētiešanas viņai slepus iedeva zilās končas, jo nekas neradīja lielāku jautrību kā zili zobi Ziemassvētkos.

Aktrise Guna Zariņa grāmatas atvēršanas pasākumā.

Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji

25 autoru 24 Ziemassvētku stāsti

• 24 stāstus radījuši 25 latviešu autori (vienam stāstam ir divi līdzautori) – nozarē jau pazīstami rakstnieki, gan arī debitanti bērnu literatūrā.
• Autori: Lauris Bērziņš, Rasa Bugavičute-Pēce, Rolanda Bula, Māra Cielēna, Jana Egle, Guntis Eņģelis, Inga Grencberga, Lelde Jauja, Kristīne Jučkoviča, Elīna Kokareviča, Sabīne Košeļeva, Zane Krēsliņa, Gunita Krilova, Inese Ķestere, Viesturs Ķerus, Baiba Liepiņa, Laura Melne, Inga Pizāne, Maija Priedīte, Dace Rukšāne, Māris Rungulis, Māra Ulme, Līva Vecvagare, Ēriks Vilsons un Ruta Zimnoha.
• Grāmatas vāka un iekšlapu ilustrācijas veidojusi Linda Valere.

Pasākuma viesu vidū bija gan paši autori, gan ģimenes ar bērniem.

Foto: Jūlija Dibovska / Latvijas Mediji