Varas aprindās ar neslēptu skepsi raugās uz Alvja Hermaņa politisko pieteikumu, ironizē par "Bez partijām" piedāvājumu un prognozē viņam pilnīgu izgāšanos. Aroganti tiek komentēts, ka politika domāta "nopietniem cilvēkiem", bet visādi pekstiņu taisītāji lai paliek uz savām skatuvēm.

Reklāma

Taču – vai Hermaņa "heiteri" atceras, ka atmoda patiesībā uzņēma vilni tieši ar radošo cilvēku aktivitāti un tā rezultējās ar Latvijas valsts atjaunošanu? Lai radītu ko vērtīgu savā darbības jomā, mākslas pasaules pārstāvjiem ir jājūt, kas pašlaik vibrē cilvēku domās. Un Hermanis ar šo jutīgo mākslinieka nervu ir uztaustījis mūsu sabiedrības lielāko sāpi – totālu, bezkaunīgu, nepieļaujamu varas atsvešinātību no tautas.

Šī augstprātīgā varas politiķu nevēlēšanās pat apspriest iespējamu vēlēšanu sistēmas maiņu patiesībā slēpj bailes. Hermanis un viņa domubiedru manifesti varas aprindās tiek uztverti kā potenciāls apdraudējums trīsdesmit gadu laikā izkoptajai vēlēšanu bezatbildības sistēmai. Tāpēc tiek lietots pārbaudīts demagoģijas paņēmiens – ja nevari apstrīdēt ideju, noniecini idejas nesēju. Sapņotājs, narciss, iedomu pasaule, radošā krīze, izsmēlis sevi profesijā – tādi un līdzīgi vērtējumi komentāros gāžas pēc Hermaņa tekstiem. Ne par būtību, bet gan par uzdrīkstēšanos.

Uzskatu, ka par pašreizējās vēlēšanu sistēmas trūkumiem un nepieciešamajām izmaiņām jādebatē argumentēti un nopietni. Daudzos jautājumos Hermaņa nostājai piekrītu, dažos stingri iebilstu.

Vispirms – kas vainas mūsu pašreizējai proporcionālajai vēlēšanu sistēmai. Tā veiksmīgi var darboties tikai tur, kur ir stipras, tautā iesakņotas, principos balstītas partijas ar skaidriem politiskās atbildības mehānismiem. Tad vēlētājs zina, ko tieši viņš saņems, izvēloties kādu no tām. Domāju, arī mūsu Satversmes tēvi vadījās no domas tādas izveidot. Jāatzīst, tas nav izdevies. Vēlētājs balso par partijām un smukiem līderiem, bet rezultātā saņem – neko. Viņam nav turpmāku attiecību ar to, ko viņš ir ievēlējis. Un partijas, ieguvušas varu, var rīkoties ar to pēc saviem ieskatiem. Tās veido mūsu kopīgo nākotni bez mums. Lietojot līdzību ar Amerikas vēlēšanām, tas būtu tāpat, ja tautas izvēlētie elektori ievēlētu prezidentu pēc saviem ieskatiem, nevis pēc tautas dotā mandāta.

Mažoritārās vēlēšanās tādas manipulācijas nav iespējamas – uzvarētājs ir viens un konkrēts, ar vārdu un uzvārdu, cieši piesaistīts savam apgabalam, kur vēlētājs pieprasa atbildību par katru lēmumu. 

Ja tās nav, ja cilvēki jūtas uzmesti un piekrāpti, tad politiķa karjera būs beigusies – uz visiem laikiem. "Slava", ka šis ir blēdis, ies viņam pa priekšu visur.

Politiķi ar šādu stingru, konkrētā vidē un cilvēkos iesakņotu mandātu ir arī ieinteresēti saprātīgi risināt grūtus, spriedzi raisošus jautājumus – vai tie būtu par nacionālo problemātiku, drošību, kaut vai Stambulas konvenciju. Viņš ir spiests uzklausīt dažādus argumentus, meklēt kompromisus. Viņš nevar būt augstprātīgs savā varas un taisnības izpratnē.

Ne jau partiju eksistencē ir sāls, bet gan pārstāvniecībā. Vēlēšanu principam ir jābūt nevis "bez partijām", bet gan – vienādas iespējas visiem. Ja kāda partija piedāvās spēcīgu kandidātu, viņš tiks ievēlēts. Ja ne, mandātu iegūs kāds vietējais, ar tīrām rokām, karstu sirdi un lielu entuziasmu. Vai arī spilgts gudrinieks no Rīgas, ja spēs iekarot cilvēku uzticēšanos.

Tāpēc ir vajadzīga pāreja no proporcionālās uz skaidru mažoritāru sistēmu: viens apgabals, viens mandāts. Diemžēl tas, ko piedāvā kustība "Bez partijām", ir savāds mikslis no abām divām – ārkārtīgi sarežģīts, grūti īstenojams "Īrijas variants", kas Latvijas apstākļiem ir vienkārši vanckars.

Visbeidzot – tas, kur Hermanim nepiekrītu kategoriski. Viņš grib visu ātri, ātri un atpakaļ pie saviem režisora darbiem. Kā tāds "deus ex machina". Ir tāds paņēmiens antīkajās drāmās: kad lugas varoņi (tauta) sapinušies kādās bezcerīgās problēmās, uz skatuves nolaižas dievs (kustība "Bez partijām") un sakārto visas lietas, soda neģēļus un atalgo taisnprātīgos. Mūsdienu politikā šādus paņēmienus vairs nepraktizē. Tautai vajag nevis izkārtot laimīgu nākotni, bet gan atmodināt līdzdalību un atbildīgumu.

Abrahams Linkolns savulaik demokrātiju raksturoja kā "vara no tautas, vara ar tautu un vara priekš tautas". Visi trīs vārdi – no, ar, priekš – ir vienlīdz svarīgi. Idejai par vēlēšanu sistēmas maiņu ir jākļūst cilvēku atbalstītai. Tas jādara mierīgi un iekļaujoši, nav jābaidās izvirzīt dažādus jautājumus referendumam. Pats galvenais – nākamajā Saeimā jāievēl deputāti, kas gatavi dot uzdevumu jaunai valdībai sagatavot vēlēšanu sistēmas reformu un kontrolēs, lai tas netiktu ignorēts. Kāpēc es "piesienos" Hermanim? Tāpēc, ka piekrītu viņa piedāvājuma būtībai – panākt varas atbildību tautas priekšā. Bet saredzu nepieciešamību uzlabot tā realizācijas iespēju.

Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu. 

Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.

Foto: Publicitātes

Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.

Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.

Ko tu saņemsi:

  • Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
  • Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
  • Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
  • Gata Šļūkas karikatūru
  • Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu