Grāmata sevī savelk iekšā visu. Saruna ar rakstnieci Lieni Kurku

"Rakstot prozu, vēlos, lai līdzcilvēki ar sapratni paraugās uz citādajiem – lai vispirms mēģina pasniegt roku, nevis tūlīt nosoda un ignorē," teic rakstniece Liene Kurka no Tukuma. Tukumniece Liene Kurka rakstniecībai pievērsās pusmūžā. "Mans pirmais romāns "Pamazām" tapa 2022. gada vasarā, kamēr vīrs Rīgā remontēja meitas dzīvokli, un biju mājās viena. Otrais – "Kļūdu klusēšana", kas iznāks kuru katru dienu, tapa Literārās akadēmijas pirmajā gadā. Otrā gada meistardarbnīcu gala darbs joprojām tiek rediģēts," atklāj autore.

Liene ir Čūskas gadā dzimis Ūdensvīrs, tātad šis ir viņas gads. Par spīti tam, ka pati horoskopiem uzmanību nepievērš, viņas radošā un inovatīvā Ūdensvīra, arī viedās čūskas daba it visā, ko viņa dara, izpaužas jo koši. Liene ir oriģinālām iniciatīvām apveltīta Tukuma Literātu apvienības biedre un aktīvi darbojas Tukuma iedzīvotāju konsultatīvajā padomē, kur neļauj netraucēti rīkoties amatpersonām, kam tādi kā Liene ir neērti novadnieki, jo: "Dumpinieciskajiem Ūdensvīriem ir stingrs viedoklis par visu un viņi nebaidās to paust skaļi. Dzimuši, lai uzlabotu esošo struktūru, un, ja nepieciešams, izmainītu noteikumus. Viņi ir humāni cilvēki, kuri cenšas pasauli padarīt par labāku vietu visiem. Apveltīti ar labām komunikācijas prasmēm, bet nekad neseko pūlim – vienmēr domā ārpus ierastā, vadot projektus pavisam jaunā virzienā. Intelektuāla stimulācija viņiem ir ļoti svarīga." Kā naglai uz galvas, jo arī Lienes literārie darbi neseko ierastām un ērtām tēmu gultnēm. Abiem romāniem raksturīgs spraigs sižets, un abos kāda līnija veltīta citādajiem. "Pamazām" ir garīgi traumēta cilvēka portrets kombinācijā ar insulta sekām, bet "Kļūdu klusēšanā" daļu notikumu veido šizofrēnijas traucējumi.

Tu esi aizrautīga lasītāja un arī grāmatu glābēja. Kāpēc to dari, un kur izglābtās grāmatas paliek?

L. Kurka: Tāpēc, ka grāmatām manā skatījumā ir vērtība. Ne jau materiāla, bet intelektuāla, vēsturiska, garīga. Galu galā – tas ir pamatu pamats zināšanām. Nespēju noskatīties, ka grāmatas nonāk atkritumu konteinerā, esmu vilkusi pat no mēslu kaudzes ārā. Reizēm man piezvana un saka – tikko nolika, brauc, savāc. Ja esmu tuvumā, to arī daru. Pirms nepilna mēneša no atkritumiem izglābu 18. gadsimtā izdotu grāmatu.

Vispirms grāmatas atvedu pie sevis mājas angārā un šķiroju. Sākumā kaudzēs – pa nozarēm, novirzieniem, tematikām. Pēc tam salieku kastēs un dodu prom tiem, kas vēlas. Daļa nenoliedzami nonāk makulatūrā – bojātas, slapjas, salipušas, netīras, apdegušas, apgrauztas, saplēstas un ar izteiktām smakām. Esmu mēģinājusi smakas dabūt ārā, bet diezgan bezcerīgi, sevišķi tabakas dūmu smaku ir sarežģīti iznīdēt. Grāmata sevī savelk iekšā visu.

Nezinu, vai sanāks tā, kā esmu ieplānojusi, bet ceru, ka pēc pāris gadiem varēšu savā pagaidu miteklī izveidot nelielu bibliotēku, grāmatu maiņas vai atdošanas punktu. Mērķis ir tikai viens – lai katrai grāmatai būtu savs plaukts, lasītājs un glabātājs. Jā, un vēl viena nianse – es grāmatas netirgoju – kā nākušas, tā atdodu tālāk, bez maksas. Novērtēju, ja cilvēks atbrauc pakaļ savām grāmatām un atved jaunas pakojamās kastes un kādu rulli līmlentes – lietas, kas noder pie šķirošanas un pakošanas.

Ļaudis arvien rūpīgāk izvēlas, kuras grāmatas atstāt mājas bibliotēkā. Kādi principi veido tavu bibliotēku?

Manā bibliotēkā goda vieta ir senajām grāmatām, arī grāmatām par Latviju, novadu, Tautas fronti, atmodas literatūrai, novada cilvēku biogrāfijām. Tāpat novērtēju senās būvniecības, dārzkopības, ēdienu gatavošanas, praktisku padomu un tautas medicīnas, arī ārstniecības augu zinību grāmatas. Daudzi saka – tas viss ir novecojis, jāiet laikam līdzi, taču man patīk ielūkoties metodēs, kādas bija agrāk. Tāpat psiholoģijas un psihiatrijas grāmatas atstāju savā plauktā. Man ir arī tādas grāmatas, kuras pie manis ceļojušas pāri okeānam vairākus mēnešus. Amerikā tika likvidēta latviešu kopienas bibliotēka, kuras krājumā bija trimdas latviešu izdotās grāmatas. Es toreiz pieteicos, un nu tās ir manā krājumā.

Ir reizes, kad pie manis nonāk autoru parakstītas grāmatas. Arī tādas nedodu prom, sevišķi, ja man pašai nav. Latviešu autoru grāmatas pietaupu, arī labas tulkotās. Tā kā pati daudz lasu, kaut ko atstāju sev, arī omei. Plaukts pie gultas jau atkal ir bīstami saliecies uz vienu pusi, bet neesmu gatava ko dot prom.

Tava jaunā romāna "Kļūdu klusēšana" vēstījums ir sarunāšanās nozīme. Liec domāt, pat noticēt, ka daudz nelaimju un pārpratumu varētu novērst, ja cilvēki sarunātos, izrunātos. Pati tam ar pārliecību tici? Kaut vai tāpēc, ka viena pagale taču nedeg.

Varbūt, taču ir reizes, kad zilās liesmās nosvilst arī tā viena pagale. Tāpēc sarunāšanās vai izrunāšanās – vienalga, bet svarīgi ir sadūšoties un teikt. Klusēšana bieži ir kļūda. Daudzas nelaimes varētu novērst, ja cilvēki runātu, teiktu patiesību, lai cik tā reizēm ir skarba un sāpīga. Rakstot prozu, vēlos, lai līdzcilvēki ar sapratni paraugās uz citādajiem, – lai vispirms mēģina pasniegt roku, nevis tūlīt nosoda un ignorē. Reizēm cilvēks kļūst agresīvs un rupjš tikai tāpēc, ka nezina, kā rīkoties, ir apjucis, aizskarts, aizvainots un nesaprasts. Laimīgs cilvēks nekad nevēlēsies citam radīt sāpes.

Cilvēki ļoti bieži pārvērtē vajadzību pēc materiālajām vērtībām. Reizēm lielāka vērtība ir būt uzklausītam, sadzirdētam un saprastam. Tam, ka ar runāšanu var daudz panākt, es tiešām ticu. Ir pārbaudīts. Visiem saviem draugiem un paziņām saku – runājiet! Ja nav ar ko, brauciet pie manis, pastāstiet. Ir reizes, kad pietiek tikai izrunāt savu sāpi ārā un jau paliek vieglāk. Ja pie manis nāk pēc palīdzības, es vienmēr uzklausu. Varbūt tāpēc, ka to protu, nenosodot, nepārmetot, vienkārši klausos un sadzirdu. Vienmēr atgādinu, ka otra teiktajam ir tikai viedokļa nozīme, jo lēmumu un izvēli izdara katrs pats. Ir cilvēki, kuri nespēj un nevēlas neko savā dzīvē mainīt. Viņi izrunājas, uz brīdi noņem no sevis kādu daļu nastas, pēc tam velk to tālāk.

Tev jau ir iznācis debijas romāns "Pamazām", divus gadus esi mācījusies Latvijas Rakstnieku savienības Literārās akadēmijas prozas meistardarbnīcās, tomēr esi izvēlējusies mācīties vēl trešo gadu. Ko vēlies apgūt?

Pirmos divus gadus mācījos par maksu, tagad – trešajā – piedalījos konkursā un pasniedzēja Jana Egle mani izvēlējās. Abus pirmajos gados rakstītos romānus pārstrādāju, jo toreiz jau vēl neko nezināju. Vēlos apgūt īso stāstu rakstīšanu. Izteikties apjomā līdz piecām lappusēm, īsi, kodolīgi. Varbūt tāpēc, ka vēlos pateikt daudz, taču dzīve būs par īsu, ja katrai no tēmām veltīšu veselu romānu. Lēnām, bet kaut kas jau sanāk.

"Kultūrzīmju grāmatplaukta" lasītājiem piedāvājam fragmentu no Lienes Kurkas jaunā romāna "Kļūdu klusēšana"

***

Labu brīdi Haris mēģināja starp izmētātajām lupatām atrast savu apģērbu, taču veltīgi. Tur varēja atrast tikai dažas bezizmēra sieviešu lupatas un apskrandušus kažokādas fragmentus. Virtuves stūrī viņš uzgāja savus noskūtos matus, tie tur mētājās vienā kaudzē ar pusēstu picas šķēli. Paraugoties lejup uz ielu, viņš trolejbusa vados sazīmēja karājamies savu kreklu. Prātā uzplaiksnīja atmiņu aina, kurā kāds apgalvo, ka, zaudējot kāršu spēli, jāatdod krekls, bet kas? Tātad ballīte bijusi pietiekami vētraina, jo šis tas arī izlidojis ārā pa logu.

Neskaitāmas reizes Haris bija nesekmīgi mēģinājis nospiest uz leju dzīvokļa ārdurvju rokturi, naivi cerot, ka tas vienkārši iestrēdzis. Tomēr metāliskā klaboņa lieku reizi apliecināja – durvis ir aizslēgtas. Kādu brīdi Haris rakās pa izmētātajām mantām, cerot starp neskaitāmajām dzērienu pudelēm atrast kādu ar pāris lāsēm dzeršanai lietojama šķidruma, lai atveldzētu slāpes, kas tobrīd šķita jau gandrīz nepanesamas. Spriežot pēc vannas un pussalauztās izlietnes sifona, ūdeni tie nebija redzējuši mēnešiem. Neatrodot dzīvoklī ne lāsi ūdens, Harim jau atkal uzmācās domas par to, kam piederēja šis smirdīgais ūķis un kāpēc viņš tur bija ieslēgts.

Saprotot, ka durvis bez atslēgas neatvērs, Haris sāka apsvērt alternatīvas dzīvokļa pamešanai. Izstaigājis dzīvokli, viņš secināja, ka tam nav balkona vai lodžijas, kas krietni atvieglotu tikšanu prom. Atlika vienīgi logi. Nesekmīgi izmēģinājies atvērt abu istabu logus, Haris saprata, ka vienīgā iespēja ir virtuves logs. Nopētījis stāvu zemāk esošo puspavērto logu, no kura plūda apetīti rosinoša ēdiena smarža, Haris atgriezās istabās, lai savāktu visus savai iecerei derīgos dzīvoklī izmētātos apģērba gabalus. Pēc laba brīža viņš jau bija uzvijis ko līdzīgu virvei. Ņemot vērā viņa dzīvmasu, tai vajadzēja būt visai pamatīgai. Ja kārtīgs latvietis sākas no simts, tad Haris bija latvietis ar plusu, pēdējo reizi svari rādīja jau simt desmit kilogramus. Augumā bez pieciem centimetriem divi metri, Haris nebija nekāds nieka vīrelis, tāpēc nokāpšanai no septītā stāva kaut vai tikai vienu stāvu zemāk vajadzēja pietiekami izturīgu virvi.

Vairākas reizes kārtīgi izstaipījis savu meistarojumu, Haris vēlreiz palūkojās lejup. Viņu sāka mākt šaubas. Gandrīz vairs neticēdams, ka spēs izkāpt, viņš tomēr izvilka virvi cauri radiatoram un abus tās galus izkarināja ārā pa logu. Secinājis, ka virves garums ir pietiekams, lai nokļūtu stāvu zemāk, viņš pārmeta krustu un apsēdās uz palodzes. Viņam vajadzēja labu brīdi, lai sadūšotos un drebošām kājām ar krampjainu tvērienu iekarinātos virvē. Vien pa pāris centimetriem virzoties zemāk, viņš nemitīgi sev atgādināja – galvenais neskatīties uz leju! Drebēdams bailēs, Haris lēni slīdēja lejup, līdz pēc krietna brīža ielūkojās dzīvoklī caur logu – uz plīts burbuļoja katliņš, bet ēdiena smarža kuņģi rāva čokurā. Apsēdies drošā pozā uz svešās palodzes, Haris aiz viena gala novilka lejā virvi un ieslidināja to turpat zem loga krūmos.

Svešajā virtuvē neviena nebija, slāpes ņēma virsroku, tāpēc, aši paķēris no plaukta glāzi, Haris veicīgi izrāva pāris glāzes krāna ūdens. Lai gan patīkamās ēdiena smaržas sakairināts, vēders skaļi ieburkšķējās no bada, vajadzēja nozust, iekams nav pieķerts. Uzmanīgi atvēris virtuves durvis, Haris ielavījās koridorā. Uz pakaramā karājās tikai maigas vijolīšu krāsas halāts, viennozīmīgi tas piederēja sievietei. Arī pie durvīm glīti saliktie apavi visi kā viens bija paredzēti tikai un vienīgi sievietes vajadzībām. Vēlreiz aši nopētījis sevi spogulī, Haris secināja, ka tādā paskatā uz ielas rādīties nedrīkst, labākajā gadījumā viņu tūlīt savāktu policija un iespundētu trakonamā. Apvilcis uz pakaramā atrasto apģērba gabalu un uzmetis virs galvas debeszilu zīda plecu lakatu, Haris steigā pielaikoja no skata lielākās un diemžēl arī pūkainākās maigi rozā istabas čības. Aši uzsmaidījis savam atspulgam spogulī, viņš secināja, ka visdrīzāk izskatās pēc Hitlera vecmāmiņas. Lai vai kā, viņš vairs nebija vienās apakšbiksēs. Uzmetis sev vēl īsu skatienu un nošausminājies par redzēto, Haris lavījās uz ārdurvīm.

Ieraugot slēdzenē atslēgu, Hari pārņēma viegla panika. Viņš drudžaini pagrieza atslēgu, vienlaikus nospiežot rokturi, durvis padevās un ar skaļu blīkšķi atdūrās tām priekšā aizkabinātajā ķēdē. Idiots! Vajadzēja tak paskatīties! Steigā noņēmis ķēdi, Haris atrāva durvis un jau pēc ceturtdaļsekundes atradās to otrā pusē, caurvēja iespaidā durvis aiz muguras aizsitās ar pamatīgu troksni.

Pa kāpnēm lejup Haris steidzās tā, it kā viņam kāds dzītos pakaļ. Bailēs tikt pieķertam, sirds dauzījās kā negudra. Tikai tad, kad jau bija izskrējis uz ielas, viņš spēja noticēt, ka veiksmīgi izkļuvis no svešā dzīvokļa. Aši nopētījis plāksnīti uz mājas stūra, Haris secināja, ka atradies Vīlipa ielā 10, daudzdzīvokļu mājā, kurā nekad agrāk nav bijis, vismaz ne skaidrā prātā.

Garāmejošo skatieni tūlīt pievērsās netipiskā paskata spalvaino kāju īpašniekam sievietes halātā, un jau pēc mirkļa šī iemesla dēļ uz ielas sadūrās divi spēkrati. Haris panikā sāka skriet, strauji nogriežot uz mazāk noslogotās Kuldīgas ielas, kur vairs nebija tik intensīvas gājēju un transporta kustības. Kādu brīdi gājis, viņš nonāca ielā, kuru atpazina – Vienības gatve! Beidzot! Turpat netālu atradās drauga birojs. Haris zināja – ja Krists vēl būs darbā, viņš noteikti palīdzēs nokļūt mājās.