11 °C
Aktuāls un pat ne retorisks jautājums: kā rakstniekam ar bibliotēku starpniecību sarunāties ar lasītāju, lai abām pusēm būtu interesanti? Lai rakstnieks nejustos slikti, ka jau atkal stāsta vienu un to pašu, bet klausītājam nerastos sajūta, ka tas viss jau ir dzirdēts toreiz, kad bibliotēkā viesojās rakstnieks X, un arī toreiz, kad atbrauca Y un Z. Kā panākt, lai tad, kad afiša vēsta, ka būs iespēja tikties ar N vai L, potenciālais apmeklētājs izvēlētos atnākt?
Vienīgā noderīgā atbilde – jāmeklē tiem pašiem vēžiem citas kulītes jeb – jaunus formātus. Jo rakstnieks nav aktieris, šova tur nebūs. Viskošākais viņš ir brīdī, kad raksta, taču šajā procesā ir pilnīgi viens. Savukārt monologā ar auditoriju var nesakrist abpusējās gaidas. Tāpat skaidrs, ka ar perfekti dizainētu afišu vai asprātīgu cikla nosaukumu vien te nebūs līdzēts. Neglābj arī "divi vienā", jo reizēs, kad auditorijas priekšā stājas divi rakstnieki, viens no abiem visbiežāk uzvedas (vai jau iepriekš ir izsludināts) kā galvenais, otrs – kā viņa pelēkais fons.
Tieši formāta ziņā pagājušās nedēļas nogalē notikušā festivāla "Uz Tukumu pēc Literatūras" pēdējā diena – rakstnieku dueļi – bija kā iedarbīgu vitamīnu trieciendeva abām pusēm. Kas tur notika citādi? Galvenokārt tas, ka "lasītājs satiek rakstnieku" pārtapa par "rakstnieks satiek rakstnieku", un ieguvēji no tā izrādījās visi. Rakstnieki nokļuva tādā kā neformālā pieredzes apmaiņas seminārā un visos četros tematiskajos dueļos (A. Jundze–G. Roze; Dž. Andersone–I. Zaķe; J. Veinberga–G. Tālers; I. Ijabs–I. Liepiņš) komunicēja viens ar otru, nevis ar publiku. Tieši "aci pret aci" izrādījās tas svaigais gaiss, kas palīdzēja brīvi elpot gan rakstniekiem, gan auditorijai. Dueļu vērotāji apgalvo, ka rakstnieku dialogi, pat savstarpējās konfrontācijas un provokācijas pavēra neierastu skatu uz viņiem kā autoriem un uz teksta tapšanas pasauli.
Trīs no astoņiem duelantiem, tostarp kriminālromānu autori Jana Veinberga un Guntis Tālers, bija klātesoši ne tikai katrs savā, bet arī pārējos trīs dueļos. Tas ir vērā ņemams sasniegums latviešu rakstnieku satuvināšanas veicināšanā, jo viņi ir vienpatņi – maz lasa cits cita darbus un vēl retāk apmeklē literārus pasākumus, kuros paši nav centrālās personas. "Vienalga, kā to sauktu – duelis vai dialogs, tas bija ļoti vērtīgs paņēmiens," rezumē Guntis Tālers uzreiz pēc pēdējā dueļa. "Monologā ar auditoriju rakstnieks nekad nav tik dzīvs, tik atraktīvs. Šajā formātā sarunas partneris var uzdot tik negaidītu jautājumu, ko pretinieks nav pat iedomājies un ko auditorija nekad neuzdotu."
Jana Veinberga piekrīt, ka dialogs ar rakstnieku, kurš rada darbus ar līdzīgu ievirzi, bija ļoti vērtīgs. "Mēs jau iepriekš pārdomājām, ko gribētu pajautāt tam otram. Jau pirms dueļa, mājās lasot Gunta grāmatas, domāju: kā es uz to skatītos, kā es to risinātu? Tāpēc šī duelēšanās bija ļoti rosinoša un vienlīdzīga – abi jautā, abi atbild. Vēl viena labā lieta – nebija neveiklo mirkļu: "Ko nu teikt tālāk? Vai publika kaut ko jautās? Vai bibliotekārs palīdzēs?" Jo latviskajā kautrīgumā publika parasti netiek tālāk par: "Kāpēc jūs kļuvāt par rakstnieku; kas jūs iedvesmo; vai jūsu darbiem ir prototipi; rakstāt no rīta vai vakarā; pirms tam dzerat vīnu vai nedzerat?" Man prieks, ka visās četrās sarunās rakstniekiem izdevās uzdot tādus jautājumus un saņemt tādas atbildes, kas noteikti nav vērtējamas kā tradicionālas, un tā ir šī festivāla virsvērtība. Nevienu brīdi nekļuva garlaicīgi." Arno Jundze atvadoties sacīja, ka šo formātu ir vērts pārvērst par tradīciju un stiprināt kaut vai tāpēc, ka kārtējo reizi pierādās – ārpus Rīgas rodas brīnišķīgas lietas! Tāds ir arī Gunta Tālera secinājums: "Teiciens, ka pirmie kucēni jāslīcina, šoreiz pilnīgi noteikti nav spēkā. Ar kucēnu viss ir kārtībā – viņš ir sveiks un vesels, bet viņam ir jāaug, viņš jātrenē, jāpieradina un jālolo, lai UNESCO Literatūras pilsētā Tukumā izaugtu vēl viena spēcīga literārā tradīcija."
