Jau gandrīz mēnesi, kopš pie lasītājiem nonācis “Pastnieks” – Daces Judinas un Artura Nīmaņa jaunākais romāns sērijā “Laika stāsti” –, tas nav pametis visvairāk pārdoto grāmatu topus. Aicināju abus rakstniekus uz sarunu par romānu, vēstulēm, pastnieka lomu un vēstures noslēpumiem.
"Pastnieks" ir devītais romāns sērijā "Laika stāsti" un pirmais, kurā savākto materiālu bija tik daudz, ka Dacei un Arturam nācās pieņemt lēmumu daļu no tiem pietaupīt nākamajam romānam "Reģe", kas iznāks vēl šogad. Iespējams, pie vainas fakts, ka abiem autoriem pašiem kopš bērnības bijusi saikne ar pasta sistēmu. Bet vairāk par to intervijā.
Vai atceraties, kā šis romāns aizsākās? Kas bija pirmais impulss?
D. Judina: Viss sākās ar pazemes ejām un noslēpumainiem atradumiem, kad rakstījām vienu no iepriekšējiem “Laika stāstu” romāniem “Maskas” – toreiz pētījām pazemes Rīgu un spēlējāmies ar domu, kā būtu, ja tēli pazemē kaut ko atrastu, piemēram, lādi ar senām vēstulēm, kuras būtu rakstītas nākamībai.
A. Nīmanis: Un, kad rakstījām “Atspulgu”, astoto “Laika stāstu” romānu, sākām jau breinstormot par “Pastnieku”. Toreiz man radās doma, ka no pagātnes kāds varētu atsūtīt vēstuli šodienai, un tas iespaidotu saņēmēja dzīvi. Tā arī radās “Pastnieka” pamatdoma: ir jābūt pastniekam, kurš nogādā vēstules īstajā laikā.
D.J: Tā viss sasējās kopā. Savulaik ilgus, ilgus gadus mans tētis strādāja pastā, brauca uz lielās mašīnas, vadāja avīzes un žurnālus, vērtspakas un īpašos sūtījumus. Maršruti bija ļoti gari, atceros, ka braucām tumsā, un reizēm dzīvnieki lēca uz kapota. Un tad bija tā īpašā lieta, ka šoferi, braucot pa noteiktu maršrutu, nedrīkstēja stāties, viņus pat policisti nedrīkstēja stādināt. Es, mazs rupucis būdama, braucu tētim līdzi, es pastā zināju visus, un visi zināja mani. Septiņu, astoņu gadu vecumā ar tēva mašīnu mācījos braukt – iestūrēju lielo pasta vāģi vienvirziena ielā pretējā virzienā, un tētis teica: “Nekas, nekas, meitiņ, mūs neviens nedrīkst turēt.” (Smejas.) Studiju laikā arī pati strādāju Galvenā pasta Kontroles un izziņu dienestā – meklējām pazudušos sūtījumus. Mūsu dienesta darbnieki man nesa tulkot un literāri noformēt atbildes uz sūdzībām par pazudušiem sūtījumiem. Toreiz datoru vietā vēl bija rakstāmmašīnas, turklāt viena no tām bija mehāniskā; klabināju un dārdināju, neskatoties uz taustiņiem, tāpēc man tagad sanāk tik ātri... (Smejas.)
Vai vēstuļu rakstīšanas pieredze ir emocionāls slānis pašu biogrāfijā?
D.J: Protams, mēs taču bijām vēstuļu paaudze. Kad biju pavisam maza, zīmēju Ziemassvētku apsveikumus, uz aploksnes rakstīju “Memmītei un Ritai laukos”, un vēstule aizgāja – protams, tētis strādāja pastā, viņam tā tika iedota nosūtīšanai, gan jau viņš to īsto adresi uzrakstīja. Lai gan – mūsu lauku pastniece noteikti būtu zinājusi piegādāt arī bez adreses. Skolas laikā draudzenes brauca uz sporta nometni Murjāņos, es uz laukiem Bauskas pusē, viena otrai rakstījām; kā es gaidīju tās vēstules, kurās bija ne tikai rakstīts teksts, bet kaut kas arī uzzīmēts!.. Pēc skolas, kad mūsu puišus paņēma krievos, mēs sarakstījāmies, sūtījām viņiem izgriezumus no avīzēm par interesantākajiem notikumiem – tieši bija sācies Atmodas laiks. Ja tā padomā, cik daudz reizēm nozīmē tā viena mazā vēstulīte, kad tu nezini, kas ar to cilvēku noticis un kur viņš ir palicis. Divi mūsu klases puiši dienēja Ungārijā, viens bija Turkmēnijas un Afganistānas pierobežā, it kā ne tieši kara zonā, bet raķetes tāpat gāja pa gaisu un kas tikai tur nebija. Tad viņi pasāka mums, klases meitenēm, rakstīt, un vēlāk, kad atnāca mājās, teica, ka vēstules viņus pie dzīvības turējušas. Toreiz varbūt ne katru dienu, bet katru nedēļu pa divām trijām vēstulēm šurpu turpu tika izsūtīts.
Bet no nenopietnās puses – rakstījām vēstules arī Ziemassvētku vecītim un kino varoņiem – D’Artanjanam un trim musketieriem, Holmsam un Vatsonam. Adrese: studija “Mosfiļm”. Kur tās vēstules palika, galīgi nezinu.
AN: Man stāv acu priekšā pasta indeksa cipari, kuri bija noteiktās vietās jāievelk, kad sūtīja vēstuli, un, ja ierakstīji nepareizi, nācās meklēt jaunu aploksni, jo pārlabot nevarēja.
-5.6 °C




























































![Dienvidkurzemes novada pašvaldība 2024. gada aprīlī savā mājaslapā internetā raksta: "Ata Kronvalda Durbes pamatskolas skolēni beidzot tika pie jauna autobusa, kas nodrošinās to ikdienas nokļūšanu uz un no skolas. Autobuss iegādāts, realizējot Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma fonda projektu. [..] Publiskajā iepirkumā līguma slēgšanas tiesības ieguva un autobusus piegādā SIA "Electrify". Autobusi tiek ražoti tepat Latvijā uz Mercedes-Benz e-Sprinter bāzes ar 19 sēdvietām, kas aprīkotas ar trīspunktu drošības jostām." Kā revīzijas ziņojumā tagad raksta Valsts kontrole, viens "Electrify 910" transportlīdzeklis maksāji 289 674 eiro. "No piecām pašvaldībām, kurās tika veiktas detalizētas pārbaudes, divas – Dienvidkurzemes novada pašvaldība un Saldus novada pašvaldība – katra iegādājās SIA "Electrify" ražotos mikroautobusus "Electrify 910". Dienvidkurzemes novadā par to kvalitāti ir saņemtas vairākas sūdzības un defektācijas akti sagatavoti jau transportlīdzekļu pieņemšanas laikā. Papildus revidenti konstatēja, ka, lai gan transportlīdzeklis tika iegādāts kā jauns un tā pirmās reģistrācijas datums ir 2024. gads145, tomēr tajā uzstādītas detaļas, kas ražotas arī 2019. un 2020. gadā. Uz vienas no ražošanas procesā izmantotās Mercedes-Benz transportlīdzekļa bāzes jeb virsbūves ir atrodamas norādes, ka tā, iespējams, varētu būt ražota 2018. gadā," raksta Valsts kontrole. Dienvidkurzemes novada pašvaldība 2024. gada aprīlī savā mājaslapā internetā raksta: "Ata Kronvalda Durbes pamatskolas skolēni beidzot tika pie jauna autobusa, kas nodrošinās to ikdienas nokļūšanu uz un no skolas. Autobuss iegādāts, realizējot Eiropas Savienības Atveseļošanas un noturības mehānisma fonda projektu. [..] Publiskajā iepirkumā līguma slēgšanas tiesības ieguva un autobusus piegādā SIA "Electrify". Autobusi tiek ražoti tepat Latvijā uz Mercedes-Benz e-Sprinter bāzes ar 19 sēdvietām, kas aprīkotas ar trīspunktu drošības jostām." Kā revīzijas ziņojumā tagad raksta Valsts kontrole, viens "Electrify 910" transportlīdzeklis maksāji 289 674 eiro. "No piecām pašvaldībām, kurās tika veiktas detalizētas pārbaudes, divas – Dienvidkurzemes novada pašvaldība un Saldus novada pašvaldība – katra iegādājās SIA "Electrify" ražotos mikroautobusus "Electrify 910". Dienvidkurzemes novadā par to kvalitāti ir saņemtas vairākas sūdzības un defektācijas akti sagatavoti jau transportlīdzekļu pieņemšanas laikā. Papildus revidenti konstatēja, ka, lai gan transportlīdzeklis tika iegādāts kā jauns un tā pirmās reģistrācijas datums ir 2024. gads145, tomēr tajā uzstādītas detaļas, kas ražotas arī 2019. un 2020. gadā. Uz vienas no ražošanas procesā izmantotās Mercedes-Benz transportlīdzekļa bāzes jeb virsbūves ir atrodamas norādes, ka tā, iespējams, varētu būt ražota 2018. gadā," raksta Valsts kontrole.](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20260212205632698e22606dc72.jpg)
















































































































































































