18. februāris vēsturē un senās avīzēs. Arī Rainis palika bez Nobela prēmijas

1926. gada 18. februārī. Pirms 100 gadiem "Jaunākās Ziņas" pirmās plašākai sabiedrībai atnesa sensacionālu vēsti, kas 1925. gadā bija diskutēta ļoti šaurās aprindās.

Proti, latviešu dzejas klasiķi un sabiedrisko darbinieku Raini varētu nominēt Nobela prēmijai literatūrā. Galvenais lietas virzītājs bija Nacionālā teātra direktors, rakstnieks un izdevējs Ansis Gulbis, bet aiz viņa stāvēja Latviešu rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība, kā arī Ārlietu ministrijas (ĀM) amatpersonas – agrākais Latvijas konsuls Stokholmā, tobrīd patstāvīgais pārstāvis pie Tautu Savienības Ženēvā Kārlis Ducmanis un ĀM Preses nodaļas vadītājs Alfrēds Bīlmanis. Avīzes vēstīja, ka Gulbis grasās ierosināt Raiņa kandidatūru ar Latvijas Universitātes (LU) starpniecību, jo, pēc Nobela fonda statūtiem, kandidātus apbalvošanai var pieteikt vienīgi akadēmiskas iestādes. Raiņa piekritēju ieskatā, pasaules atzinību literāts bija pelnījis par lugu "Jāzeps un viņa brāļi", jo tās pamatideja ir tautu tuvināšana. Luga gan bija iztulkota angļu un vācu valodā, tomēr Eiropā ne "Jāzeps", ne tā autors vēl nebija pamanīti. Virzītāji acīmredzot sprieda, ka pat gadījumā, ja Raiņa kandidatūra starp citiem konkurentiem neuzvarētu, jau pats fakts piesaistītu uzmanību un gādātu par Latvijas atpazīstamību. Jaunajai valstij 20. gados tādas ļoti pietrūka. Politiski labējās aprindas tomēr apšaubīja, vai Rainis derētu. 

Līdzšinējie literatūras Nobela prēmijas saņēmēji bijuši savu tautu savdabības nesēji, kamēr Rainis kā latviskuma simbols nederot. 

Dvēselē jūtīgais dzejnieks aizvainojumā par līdzpilsoņu nesapratni iepriekš vienu otru reizi bija draudējis emigrēt no Latvijas un pat aizliegt Latvijā uzvest savas lugas. "Visu savu talantu viņš izlietojis tam, lai popularizētu sociālistiskās idejas abstraktos un kokainos pantos. Latviešu dzīve, viņas tipi, viņas dzīves kārtība tam pilnīgi sveši. Pēc Raiņa darbiem mēs nevaram radīt it nekādu jēdzienu par visu to. Viņos redzama ne tauta, bet aģitators," diskusijām iesniedzoties martā, sprieda "Kurzemes Vārds". Tad jau Jēkabs Janševskis ar romānu "Dzimtene" derēšot labāk.

Aprīlī kļuva skaidrs, ka LU Filoloģijas fakultāte Raini izvirzīt atsakās. Tur "Raini atklāti sauca tikai par sociālistu un latviešu valodas kropļotāju", vēlāk apgalvoja rakstniece Zinaīda Lazda. Raiņa dienasgrāmata liecina, ka viņš pats savu piemērotību nav apšaubījis un turpinājis cerēt uz izvirzīšanu līdz pat nāvei 1929. gadā. Aspazija pēc tam izteicās, ka Rainim pieprasīts, lai viņš izstātos no sociāldemokrātiem, tad virzīšot. Nav gan skaidrs, kas bija prasītāji.

Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem

"Lauku Darbs", 1926. gada 18. februārī

Nelaiž vairs kapos. Rīgā pie visas baznīckungu bardzības neviens neticīgais vai sociālistiski domājošais pēc savas nāves nav palicis virs zemes. Bet uz laukiem kapu jautājums ir kļuvis par ļoti nopietnu un prasa drīzu un taisnīgu izšķiršanu. Nesen skandāls pacēlās ap Limbažu skolotāja, sociāldemokrātiskās partijas biedra Treimaņa kapa vietu. Nupat ne mazāks tracis norisinājās Vecaucē ap traģiskā nāvē mirušo Friča Goliāta un viņa vecā tēva Indriķa Goliāta kapiem. Draudzes padomes reakcionārie tēvi bij atraduši iemeslu atriebties Fricim Goliātam par viņa pārliecību, bet vecajam tēvam par tāda dēla izaudzināšanu un nedeva viņiem kapa vietu kristīgo kapos. Tie paši vīri bij darījuši zināmu Auces mācītājam, ka ja viņš piedalīsies traģiskā nāvē mirušā 77 g. vecā Indriķa Goliāta apbedīšanā, tad viņam vairs šai draudzē vietas nav un viņš var aiziet. Nekāda meklēšanās pēc kapa vietas nelīdzēja, nekāda piekāpšanās nebij sagaidāma. Mirušos apglabāt pie Evaršu mājas piederošā zemē neatļāva policija. Vispēdīgi atļāva kapa vietu izrakt kādā tīrumā, kurš iemērīts "neticīgo kapiem" un šis kaps tagad tur ir pirmais, kurš vēl ilgi gaidīs uz tīruma iekārtošanu kapa vietai priekš citiem.