Viedokļi, kritēriji un drosme. Dailes teātra iestudējuma "Milzis" recenzija

Dailes teātra Jaunajā zālē ir tapis nopietnas uzmanības vērts Rozenblata lugas "Milzis" iestudējums, kas nav pazaudējis saikni ar mākslas jēdzienu.

Roalds Dāls (1916–1990) bija izcils bērnu grāmatu autors. Viņa neizsmeļamā iztēle spēja sacensties un salāgoties ar bērnu fantāzijas pasauli, ļaujot vairākām paaudzēm dzīvot līdzi viņa varoņu piedzīvojumiem un iepazīt dzīvi, kas mazajiem lasītājiem vēl stāvēja priekšā. Viņa talantu arī šodien nav iespējams noliegt, bet laikabiedrus rakstnieka pretrunīgā personība gan pievilka, gan atgrūda, vienlaikus liekot tiekties pēc iekļaušanās viņa personības gravitācijas laukā. Pēc kādas recenzijas 1983. gadā, kurā Dāls pauda savus uzskatus saistībā ar Izraēlas–Palestīnas konfliktu, medijos sāka izplatīties viedoklis, ka viņš nav patīkams cilvēks.

Šķita, ka vienā indivīdā ir sakausētas divas teju vai nesavienojamas cilvēka dabas šķautnes un viņš nemaz negrasās to slēpt, vēl vairāk – viņš atsakās šīs asās šķautnes pieslīpēt atbilstoši sabiedrības vairākuma prasībām. Ko iesākt ar tādu milzi, kas saka, ko domā, iet savu ceļu un aizņem par daudz vietas kolektīvajā apziņā? Neesmu drošs, ka viennozīmīga atbilde šajā gadījumā vispār pastāv, taču katrs tamlīdzīgs fenomens paver mums iespēju uzdot sev jautājumus, kas šodien ir vitāli svarīgi Rietumu kultūrai.

Britu režisors un scenārists Marks Rozenblats šādu izdevību ir ne vien pamanījis, bet arī ļoti prasmīgi un veiksmīgi izmantojis savā debijas lugā "Milzis" (2024), kas pagājušajā gadā pēc iestudējumiem "Royal Court Theatre" un Vestendā saņēma trīs Lorensa Olivjē balvas un kritikas atzinību. Galvenā varoņa prototips, protams, ir rakstnieks, taču lugā atainotā situācija ir dramaturģiska fikcija, kurā līdzīgi gobelēnam ir ieausti neskaitāmi pavedieni, kas savienojas ar Dāla rakstura izpausmēm un biogrāfiskiem faktiem. Neraugoties uz visām darbā izmantotajām atsaucēm, to tomēr nevajadzētu uztvert kā vienkāršu Dāla portretu, jo vērtīgākais ir paslēpts spraugā starp lugā skartajām tēmām un dramaturga nolūku. Pievērst publikas uzmanību diskutablām problēmām, meklēt pašiem savu attieksmi un nepakļauties uzspiestam viedoklim šodien ir viena no laikmetīga teātra prerogatīvām.

Pieļauju, ka kaut kas no visa iepriekšminētā ir rezonējis ar Gata Šmita mākslinieciskajiem nodomiem un rezultātā Dailes teātra Jaunajā zālē ir tapis nopietnas uzmanības vērts Rozenblata lugas "Milzis" iestudējums, kas nav pazaudējis saikni ar mākslas jēdzienu. Izrādē ietverto sensitīvo tēmu savienojums ar norisēm šodienas pasaulē ir ļoti rosinošs teātra stimuls ne vien izbaudīt stāstu, bet arī pārcilāt vienu otru sabiedrībā izplatītu stereotipu un rast savu attieksmi pret to.

Ģirts Krūmiņš (Roalds Dāls) un Juris Bartkevičs (Volijs Sonderss).

Foto: Mārcis Baltskars/Publicitātes

Par Čigānu māju sauktajā namā notiek renovācija, un vienīgā telpa, kurā iespējams uzturēties, ir putekļu plēvēm aizklātā ēdamistaba. Rūdolfa Bekiča scenogrāfija neko daudz neatšķiras no britu izrādēm, taču piedāvā lugas darbībai labi pielāgotu telpu. Roalds Dāls beidzot ir izšķīries no savas pirmās sievas, gatavojas precēties ar Lisiju, un abi ir apmetušies klusajā lauku īpašumā, lai pabeigtu darbu pie jaunās grāmatas "Raganas" korektūrām. Pie Roalda ir ieradies viņa izdevējs Toms Mešlers ar izdrukas loksnēm un grib apspriesties par sekām, kādas var rasties pēc Dāla skandalozās recenzijas par austrāliešu žurnālista grāmatu "Dievs raudāja". Uz pusdienām viņiem pievienojas arī amerikāņu izdevniecības pārstāve Džesija Stouna. Recenzijā Dāls Izraēlas kareivju rīcību pret Palestīnas civiliedzīvotājiem ir nosaucis par necilvēcīgu un salīdzinājis ar nacistu izturēšanos Otrajā pasaules karā. Tagad viņa uzskati par ebrejiem ir mainījušies, jo no holokausta upuriem, kas bez pretošanās gāja uz gāzes kamerām, viņi ir kļuvuši par agresoriem, kas nežēlo nevainīgus cilvēkus. Protams, viņš nav ņēmis vērā, ka Izraēlas armijas rīcību attiecināt uz ebrejiem vispār nav pareizi, taču gadsimtiem ilgušais konflikts, kurā ebreji un musulmaņi, reliģiskas pārliecības vadīti, cīnās par Svēto Klinti Tempļa kalnā (J. N. Harari formulējums), jau sen ir kļuvis par starpsubjektīvu realitāti, kas savieno milzumdaudz prātu vienā un otrā pusē, neļaujot rast šim konfliktam izlīdzinošu risinājumu. Kā visi ar ticību saistīti jautājumi, arī šis ir ārkārtīgi jūtīgs un sarežģīts, tomēr tas nedrīkst izslēgt cilvēka tiesības aplūkot to no dažādiem skatpunktiem, citādi vārda brīvība zaudē savu jēgu. Izrādē tādas tiesības ir arī Dālam, viņš tās ir izmantojis, klaji paudis savu viedokli, saņēmis par to "sabiedrības nosodījumu" un draudus, ka viņa grāmatas vairs netiks publicētas, ja viņš neatvainosies.

Būtībā te arī sākas lugas kodolā fiksētais konflikts, kuru Dailes teātra aktieri ar precīzu reālpsiholoģisku spēli mūsu acu priekšā pārvērš nevainojami cilvēciskotā un emocionāli niansētā attiecību izspēlē. Neraugoties uz sava izdevēja Toma Mešlera lūgumu, Dāls savu pozīciju nemaina. Viņi ir seni draugi, un Toms jau iepriekš zina, ka Roalds atspēkos visus viņa argumentus, taču pirms jaunā romāna iznākšanas kaut kas ir jādara. Gints Grāvelis Mešlera neapskaužamo situāciju izdzīvo ar iepriecinošu profesionālu atkāpšanos no ierastajām mačo personāžu izpausmēm un izrādē rada aizkustinošu komplicētās emocijās balstītu tēlu. Dāla pašapzinīgais pārākums balstās ne tikai uz talanta mērogu un aso prātu, bet arī uz drosmi neslēpt savas personības ēnas puses. Izdabāt viņš nevienam netaisās un komerciālām manipulācijām pakļauties negrasās. Ģirts Krūmiņš iestudējumā varbūt mazliet mīkstina Dāla rakstura pretrunīgās izpausmes, taču dara to tik organiski, ka šaubām par viņa personāža patiesumu un visai dīvaino izturēšanos vienkārši nav vietas.

Īpaša loma, kā angļi saka, šajā ēdamistabas drāmā ir amerikāņu izdevniecības pārdošanas daļas vadītājai Džesijai Stounai, kuru ar atzīstamu iejušanos tēla iekšējās norisēs atveido Jana Herbsta. Līdz noteiktam dialoga kritiskajam punktam Džesija aizstāv biznesa intereses un savu karjeru, taču pēc izcelsmes viņa ir ebrejiete, un, kad Dāla aizvainojumi pārkāpj viņas identitātes diktētās robežas, saruna iegūst pavisam citas tonālās nokrāsas.

Faktiski visas pēcpusdienas debates ar aizskarošajām vārdu apmaiņām un pretrunīgo viedokļu sadursmēm noturēt līdzsvarā izdodas, tikai pateicoties Lisijas maigajai tolerancei. Kristīne Nevarauska izrādē ir atradusi ļoti simpātisku un dabisku veidu, kā Lisijas nedziestošās jūtas pret Roaldu ietvert sadzīviski neuzkrītošās rīcības izpausmēs, un tikai pēcāk skatītājs apjauš, cik perfekts ir aktrises lomas zīmējums.

Vēl nedaudz sabiezināt jautājumus par mūsu individuālo attieksmi pret dzīvi skarošām globālajām problēmām un kritērijiem, kas veido gan personisko, gan sabiedrisko viedokli, izrādē palīdz mājkalpotāja Holija (interesanti konturēts Madaras Viļčukas tēls) un palīgstrādnieks Volijs Sanders (stilistiski pieslīpēts Jura Bartkeviča uznāciens).

Nobeigumā jāpiebilst, ka Gatim Šmitam raksturīgā izteiksmes līdzekļu ekonomija ir palīdzējusi korekti izsvērt proporcijas starp aktieru aktīvo un pasīvo eksistenci spēles telpā, lai dotu iespēju publikai izbaudīt dzīvus dialogus ar nepieglaustiem uzskatiem. Teksta provokatīvo tēmu bīstamība ievērojami bagātina sarunās izskanējušo argumentu klāstu un uzskatāmi atgādina, ka patiesība ir abās pusēs. Ja, atrodoties izrādes varā, uzmanīgi tajās ieklausīsimies, varbūt sajutīsim, kā izmainās daudzu lietu un parādību novērtējums cilvēkā, un tā ir viena no augstvērtīgas izrādes pazīmēm.

No kreisās: Gints Grāvelis (Toms Mešlers), Jana Herbsta (Džesija Stouna), Ģirts Krūmiņš (Roalds Dāls), Kristīne Nevarauska (Felicita Lisija Kroslenda).

Foto: Mārcis Baltskars/Publicitātes

Uzziņa

Marks Rozenblats, "Milzis", iestudējums Dailes teātra Jaunajā zālē

• Režisors Gatis Šmits, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Rūdolfs Bekičs, komponists Jēkabs Nīmanis, gaismu mākslinieks Aleksandrs Barinovs-Vipulis.
• Lomās: Ģirts Krūmiņš, Gints Grāvelis, Kristīne Nevarauska, Jana Herbsta, Madara Viļčuka, Juris Bartkevičs vai Jakovs Rafalsons, Ralfs Puzāns.
• Nākamās izrādes: 11., 12. februārī.