23.9 °C
Tālajos laikos, kad Latvijā sabrauca daudz sveštautiešu, lauku ainavu pamazām pārveidoja ar pelēcīgām daudzdzīvokļu ēkām un jauniem kultūras centriem, kur sabraukušie un vietējie iedzīvotāji mita cits citam līdzās, tuvu darba vietai.
Autobusi kultūras baudītājus laiku pa laikam pa smilšainajiem lielceļiem veda uz pilsētu – garām muižu, fermu, viensētu puduriem, cauri mežiem un birzīm, gar Daugavas krastiem, tuvu Baltijas jūras piekrastei, līdz Brīvības statujai Rīgas sirdī.
Šobrīd novērojama līdzīga kolektivizācijas tendence un laipošana, kāpēc daudzas skolas jāslēdz un cik svarīga būs zināšanu apguve konkrētajās jomās. Laipas pārmestas, līdz galam neizdiskutētas tēmas, bērni stāv un dzied gluži kā barikāžu laikā.
Aiz lielo pilsētu robežām notiek dzīve, kas iezīmē to kultūras mantojumu, ko glabājuši, turpinājuši glabāt no paaudzes paaudzē Latvijas teritorijā dzīvojošie iedzīvotāji, dažviet pamestas mājas un izzuduši ceļi. Tāpēc var saprast, cik būtiski ir sakārtot skolu tīklu un visiem Latvijā dzīvojošiem bērniem nodrošināt vienlīdzīgas izglītības iespējas. No tā, vai bērns nākotnē būs kultūras cilvēks, būs atkarīga arī kultūras iestāžu, teātru, muzeju, bibliotēku, operas namu un koncertzāļu apmeklētība.
Pat tad, ja daudzās Latvijas apdzīvotās vietās vairs nefunkcionē kultūras centri, iedzīvotāji devušies uz pilsētām vai dzīvo un strādā ārpus Latvijas,
skola ir viens no kultūras objektiem ar savu satvaru un skolai raksturīgo funkciju – izglītot.
Vienai no prasmēm jābūt spējai atšķirt un saprast, cik svarīgi ir saglabāt dzimtās valodas un valsts valodas prasmes, sajust savu piederību un saknes, tradīciju lomu, valsts lomu un izpratni par vēstures notikumiem, kā rezultātā mums ir sava valsts un demokrātiska iekārta.
Savulaik, pirms Latvijas valsts dzimšanas, pierakstītas ne vien dziesmas, saglabāti tērpi, darbarīki, koptas tradīcijas, kas raksturīgas konkrētai vietai, dabas ritam. Trimdā darināti latviskie tautastērpi, izdejotas dejas, arī suitiem, lībiešiem raksturīgākais krāts un kopts. Izjaucot šo jau tā gadu desmitiem ārdīto Latvijas kolektīvo atmiņu, būtiskais mirst. Deju kolektīvi, kori, mākslas un mūzikas skolas, lietišķās mākslas studijas, tradīciju telpas un bibliotēkas, arī pasts un autoosta vai vismaz apdzīvotas vietas centrs, kur autobuss apmet loku un sagaida braucējus, tas viss ir dzīvs un radošs process, bez kā nav iespējama piederības sajūtas veidošanās un sakņu apzināšanās. Ja ieskatās tukšos ēku logos, no valsts tapšanas aspekta raugoties, bez apdzīvotām teritorijām Latvija kļūst par postažu, neko neizsakošu rapšu valstību, aizaugušu, nekoptu teritoriju, kādā dzīvot nevienam vairs negribas. Skolas zaudēšana ir tas pats kas kultūras centra amputēšana bez anestēzijas. Bērnu neinteresē, cik nopelna skolotājs, taču viņš jūtas apdraudēts par to, ka no sirds mīl savu skolu, un nevēlas, lai to iznīcina.
Jaunā paaudze, kas aug mākslīgā intelekta nākotnes apskāvienos, ir tie cilvēki, kuri apmeklēs mākslīgi veidotas izstādes, teātra izrādes, kino, lasīs jaunāko literatūru un klausīsies MI sacerētās melodijas.
Kolektivizācijas ēna darbojas kā acīm apslēpts mehānisms, šķietami pareizi un saprotami, arī loģiski, taču aiz skaitļiem un sarunām par reformas nepieciešamību, sasteigtības un problēmu neizdiskutēšanas reālas problēmas iznirst reizē ar pretošanos skolu slēgšanai.
Reformas dēļ nebūtu jācieš ne skolotājiem, ne bērniem. Kultūra laukos ir viens no Latvijas kā valsts eksistences balstiem, kur nekādas vētras nedrīkst izkustināt ne Dziesmu un deju svētku pamatus, ne tradicionālo kultūrtelpu, ne vēlmi iegūt izcilu izglītību šeit un tagad. Bērna vieta ir vide, kur labi justies, bērniem vajag socializēties un vajag iegūt prasmes un iemaņas, lai konkurētu un mācībās gūtu visaugstākos novērtējumus, izprastu konkurences jēgu, būtu aktīvi un valstij lojāli pilsoņi. Reforma, ko pavada trauksme un neziņa par skolu, kas veras ciet, ir signāls ieklausīties un ieraudzīt Latviju kopumā.
