7.2 °C
Piektdien, 31. oktobrī, Valmieras teātrī gaidāma pirmizrāde režisora Jura Rijnieka iestudētajai izrādei "Telma un Luīze". Tā veidota pēc Ridlija Skota slavenās 1991. gada ceļa filmas, un galvenās lomas atveido aktrises Ieva Puķe un Elīna Vāne. Teātris uzsvēris – ja aktieru ansamblī ir divas tādas aktrises kā Elīna Vāne un Ieva Puķe, tad šo stāstu nemaz nevarot neiestudēt. "Man tas gabals šausmīgi patīk! Kā situācija, kurā cilvēks sāk izprast vārdu "brīvība"," teicis režisors Juris Rijnieks.
"Kultūrzīmes" abas aktrises uzrunāja pagājušajā nedēļā, un, uzsverot, ka tieši laikraksta klajā nākšanas dienā notiekošais protests pret Saeimas rosināto Stambulas konvencijas denonsējumu ir vien sakritība, vieglā un krāsainā iepakojumā tērptā Valmieras teātra izrāde "Telma un Luīze" vēsta tieši par to pašu – par sievietes brīvību un tiesībām izvēlēties.
Atceroties popularitāti guvušo filmu, atmiņā nāk ceļi un brīvības smeķis.
Ieva Puķe: Visa izrāde būs viena liela bēgšana, jo filma, kura, protams, ir izrādes pamatā, radīta kā tā saucamā "road movie", ceļa filma. Uz skatuves dažādiem līdzekļiem mēģināsim radīt sajūtu, ka atrodamies ceļā, turklāt – ceļā uz brīvību. Izrādes notikumus var attiecināt gan uz katra cilvēka iekšējo, gan arī ārējo brīvību. Šis ir ļoti aktuāls jautājums, jo arī šodien, tāpat kā pagājušā gadsimta Amerikā, ir līdzīgi sāpīgie, tā sauktie trigerpunkti, izaicinājumi, kas rada apjausmu par to, kas ar tevi dzīvē notiek, kas nav īsti kārtībā. Tiesa – ne vienmēr šādi satricinājumi ir patīkami, bet tomēr – kaut kam ir jānotiek, lai spētu mēģināt sevi izprast un apjaust savu vietu pasaulē, to, vai atrodamies savā īstajā vietā.
Izrāde būtībā ir arī par bēgšanu no dzīves – no tādas dzīves, kuru neesam izvēlējušies, jo bieži vien mūsu vēlmes un realitāte nesakrīt. Protams, ļoti aktuāla tēma ir pēdējās nedēļās Latvijā tik ļoti apspriestā vardarbība pret sievieti. Arī – mūsdienām tik aktuālā psiholoģiskās atkarības tēma, ne vien, cik ļoti esam atkarīgi viens no otra, bet gan psiholoģiskā, gan fiziskā veidā arī atkarīgi no varmākām.
Elīna Vāne: Protams, izrāde ir par brīvību, bet tā uzdod arī jautājumu, vai pašaizsardzība, aizsargājot sevi un savējos, bet, tādējādi nodarot pāri pāridarītājam, vērtējama kā noziegums. Turklāt izrādē parādās arī sabiedrības izrādītā nesapratne, jo notiek noziegums pret sievieti, kura, vēloties sevi aizsargāt, izdara noziegumu. Kurš ir tas noziegums, par kuru sodīs? Kurš ir upuris? Ko tad darīt? Vai sevi aizstāvēt… Vai sevi neaizstāvēt un gaidīt, kad atbrauks sabiedrības noteiktie pārstāvji, kuri izlems, kurš vainīgais? Tajās minūtēs, mazajos mirkļos, kad jāizlemj un jāizšķiras, vai tu visiem pieejamajiem līdzekļiem aizstāvēsi sevi un savu tuvāko cilvēku, vai ļausi notikt sliktākajam variantam un likumā paredzētajā gaitā gaidīsi ierodamies policiju.
Mana varone Luīze ir zaudējusi ticību sabiedrības noteikumiem, jo viņa bijusi upuris, kuru neviens nav aizstāvējis. Izrāde runā arī par sieviešu solidaritātes jautājumu. Un par to, kurš kurā brīdī ir upuris un kuru sodīs sabiedrība vai sabiedrības pārstāvji, teiksim, kārtībsargs. Vai tad, ja tu sevi aizstāvi, tad kļūsti vai vari kļūt par noziedznieku? Aizstāvēt sevi un vājāko diktē instinkti. Var jau nebūt pat runa par šaujamieroci, restorānā var gadīties kāds mazs nazītis un – tu vienkārši aizstāvi tuvāko, mīļu cilvēku, bet – par ko tu galu galā kļūsti: par upuri vai noziedznieku?
Režisors teicis, ka Telmas un Luīzes ceļā satiktie personāži ir kā šā brīža sabiedrības spogulis.
I. Puķe: Noteikti, bet tas nav nekas īpašs vai jauns, jo ikvienā izrādē vispirms saredzam paši sevi.
Vai ir būtiski, ka abas galvenās varones ir sievietes?
Absolūti, jo stāsts jau lielā mērā ir par sievietes tiesībām būt pašai sev, būt vienlīdzīgai ar vīrieti, reizēm – sievietes tiesībām vispār būt. Tiesa, teātra un kultūras vidē šis jautājums liekas attālinātāks, jo te dzīvojam tādā kā savā mīkstā un foršā burbulī, kurā attieksme pret sievieti ir ļoti sakarīga un normāla, kur praktiski gandrīz visi esam vienlīdzīgi. Tomēr, neskatoties uz to, ka ir 21. gadsimts, mūsdienās un arī mūsu sabiedrībā sieviete ar savām pašnoteikšanās tiesībām joprojām nav nekur tālu tikusi. Ņemot vērā Stambulas konvencijas atcelšanu (23. oktobrī Saeima pirmajā lasījumā atbalstīja likumprojektu par Latvijas izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (Stambulas konvencijas). Saeima šo likumprojektu atzina par steidzamu un galīgajā lasījumā to plānots izskatīt rītdienas, 30. oktobra, Saeimas sēdē. – Red.) un visu ap šo jautājumu saistīto ņemšanos, runām ap abortu ierobežošanu un tamlīdzīgām lietām, izrādē akcentētie jautājumi liekas ļoti aktuāli. Tās visas, protams, ir diskutējamas lietas, un saistībā ar teātra iestudējumu par tām pat negribētos runāt, tomēr notiekošais sabiedrībā nav atraujams arī no mūsu izrādes. Šīs tēmas virmo tepat gaisā, turklāt pat ne tikai gaisā, bet pat ir arī reāli taustāmas.
Taisnība, sievietes tiešām fiziski ir nedaudz vājāki radījumi, bet kāpēc joprojām jāpierāda, ka mēs tomēr esam vienlīdzīgi radījumi, nevis virtuves kombaina sastāvdaļa, nevis baudas gūšanas aparāts vai dzemdēšanas mašīna. Lai cik tas liktos absurdi, tas tik tiešām 21. gadsimtā joprojām ir jāpierāda.
Latvija ir tā Eiropas valsts, kuras teritorijā sievietes pirmo reizi ieguva balsstiesības vispārējās, atklātās vēlēšanās. Piemēram, Šveices sievietes balsstiesības ieguva 1971. gadā…
I. Puķe: Latvija šajā ziņā varētu būt ļoti progresīva valsts, bet joprojām nav zudusi gadsimtiem senā patriarhālā kultūra, kas brīžam sievieti noliek vienā līmenī ar mājdzīvnieku. Protams, nesaku, ka tas notiek visu laiku un visur, bet šāda attieksme nav pat vērtējama kā tendence, tā ir kultūras sastāvdaļa. Tur neko citu nevar darīt kā cīnīties un stāvēt pretī. Ja valsts nesākas no kultūras, tad tā nav valsts. Un kultūra kā ļoti plaša joma sevī ietver arī vājo tiesības, par to ir jārunā un par to ir jārunā skaļi.
E. Vāne: Vairāk uz iestudējumu tomēr raudzītos kā uz Telmas un Luīzes stāstu, un no runām ap Stambulas konvenciju gribētu abstrahēties, jo uzskatu, ka Latvijā pret sievietēm izturas ļoti labi. Protams, te nerunāju par krimināliem gadījumiem un tamlīdzīgām sliktām izpausmēm, bet kopumā uzskatu, ka sievietēm mūsu zemē ir liela vārda brīvība, liela brīvība ikdienā, un sabiedrībā visi esam diezgan līdzvērtīgi. Tiesa, varbūt kļūdos un dzīvoju kaut kādā iedomātā burbulī, bet vismaz to cilvēku vidū, ar kuriem komunicēju, jūtama cieņa pret sievieti un kopš bērnības neesmu sastapusies ar viedokli, ka sieviete būtu kaut kas zemāks par vīrieti.
Tiesa, skatoties pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu reklāmas Amerikā, gan saredzēju, ka tā bijusi reāla problēma, tolaik sievietēm bija paredzēta vieta pie plīts, viņām bija jābūt mājsaimniecēm un jāapkalpo vīrs.
Skaistais amerikāņu sapnis…
I. Puķe: Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece Berta Vilipsone izrādes iepakojumu izveidojuši kā krāšņu konfekšu papīrīti, tomēr zem tā rosināsim padomāt arī par diezgan nopietnām lietām. Vēl tajā ļoti svarīga ir īstas draudzības tēma, kas vieno Telmu un Luīzi, uzticības tēma draugu starpā; ne par seksualitāti vai ko tādu, bet par īstu draudzību, kas joprojām pastāv pasaulē un kas mums visiem ir tik ļoti, ļoti vajadzīga. Protams, neraugoties uz nupat runātajām nopietnajām lietām, izrādē būs arī daudz smieklu, un, nākot uz izrādi, skatītājiem nevajadzētu aizmirst paņemt līdzi latviešiem brīžam tik dziļi noslēpto humora izjūtu.
E. Vāne: Režisors Juris Rijnieks ir tas, kurš absolūti izjūt publiku, un kā tāds profesionāls slalomists māk paņemt visus līkumus – vadīt skatītāju un arī tā smieklus. Jau pašā sākumā, kad parādījās ideja un sākām izrādi veidot, mana pirmā asociācija par to bija kā par čupačupu. Tam ir krāsains ietinamais papīrītis ar smuku uzrakstu un iekšā slēpjas salda ledenīte. Iestudējums no ierastā atšķirsies gan vizuāli, gan arī spēles stilā, un varbūt pat šķitīs, ka tas viss notiek tā nenopietni. Bet – teātra uzdevums jau tieši ir nenopietni runāt par nopietnām lietām. Publika zālē var jautri smieties un pēc tam domāt: ak Dievs, par ko gan es smējos? Zem smiekliem var būt paslēptas šausmas un lielas sāpes.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
