Rīt, 8. maijā, Latvijas Leļļu teātrī gaidāma pirmizrāde dramaturģes Lindas Rubenes, režisora Roberta Daubura un pārējās radošās komandas kopdarbam – izrādei par pasaules vēsturē pirmo zināmo jaunieti, sengrieķu jaunības dievieti Hēbi.
"Kultūrzīmes" režisoru Robertu Dauburu satika īsi pirms "Pirmās jaunietes" mēğinājuma, ko bija iespējams noskatīties īpašai publikai – jauniešiem. Uzrunājot talantīgo jauno režisoru, apbrīnoju viņa radošo spēju sajust izrādes garšu reālos dzīves notikumos – tā pirms iestudējuma Leļļu teātrī pats sākums bija darbs "Dirty Deal Teatro" – "Neatlaidības spēles" (2022) – stāsts par Daigas Dadzītes centieniem nodrošināt Latvijas paraolimpiešu dalību Tokijas spēlēs, tālāk Cēsu Mazā teātra izrāde "Izkāpt skapī" (2024) – minējums un iztēles vingrinājums, kurā "kopā fantazēts, kā tas būtu, ja homoseksualitāte ienāktu ģimenē", un janvārī Rēzeknes "Jorika" izrāde "Nākotnes lēmējas" (2025), kurā tiek atklāti jaunu cilvēku portreti kontekstā ar Latvijas nākotni. Režisors to pamato īsi: "Protams, rodas liels gandarījums, ja tam, ko darām, ir nozīme sabiedrībā."
Izrādes jauniešiem, īpaši pusaudžiem, ierasti tiek uzskatītas par īpaši sarežģītām, viņus esot grūtāk uzrunāt, kur nu vēl ieinteresēt…
R. Dauburs: Mani gan tieši aizrauj veidot izrādes jauniešu publikai, viņi ir godīgi skatītāji, un veidojas atklāta saruna. Turklāt viena lieta ir godīgums, bet otra, kam, veidojot izrādi, arī uzticējāmies: jaunieši novērtē patiesu, nesamākslotu ideju. Ikdienā jauniešu informācijas telpa jau patiesībā līdzinās postdramatiskajam teātrim, un pēc šādiem principiem arī būvējām izrādi. Nu jau to redzējusi pirmā jauniešu publika (saruna notika 3. maijā. – Red.), uzskatu, ka tā teju gatava, tagad tikai iespēlēties, iedzīvoties līdz galam; domāju, ja pirmizrāde būtu jau rītdien, kaunā noteikti nekristu. Pēc izrādes sarunā ar skatītājiem arī jautājām par pieredzēto intensitāti un blīvumu, vai nav traucējis, ka iestudējumā trūkst lineāra stāsta, tas brīžiem, līdzīgi kā dzīvē, saraustīts, bet – publiku bija uzrunājis tieši šis veids.
Vai mūsdienu jaunieši atpazīst Senās Grieķijas varoņus un vai spēj saredzēt līdzības ar mūsdienām?
Šis jautājums interesēja arī mūs, iestudējuma veidotājus. Runājot par priekšzināšanām, jaunieši teicās dzirdējuši par Seno Grieķiju, zināja par Zevu un Dionīsu, pazina atpazīstamākos dievus un stāstus, bet padziļinātu zināšanu gan viņiem trūkst. Taču, skatoties izrādi, šo zināšanu trūkums gan īsti netraucēs, jo par to, strādājot kopā ar dramaturģi Lindu Rubeni, domājām jau pašā sākumā. Apzinājāmies, ka, veidojot izrādi jauniešiem, viņu priekšzināšanas nebūs plašas, tāpēc bija jāatrod veids, kā satikties ar šodienas skatītājiem tā, lai viņiem nebūtu sajūtas, ka vēro tāltālu antīku pasauli, kas nekādā veidā nav saistīta ar mūsdienu realitātēm. No otras puses, dievu arhetipi ir tik mūžīgi un atpazīstami, ka iet cauri laikiem un, ja skatītājs noķers tādu kā "dievu esenci", tad viņš, pat neatpazīstot kā dievus, šīs būtnes spēs atpazīt kā savas dzīves, mūsdienu kultūras un popkultūras varoņus. No seno leģendu laikiem pagājuši gadu tūkstoši, bet varaskāre nav mainījusies…
Jūsu līdz šim veidoto izrāžu varoņus vēl pirms nedaudz gadiem sabiedrībā pieminējām maz: "Neatlaidības spēles" tapa par sportisti ratiņkrēslā, Cēsu Mazajā teātra "Izkāpt skapī" runājāt par to, kā būtu, ja ģimenē ienāktu homoseksualitāte…
Lai kāds būtu cilvēces attīstības ceļš, pēc visiem rādītājiem piederu sabiedrības grupai, kurai apzināti vai neapzināti piešķirts handikaps, pārākums: esmu baltādains, heteroseksuāls, ap simts kilogramus smags vīrietis, kuram no dabas dota skaļa balss. Pirms gadiem, noklausoties vienu no feminisma diskusijām, nodomāju, ko gan tāds vīrietis kā es vispār var mākslā runāt, ja reiz esam tik privileģēti? Tomēr arī sapratu, ka privilēģija ir tieši tas, kas uzliek atbildību mūsu izvēlēs, par ko un kā runāt. Turklāt arī pats nekad un nevienā gadījumā neesmu juties kā stabila kāda formējuma daļa, vienmēr zināmā mērā esmu izjutis savu dīvainību, atrautību no apkārtnes. Tādēļ stāsti par mazākumu ir kas tāds, kas uzrunā arī mani pašu, ar to daļēji spēju arī asociēties un tāpēc vēl jo vairāk rodas vēlme par to runāt un darīt.
Caur jūsu iestudējumiem māksla ne vien atbalso notiekošo sabiedrībā, bet kalpo kā virzītājspēks – mudinot skatītājus kļūt iecietīgākiem un raudzīties no citādo varoņu skatpunkta.