5.2 °C
Nekad nebiju vadījis braucamrīku, kuru darbina elektrība: ne elektrisko automobili, ne elektrisko skrejriteni, ne elektrisko motociklu. Beidzot tas notika. Kā "Latvijas Gada motocikla" žūrijas loceklim to pienācās darīt un sava saprāta robežās saprast, kas tas ir un novērtēt.
Itāļu ražojums "Energica Eva Ribelle RS". Konkursa kopvērtējumā ieguva 2. vietu. 180 zirgspēku dzinējs, griezes moments 220 ņūtonmetri. Tieši pēdējais cipars ir svarīgākais. Tas ļauj līdz 100 km/h paātrināties 2,6 sekundēs. Neviens automobilis vai motocikls ar iekšdedzes dzinēju, kuru mēs redzam uz Latvijas ceļiem, to nespēj. Ir tikai viens pārnesums, kas nozīmē, ka nav sajūga un ātrumkārbas. Tikai griez labo rokturi un turies pie stūres. Elektromotora specifika: tas atšķirībā no iekšdedzes dzinēja spēj izdot ārā visu jaudu uzreiz. Trasē pamēģināju līdz 150 km/h. Ātruma ierobežojums drošības nolūkos šim – pēc izskata ielas tipa motociklam! - ir 201 km/h. Ja neskaita dzinēju un barošanas bloku – akumulatoru -, tad viss pārējais kā parastam motociklam. Ak, pareizi, nav jau arī izpūtēja un līdz arī to skaņas, kas daudziem ir bezmaz svarīgākais motociklā. Kaut gan kaut kāda skaņa jau ir. Līdz kādiem 30 km/h ir riepas švīkstoņa pret ceļu un ķēdes klusa sanoņa, pēc kā parādās tāda kā veļasmašīnas skaņa, ko izdod elektromotors, kas pamazām paraug sīcoņā, kas līdzīga zobārsta urbjmašīnai, bet virs 100 km/h jau ir tāda kā klusas reaktīvās lidmašīnas akordi. Droši vien citi sadzirdēs, kaut ko citu, bet jebkurā gadījumā – ne ierasto motociklu.
Braukt klusi no vienas puses ērti, jo visu apkārt dzirdi, no otras – bailīgi, jo tevi citi nedzird un var neievērot. Kā mēs, motociklisti sakām: braucot ar motociklu, salīdzinot ar automobili, jādomā trīs gājienus uz priekšu, tad ar elektromotociklu vēl kāds gājiens jāpieliek klāt.
Traucoties ar elektromotociklu, uzreiz ienāca prātā divas latviešu klasiskās rokdziesmas: Līvu "Elektriskā zivs" un Sīpolu "Jauna ēra". Vai patiešām elektrība ienesīs motopasaulē jaunu ēru? Paskatīsimies.
Elektroautomobiļi ir, bet bums pilnīgā apvērsumā nav pārvērties.
Dārdzība, ierobežotā kilometrāža bez papildus uzlādes un uzlādes vietu kapacitāte ir apstākļi, kas neļauj automīļiem uzreiz mesties elektrības apkampienos. Turklāt, ja to darītu masveidīgi, pietrūktu arī elektrības un dārgo metālu akumulatoru ražošanai – šai ziņā jāgaida tehnoloģiju uzrāviens. Tāpēc vēl vismaz krietnu laiku lietosim arī automobiļus ar benzīna un un dīzeļdzinējiem. Elektroautomobiļi ieņems zināmu daļu tirgus. Konstruēt normālu motociklu ar elektrodzinēju bija vēl grūtāk nekā automobili, jo motocikls ir mazāks. Vai nu tie bija ar mazu braukšanas kilometrāžu, vai arī atgādināja kartupeļu kastes un velosipēda krustojumu. Un cena, protams. "Energica Eva Ribelle RS" maksā 30 000 eiro. Par šādu naudu vadošo motofirmu līdzīga izmēra un pietiekamas jaudas ielas motociklus var nopirkt trīs... Tā ka vismaz pagaidām elektromotocikls ieņems tikai zināmu nišu motociklu pasaulē - mazāku nekā elektroautomobilis automobiļu pasaulē.
"Energica" pārstāvis Latvijā Rūdolfs Bergmanis ir optimists, kaut gan vēl nesen kā motosportists par elektromotociklu bijis skeptisks. Smags, tizls, nevadīsies. Izstādē Itālijā ieraudzījis un izmēģinājis "Energicu", kas bijis labākais starp elektromotocikliem. Patīkami pārsteidzis. "Energica" ir uzņēmums, kas nodarbojās ar dažādu elektrosinājumu pakalpojumu sniegšanu, bet motocikli vienmēr bijuši otrajā plānā – kopš 2008. gada. Tagad motociklu frontē vērojams krietns uzrāviens, jau ir arī šosejas motocikls un enduro, kurus pieprasot vairāk nekā spējot saražot. Pirmo partiju jau Anglijas policija nopirkusi: klusi un aizmukt no tādiem tehniski grūti.
Jau labu laiku elektromotociklus ražo Ķīnā, bet klibojot kvalitāte un ir maza akumulatoru kapacitāte. Savas iestrādnes un pat jau gatavi modeļi esot praktiski visiem klasiskajiem motociklu ražotājiem, bet viņiem milzīga iekšdedzes tehnoloģiju inerce un pilnas noliktavas ar rezerves daļas, tāpat liela daļa motobraucēju ir konservatīvi: līdz pat mūža galam neviens un nekas nepārliecinās, ka elektrība var būt labāka par benzīna smaržu un divu, četru vai pat sešu cilindru skaistu skaņu un vibrāciju. Taču jaunā paaudze ne visa tā domā.
Elektromotociklam ir arī savas lielas priekšrocības. Elektrodzinējam vajadzētu neplīst visa motocikla mūžu. Kā labai veļasmašīnai: griežas desmit gadus un vairāk, ja nu kāda siksna jāpamaina. Iekšdedzes dzinējs ir daudz sarežģītāks, tam daudz detaļu pakļautas berzei un nodilumam.
Akumulators paredzēts 1200 uzlādēm, ar ko varot nobraukt aptuveni 200 000 km – reāli reti kurš motocikls tik daudz pieveic, jābūt īstam motobraukšanas fanam.
R. Bergmanis uzskata, ka, ja var nedomāt par dzinēja remontu un pie pašreizējām elektrības cenām, uzlādi naktī, kad elektrība var nemaksāt vispār neko, elektromotocikls varot atmaksāties jau pēc gadiem pieciem, ja ik gadu nobrauc 15 000 km. Bet, ja elektromotocikla cena samazināšoties par trešdaļu, tad par konkurētspēju vispār nebūšot ko runāt.
Normāls motocikls daudzmaz normāli braucot tērē četrus līdz astoņus litrus benzīna uz 100 km. Ņemsim vidējos sešus litrus pa pusotram eiro, kāda tagad aptuveni ir cena. Tātad 100 km izmaksā deviņi eiro. R. Bergmanis izrēķinājis, ka publiskajās ātrajās elektrouzlādes vietās pirktā elektrība 100 km izmaksā aptuveni no diviem līdz trijiem eiro, mājās no parastās rozetes – divi eiro un mazāk, pat neko, ja lādē naktī, kad elektrība lēta vai pat ir brīži, kad nemaksā neko.
Elektrība maksā lētāk nekā benzīns, taču vienlaikus ir sāpju punkts. Jo uzlāde prasa laiku, īpaši mājās no parastās rozetes. Man, piemēram, vajadzēja 10 minūtes, lai uzlādētu 1%. Tas nav iebraukt benzīntankā un pēc piecām minūtēm aizbraukt ar pilnu benzīna tvertni 200 – 350 kilometriem. Publiskās elektrouzlādes stacijas, protams, ir ātrākas par mājas rozeti – nepieciešamas 40 – 60 minūtes līdz atļautajai 80% uzlādei, taču vēl ilgi būs maz un apdzīvotās vietās tajās mēdz būt rindas.
Cik ar pilnu uzlādi "Energica Eva Ribelle RS" var nobraukt? Ekonomiski braucot ap 250 km, agresīvi – 200 km. Tātad viss atkarīgs no braucēja paradumiem. Ja no mājas uz darbu un atpakaļ, pa pilsētu, tad ir pat ļoti normāli. Ja ir gari pārbraucieni un ceļojumi, tad nāksies nopietni plānot, kur un kad štepselēties. Nopietniem ceļotājiem, kas ar parastajiem motocikliem dienā var nobraukt līdz 1000 km un ne vienmēr pa apdzīvotām vietām, līdzi labāk nedoties, lai nekļūtu par apgrūtinājumu. Tā ka gaidām uz tehnoloģiju progresu.
Bet ko R. Bergmanis domā par skaņu? Piemēram, Austrālijā elektrautomobiļi esot jāaprīko ar speciāliem skaņu ģeneratoriem, lai tos labāk varētu dzirdēt...
"It kā jau līdz šim valdīja uzskats, ka motociklu skaņa cilvēkiem un videi traucē... Jā, skaņa noderētu sastrēgumos, lai motociklu vieglāk citi pamanītu. Bet gaitā jau elektromotociklu dzird – tā dzinējs atšķirībā no automobiļa nav apslēpts zem dzelžiem. Vēl riepas, ķēde rada skaņu. Jaunie motocikli no salona jau arī nav skaļi. Tie skaļie motocikli, kurus mēs dzirdam pa gabalu, tādi ir speciāli uztaisīti," komentē R. Bergmanis.
