16 °C
Pēdējās nedēļas Latvijā paiet pilnībā NATO zīmē – 28. martā mēs atzīmējām Latvijas dalības NATO divdesmit gadus, savukārt 4. martā tika svinēta NATO dibināšanas 75. gadskārta.
Jāatzīst, ka Latvijas dalība NATO bija vienīgā pareizā drošības nodrošināšanas izvēle mūsdienu Eiropā, un Latvija ir ņēmusi vērā pagātnes mācības. Savulaik, sākoties Otrajam pasaules karam, Latvija pasludināja savu neitralitāti 1939. gada 1. septembrī. Tomēr vēsture pierādīja, ka neitralitāte negarantē mazas valsts pastāvēšanu: vienpadsmit mēnešus vēlāk pēc neitralitātes pasludināšanas valsts "de facto" beidza pastāvēt. Tā laika viens no ievērojamākajiem starptautisko tiesību juristiem H. Albats vēl 1939. gada beigās un 1940. gada pirmajā pusē savos rakstos aizstāvēja neitralitāti kā pareizo kursu Latvijas neatkarības saglabāšanā. Tomēr arī viņš bija visai piesardzīgs un 1940. gada maijā rakstīja, ka neitralitātes un neitralitātes tiesību īstenošanas rezultātus varēsim izvērtēt tikai pēc kara beigām.
Visiem jāatzīst, ka Latvija, un ne tikai Latvija, pirmos desmit gadus pēc iestāšanās NATO halturēja ar savas drošības stiprināšanu un paļāvās uz Ziemeļatlantijas (NATO) līguma 5. pantu: mūs taču lielās NATO dalībvalstis aizstāvēs.
Pirmos desmit gadus mēs caur pirkstiem skatījāmies uz Ziemeļatlantijas līguma 3. pantu, ka arī katrai dalībvalstij jāsaglabā un jāattīsta savu individuālo spēju atvairīt bruņotu uzbrukumu.
Mācību vēl pilnībā neguvām pat tad, kad Krievija iebruka Gruzijā 2008. gadā; tikai 2014. gada Krievijas agresija pret Ukrainu deva impulsu straujam aizsardzības budžeta kāpumam. Arī NATO pēc 2014. gada sāka spert praktiskus soļus kolektīvās aizsardzības uzlabošanai Austrumu flangā. ASV prezidents Donalds Tramps visām NATO dalībvalstīm sāka pieprasīt, lai to tēriņi aizsardzībai sasniegtu vismaz 2% no budžeta, kas nav nepareiza doma, jo nevar NATO aizsardzības spējas lielā mērā balstīt uz ASV nodokļu maksātāju pleciem: visām NATO dalībvalstīm proporcionāli ir jāveic ieguldījumi kopējai drošībai.
Man nav šaubu par mūsu bruņoto spēku un Zemessardzes karavīru gatavību savu iespēju robežās dot prettriecienu ienaidniekam, ja tas mēģinās ienākt mūsu zemē. Vēl jo vairāk, atšķirībā no 1940. gada, kad nesekoja pavēle izrādīt bruņotu pretestību sarkanajai armijai, šodien Nacionālās drošības likuma 25. panta 2. daļa nosaka, ka kara laikā nedrīkst aizliegt izrādīt bruņotu pretestību. Protams, jārēķinās, ka mūsu pašu kaujas spējas ir vēl visai tālu no pilnības un mēs pilnībā esam atkarīgi no Ziemeļatlantijas līguma 5. pantā noteiktās kolektīvās aizsardzības. Saprotams, ka tuvāko nedēļu, mēnešu un,
iespējams, pat gadu laikā Latvijai un Baltijai uzbrukums nav iespējams, tomēr jāpatur prātā arī ļaunākais scenārijs: neviens nevar prognozēt, kas var ienākt mūsu austrumu kaimiņa diktatora galvā;
kā attīstīsies konflikts Ukrainā un vai ukraiņiem sekmīgi izdosies noturēt esošo fronti; cik plaši kara "vīruss" var radīt jaunus konfliktus dažādās vietās uz zemeslodes. Ir pārāk daudz nezināmo, lai varētu pilnīgi droši pateikt, ka mums nekas nedraud.
Kas šodien ir lielākais NATO ienaidnieks? Manā skatījumā – pašu NATO dalībvalstu neizlēmība. Nevaru piekrist diplomātei Baibai Bražei (intervija žurnāla "Klubs" aprīļa numurā), ka neticība NATO 5. pantam ir lielā mērā Krievijas propagandas ietekmēta. Vidusmēra pilsonis redz, cik neizlēmīga ir ASV, mēnešiem diskutējot par palīdzības sniegšanu Ukrainai; vāciešu atteikšanās dot ukraiņiem "Taurus" raķetes, jo tas varot novest pie karadarbības eskalācijas; joprojām Ukrainas debesīs nav ukraiņiem solītās F-16 lidmašīnas utt. Tāpēc novēlu NATO dalībvalstīm turpmāk lielāku izlēmību un drosmi, jo diktatori saprot tikai spēka valodu. Ja NATO dalībvalstu, tajā skaitā Latvijas, iedzīvotāji redzēs izlēmīgu rīcību, it sevišķi saistībā ar bruņojuma piegādi Ukrainai, tad nevienam nenāks prātā šaubīties par Ziemeļatlantijas līguma 5. panta efektivitāti kolektīvas drošības nodrošināšanā.
