8.2 °C
Šā gada 1. jūlijā apritēja gads, kopš Latvijā ieviests Partnerības institūts, kas piešķir tiesības divām pilngadīgām personām neatkarīgi no dzimuma juridiski nostiprināt savas attiecības, reģistrējot tās oficiāli pie zvērināta notāra. Pirms šī regulējuma pieņemšanas Saeimā bija karstas debates un opozīcija balsoja “pret”. Lūkosim noskaidrot, kas šajā laikā mainījies!
Uzreiz pēc Partnerattiecību likuma pieņemšanas tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere sacīja, ka šī ir nozīmīga diena cilvēktiesību ievērošanā. “Pēc vairāk nekā divdesmit gadu ilgiem centieniem un dažādām likumprojektu iniciatīvām beidzot ir izdevies rast pāru kopdzīves regulējumu. Latvijas iedzīvotājiem, kuri daudzkārt palikuši valstij neredzami, es vēlos teikt – mēs jūs dzirdam, mēs jūs redzam un mēs esam ar jums. Mēs visi veidojam Latviju! Ikviens no jums ir būtiska sabiedrības sastāvdaļa, un ikviens ir pelnījis saņemt valsts aizsardzību. Nevienam nebūtu jāslēpjas, baidoties no līdzcilvēku spiediena vai diskriminācijas. Saeimas balsojums šodien skaidri norāda – mēs esam eiropeiska, tiesiska, demokrātiska valsts un mēs aizsargājam cilvēktiesības, ikviena cilvēka cieņu un privāto dzīvi.”
Solis sperts, bet tālāk ne
Partnerattiecību likumā pēc Nacionālās apvienības (NA) deputāta Jāņa Grasberga priekšlikuma tika ierakstīts, ka “partnerība nav pielīdzināma laulībai”, taču viņš un pārējie NA deputāti tik un tā balsoja pret partnerības pakotni.
“No visām aktivitātēm saistībā ar šī likuma ieviešanu bija skaidri noprotams, ka tas ir solis viendzimuma laulību atzīšanas virzienā, kas mūsu vērtību sistēmā nav pieņemami, jo Latvijas Satversmē ir noteikts – laulība ir starp vīrieti un sievieti. Neskatoties uz opozīcijas balsu trūkumu, Partnerattiecību likums tomēr tika pieņemts, bet no organizācijām, kas vēlējās šo likumu, esmu dzirdējis, ka viņi līdz galam nav apmierināti ar rezultātu,” teic tagadējais Saeimas sekretāra biedrs Jānis Grasbergs.
Līdz ar Partnerattiecību likuma pieņemšanu tika veikti grozījumi arī Maksātnespējas likumā, likumos “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli”, “Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, “Par valsts pensijām”, “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un Pacientu tiesību likumā, lai nodrošinātu noteiktus ekonomiskā un sociālā atbalsta pasākumus personām, kas stāsies partnerībā.
“Es joprojām uzskatu, ka Partnerattiecību likums ir “mīksts” un maz ko risina.
Mēģinājums iet likumdošanas liberalizācijas virzienā, kā tas notiek daudzās rietumvalstīs, kur ir vienalga, kurš ar kuru slēdz laulību. Partnerattiecības jau varēja slēgt arī pirms šī likuma pieņemšanas, tikai tagad to izdarīt ir vienkāršāk un nav vairākas reizes jāiet pie notāra, bet pietiek ar vienu. Atzīstu, tas ir atvieglojums, un kā cilvēks pieņemu šo partnerības regulējumu,” saka Jānis Grasbergs, piebil-stot, ka domas nav mainījis un viendzimuma pāru laulību integrēšanu mūsu likumdošanā nekad neatbalstīs.
Baznīca domas nemaina
Kad Saeimas vairākums konceptuāli nolēma atbalstīt tieslietu ministres virzīto likumprojektu pakotni Partnerības institūta ieviešanai, ar atklātu vēstuli pie Saeimas deputātiem vērsās Latvijas kristīgo konfesiju vadītāji, kurā cita starpā bija teikts:
“Pretargumentus šiem mēģinājumiem izveidot laulībai paralēlu pāru kopdzīves institūtu esam jau daudzkārt uzskaitījuši, tāpēc arī šobrīd mūsu nostāja ir noraidoša. Uzsvērsim, ka partnerības reģistrācija nebūt nav viss, ko vēlas panākt šī un līdzīgo likumprojektu virzītāji un viņu atbalstītāji, ko skaidri parāda citu Eiropas un pasaules valstu 21. gadsimta pirmo gadu desmitu pieredze. Partnerattiecību reģistrācijai drīz vien seko prasība pēc viendzimuma laulībām un bērnu adopcijas. Valstij ir pienākums reģistrēt, atzīt un tiesiski, sociāli un ekonomiski aizsargāt tikai viena veida pāru savienību – laulību starp sievieti un vīrieti. Šī ir vienīgā savienība, kurā dzimušie un augušie bērni pilnā mērā bauda vecāku rūpju un mīlestības augļus.”
