15 °C
Jaukā vasaras dienas pēcpusdienā 72 gadus vecā Inta Āboliņa Rīgā piedzīvoja brīžus, kādus līdz šim savā mūžā nebija iedomājusies. Atceroties notikušo, viņa joprojām priecājas, ka ir dzīva, nav sakropļota, un cer, ka arī kreisās rokas plauksta beidzot pārstās sāpēt, kaut gan sekas varēja būt daudz smagākas.
Gandrīz divus mēnešus Inta ārstējusi multiplos virspusējos ķermeņa sasitumus un zilumus, bet jau trīs mēnešus mēģinājusi sameklēt vainīgo, kuru informēt par bezatbildīgi veiktu darbu (pagaidu ceļa zīmes nenostiprināšanu vai nepietiekamu nostiprināšanu), kura dēļ cietusi viņa, bet ciest varēja arī jebkurš cits. Lai šis negadījums arī kļūtu par mācību atbildīgajām iestādēm un atbildīgajām personām turpmāk nepieļaut rupjus pagaidu ceļa zīmju uzstādīšanas un nostiprināšanas noteikumu pārkāpumus. Tikai pēc "Latvijas Avīzes" iesaistīšanās izdevās atrast atbildīgo par notikušo.
Šoks un sāpes
14. jūnija pēcpusdiena bijusi saulaina un nedaudz vējaina, bet līdz stipram vējam tālu. Inta ap plkst. 16 stāvējusi pie gājēju pārejas Rīgā, Brīvības un Elizabetes ielas krustojumā, gaidījusi zaļo luksofora signālu, bet pēkšņi sajutusi triecienu pa galvu un atģidusies... uz brauktuves, kur netālu no viņas galvas nobremzējis kāds automobilis. Līdzās bijuši cilvēki, kuri palīdzējuši piecelties, padevuši no kājas nokritušo sandali, arī somu un dāvanu maisiņu. Pajautājuši, vai viss kārtībā.
"Nodomāju: asinis netek, tātad galva nav pāršķelta... Biju šokā, tāpēc arī sāpes nejutu. Galva nereiba, tobrīd arī ne kreisās rokas plauksta, ar kuru triecos pret asfaltu, un abi ceļgali, kurus spēcīgi sasitu nokrītot, nesāpēja, tāpēc neatliekamo medicīnisko palīdzību nesaucu.
Nespēks gan iestājās uzreiz, tādēļ arī par policijas izsaukšanu un notikumu dokumentēšanu nespēju domāt. Tomēr tik daudz sapratu, ka, vējam uzpūšot, bija nokritusi pagaidu ceļa zīme,
kuras augšējā (trijstūra) daļa trāpīja man pa labajiem deniņiem, bet zemākā (četrstūris) – pa labo plecu un sāniem, uzreiz sajutu sāpes krūšu kaula rajonā. Ceļa zīmei tikko biju gājusi garām, un šķita, ka uz tās pamatnes nekādu stiprinājumu vai balstu nebija... Iespējams, tobrīd vēl nebija... Taču, kad pēc dažām stundām turpat braucām garām uz Gaiļezera slimnīcu, ceļa zīmes pamatne bija nostiprināta," atceras Inta.
Atgriezusies mājās, viņa sajutusi, ka kreisās rokas plauksta strauji pampst un sāp, smelguši deniņi, un puni galvā kļuvuši lielāki, tāpat pastiprinājušās sāpes krūtīs. Meita aizvedusi uz Gaiļezera slimnīcas traumpunktu, kur veikta galvas datortomogrāfija, ribu un plaukstas rentgens un konstatēti virspusēji ķermeņa sasitumi. Traumatologs nozīmējis ģimenes ārsta uzraudzību, miera režīmu, pretsāpju medikamentus un brīdinājis, ka sāpes tikai pastiprināsies. Tā arī noticis. Daudzo sasitumu dēļ pirmās divas nedēļas kustēties varējusi tikai ar grūtībām, abas rokas izmantot minimāli, kas ļoti sarežģījis pat elementāru ikdienas darbību veikšanu. Taču vēl grūtāk apmēram trīs nedēļas bijis dziļāk ievilkt elpu un gandrīz neiespējami nošķaudīties vai noklepoties. Nav varējusi gulēt ne uz labajiem sāniem, ne uz muguras. Tikai pamazām sāpes pārgājušas, arī sacietējumi uzsūkušies un apjomīgie zilumi izbalējuši.
Taču, kad tiekamies septembra vidū, Inta vēl joprojām jūt sāpes kreisajā plaukstā un cenšas uz tās neatbalstīties.
Dramatiskās dienas vakarā Intas znots devies uz notikuma vietu, kur nofotografējis vainīgo ceļa zīmi. Tā nu bijusi piecelta un nostiprināta. Nākamajā dienā meita Rīgas ielu remontdarbu kartē secinājusi, ka tajā vietā mainīti noslēgaku vāki. Darbu veicējs nav bijis norādīts. Viņa elektroniski vērsusies Rīgas domē, lai noskaidrotu darba veicēju. Tikai pēc mēneša saņēmusi atbildi no Rīgas domes Satiksmes departamenta, ka konkrētajā dienā un vietā reģistrēts SIA "Rīgas ūdens" avārijas darbu pieteikums, lai novērstu akas lūkas bojājumu, bet, kas konkrēti veicis darbu, departaments nav norādījis.
21. jūnijā Inta vērsusies Valsts policijā, iesniegumā izstāstot notikušā apstākļus un norādot, ka iegūto traumu dēļ nespējot veikt līgumdarbus, arī ikdienas mājas darbus darot ar piepūli un ne visu varot veikt. Viņa lūdza policiju noskaidrot, kas vainīgs pie bīstamās ceļa zīmes uzstādīšanas, lai atbildīgo iestādi vai personu informētu par notikušo, reizē arī prasot nepieļaut pagaidu ceļa zīmju uzstādīšanas un nostiprināšanas noteikumu pārkāpumus, kas apdraud cilvēku dzīvību un veselību, kā arī no vainīgajām iestādēm vai personām saņemtu kompensāciju.
6. jūlijā saņemta atbilde no Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Austrumu pārvaldes kārtības policijas biroja priekšnieka Nikolaja Popova, ka kriminālprocess par notikušo nav uzsākams un ka šo lēmumu var pārsūdzēt Rīgas Austrumu prokuratūrā.
Prokurors varējis būt iejūtīgāks
11. jūlijā Inta nosūtījusi iesniegumu prokuratūrai, uzskatot, ka policija viņas iesniegumu izskatījusi pavirši, formāli un ne pēc būtības. Prokuratūrai rakstītāja norāda, ka, iespējams, krītoša ceļa zīme kā apdraudējums cilvēka dzīvībai un veselībai var nebūt pamats kriminālprocesam un viņa uz to arī nepastāv, taču
viņai nodarītās traumas, atveseļošanās, ierobežotās fiziskās spējas vismaz pāris mēnešu garumā tomēr esot pietiekami liels nodarījums, par ko jāprasa atbildība un kompensācija no vainīgā.
"Esmu laimīga, ka tik viegli tiku cauri. Jau traumpunktā man teica: "Jums laimējies – ja pa galvu būtu trāpīts ar ceļa zīmes malu vai stieni, pie kā tā piestiprināta, sekas varēja būt ne tikai dramatiskas, bet arī traģiskas..." Traģiskas tās varēja būt arī tad, ja pa Brīvības ielu braucošais auto nebūtu nobremzējis. Viņam bija zaļā gaisma, un es piepeši tiku notriekta tam priekšā... Jābūt taču kādiem normatīviem aktiem, kam jāatzīst vainīgā rīcība par sodāmu. Sodam jākalpo par mācību, lai līdzīgi negadījumi neatkārtotos, lai mēs katrs varētu justies droši un nebaidīties, ieraugot pagaidu ceļa zīmi. Es tagad pagaidu ceļa zīmēm pievēršu pastiprinātu uzmanību un ne reizi vien, ieraugot zīmi, uz kuras pamatnes nekādu balstu nav, eju ar lielu līkumu. Diemžēl šādu zīmju Rīgā daudz. Pat Dziesmu un deju svētku laikā divdaļīga pagaidu ceļa zīme Tērbatas ielā nebija nostiprināta. Arī Kalnciema, Zalves un Priedaines ielā bija šādas, manuprāt, nenostiprinātas zīmes. Tāpat Rīgas centrā, pie Bastejkalna. Tāpēc lūdzu prokuratūru atrast vainīgo, lai prasītu atbilstošu sodu un ārstēšanās un atveseļošanās izdevumu kompensāciju. Diemžēl prokuratūras atbilde mani aizvainoja: atrakstīšanās, spriedelējumi," man saka I. Āboliņa.
"Ar kādām tiesībām prokurors apcer manus "miesas bojājumus" un izdara secinājumus, ka tie ir "maznozīmīgi un viegli", ja policijas iesniegumam bija pievienots tikai traumatologa slēdziens, bet izziņas par manu veselības stāvokli nākamos divus mēnešus ne man, ne ģimenes ārstam, kura uzraudzībā atveseļojos, neviens nav prasījis."
4. augustā Rīgas Austrumu prokuratūras prokurors Jānis Vabals vēstulē Intai atbildējis, ka policija pieņēmusi pareizu lēmumu, neuzsākot kriminālprocesu. Par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības kriminālprocesu varot uzsākt tikai tad, ja tie ir vidēji vai smagi, bet ne tad, ja tie ir maznozīmīgi vai viegli, kā Intas gadījumā. Tiesa, ja Inta būtu cietusi darba vietā kā darbiniece, tad kriminālprocesam pietiktu arī ar šiem maznozīmīgajiem miesas bojājumiem, jo tie būtu iegūti, pārkāpjot darba aizsardzības noteikumus.
Tāpat prokurors norāda, ka ne prokuratūrai, ne policijai neesot pienākums kompensēt personai radušos izdevumus, kas radušies citu personu darbības vai bezdarbības rezultātā.
Tomēr Inta, ja gribot, varot vērsties tiesā, ja uzskatot, ka aizskartas viņas tiesības vai intereses.
"Pret ko lai es vēršos tiesā, ja nezinu vainīgo? Vai to noskaidrot nav policijas uzdevums?" nesaprot Inta.
Atbildīgais zināms
"Latvijas Avīzei" vajadzēja dažas dienas, lai telefoniski noskaidrotu, kas atbildēja par konkrēto pagaidu ceļa zīmi. Rīgas domes Satiksmes departaments jautājumu pāradresēja SIA "Rīgas ūdens", tā – akciju sabiedrībai "A.C.B.", kas Brīvības ielā, kur Intu notrieca ceļa zīme, veica darbus. Pēc tam "A.C.B." nosūtīja pie SIA "CBF Ļ-KO", kas uzstādījis konkrēto nelaimīgo pagaidu ceļa zīmi un kam par to būtu jāatbild.
Sarunā ar mani firmas "CBF Ļ-KO" valdes loceklis Konstantīns Ļebedevs no atbildības neizvairījās, kaut gan par notikušo neesot bijis informēts.
"Par juridisko atbildību uzreiz gan nevaru pateikt – jāiepazīstas ar šo lietu. Lai kundze vēršas pie mums – visu nokārtosim un segsim izdevumus.
Vai nu apdrošinātājs, vai uzņēmums, vai es personīgi. Mēs gribam, lai visiem ir labi," saka K. Ļebedevs.
Firma "CBF Ļ-KO" ar pagaidu ceļa zīmju, barjeru un marķējumu uzstādīšanu nodarbojoties 30 gadus. Darbu apjoms esot liels – visā Latvijā. Kā apgalvo K. Ļebedevs, šo gadu laikā šis esot tikai otrais zināmais gadījums, kad viņu ceļa zīmes dēļ cietis cilvēks. Pirmais gadījums bijis pirms gadiem 15, kad sieviete nav ieraudzījusi un savainojusi galvu pret ceļa zīmi, kas bijusi uzstādīta par zemu – pusotra metra augstumā. Uzņēmums savu vainu atzinis un samaksājis sievietei kompensāciju.
