Sandra Vensko: Jūnija apolitiskais dziedājums

Raimonda Paula dziesma ar Jāņa Petera vārdiem "Manai dzimtenei" pirmoreiz Dziesmu svētkos izskanēja 1977. gadā diriģenta Jāņa Dūmiņa virsvadībā, kad tā jau bija kļuvusi populāra. Kopš 1972. gadā dziesmu izpildīja Nora Bumbiere un Viktors Lapčenoks, apritējis vairāk nekā pusgadsimts, un dziedātājs dalās atmiņās, ka "tajā laikā bija svētlaime dziedāt tādas dziesmas ar tādiem tekstiem".

Dziesmu svētku simtgadē 1973. gadā šo dziesmu kori nedziedāja, bija izdots minialbums kā "veltījums latviešu Dziesmu svētku simtgadei". Veikli manevri, nekas jauns tā laika ideoloģijai. Dziesmai "Manai dzimtenei" ir un būs zemslāņi, zelta vērtē ir abu solistu balsis, izpildītāji Latvijas Radio koris diriģenta Edgara Račevska vadībā, īpaši pieminams arī Jura Lejaskalna neaizmirstamais balss tembrs.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Brīvības jēdziens reizēm saistās ar visatļautību, arī totalitārisms ir sava veida visatļautība aizliegt un iznīcināt. No tā laika skatpunkta var tikai nojaust, kādas pūles vai argumentus nācās izdomāt, lai Dziesmu svētku repertuārā iekļautu "Manai dzimtenei". Politikā vienmēr būs norādes, ko pieņemt, ko ne, vecāku un vecvecāku stāsti par pretošanos nevardarbīgā ceļā pret padomju varas prasībām kontrolēt visu, arī to, kas mākslā notiek, ir tālu pagātnē. Un tomēr, lai atceramies kinofilmu "Četri balti krekli", stāstu par cilvēkiem un par to, kā pakļauties vai nepakļauties, mākslu pabīdot otrajā plānā.

Padomju laika funkcionāriem nācās rūpīgi sekot, lai koru kustībā neiezagtos pārāk daudz nepareizu atmiņu, nacionālo piesitienu pieklusināt tolaik bija vienkārši – aizliedzot domāt, ka drīkst domāt citādi. Mākslai piemīt "kaite" iezīmēt saliedēšanās spēku, īpaši bīstoties no kora mūzikas varas un ietekmes – atmiņas un tagadni vienā cilpā un mezglā ietverot, balsu tūkstoši dara neiespējamo – atver vārtus uz brīvību. 27. maijā ceļu pie lasītājiem sāka "Viena mūža grāmata. Jānis Peters. Dzejnieks. Diplomāts. Cilvēks".

Maija aplaimotie – dzejniece, rakstniece, tulkotāja Vizma Belševica, kurai 31. maijā būtu apritējuši 95 gadi, un komponists Imants Kalniņš, kuram 26. maijā nosvinēta 85. dzimšanas diena, – visos laikos ir pāri stāvoši ar dziesmu "Dūdieviņš". Latvijas kods un dzejas smalkums mūzikā un izpildītājas Ilonas Bāliņas balsī.

Nav apzināts viss, ko savulaik panāca ar zemtekstiem, ko izvairījās pieminēt, ko atstāja bez ievērības. Ne tikai cilvēciskās attiecības, arī politikas virzītāji, valsts nīdēji un mīlētāji ir bijuši visos laikos, un nekad nebūs tā, ka māksla paliks ārpusē politikai un varas noturēšanai. Jaunākajai paaudzei varētu šķist naivi meklēt zemtekstus katrā tekstā, pētīt, vai vārdu salikumi nav pretrunā ideoloģijai, kurā iemīcīta tautu draudzība un vienlaikus vara pār nācijām.

Atmiņām ir milzu loma, kad tuvojas skaļāk pieminami notikumi valsts vēsturē. Vai vardarbība nedzīvo savu dzīvi? 14. jūnijs. Kādam var šķist, kam šodien atgādinājums par naidu, varas izrēķināšanos ar Latvijas iedzīvotajiem, tos ar saknēm izraujot no Latvijas? 1941. gada 14. jūnijā vairāk nekā 15 400 pilsoņu deportēja no Latvijas. Vēsturniece Daina Bleiere atgādina, ka "daļu no deportētajiem uzreiz arestēja un nogādāja ieslodzījuma vietās. Pārējos nometināja Sibīrijā un Kazahstānā. Tā bija pirmā masu deportācija no Latvijas". Paaudzes, kas zaudēja ne tikai mājas, bet tika arī pakļautas vardarbīgai izsūtīšanai un pazemojumam, mira no bada. Māksla pagātnes traumas atspoguļo, bet ne pietiekami.

Latvijas Universitātes (LU) Kultūras centrs atgādina, ka pēc divām nedēļām, no 19. līdz 21. jūnijam, Rīgā notiks XX Baltijas valstu studentu dziesmu un deju svētki "Gaudeamus", kas pulcēs 5000 studentu no Latvijas, Lietuvas un Igaunijas. Svētku pasākumi norisināsies LU, Vērmanes dārzā, Dailes teātrī, Doma baznīcā, Vecrīgā un Brīvības laukumā.

Kad pie Brīvības pieminekļa pulcēsies neskaitāmi daudz ļaužu, nacionālo identitāti noteiks lojalitāte pret valsti, kultūru, valodu un mākslu, un ikvienam skaidrs, ka jebkāda ļaunuma nepieļaušana ir vairāk nekā teksts vai pūlis un ka dzīves telpu veido attieksme.

Apolitisks jūnijs – skumjais un apcerīgais, ar gavilēm un ziediem vītais. Kad diriģents brīdi pieklusinās kopkori un atskanēs "tā dziedāja bāleliņš, pret likteni stāvēdams – viņa dziesmā gadu simts…", Zāļu dienai durvis būs vaļā.