23.3 °C
Sestdien, 5. jūlijā, "Xiaomi" arēnā izskanējis pirmais no XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pasākumiem – skatuviskās dejas uzvedums "Viedvasara".
Par ko prieks?
Prieks par to, ka svētki notiek, ka biļetes ir nopirktas un atrasta Rīgas Arēna, neskatoties uz maldinošo reklāmu ēkas sienā. Vēl lielāks prieks, ka tik daudz bērnu Rīgā un ka viņi čalo ap Arēnu un tās gaiteņos tā radīdami vēl lielāku satraukumu par gaidāmo notikumu – skatuviskās dejas uzvedumu „Viedvasara“.
Programmā rakstīts – uzvedums, bet, ja salīdzina ar citiem līdzīgiem notikumiem, kaut vai ar skatuviskās dejas lielkoncertu „Balts“, kas notika Arēnā „Rīga“ pirms diviem gadiem, tad to, kas notika 2023. gadā, noteikti var saukt par uzvedumu, bet šo – „Viedvasara“ godīgi var saukt par lielu koncertu vai varbūt par Dižkoncertu. Tas skan neikdienišķāk, vairāk piederas tādam megalielam notikumam kā Deju svētki.
Ideja ir brīnišķīga un viegli nolasāma katram un katrai – raibā vasara padara bērnus viedus. Didaktiski, protams, bet mākslinieciski pasniegta, tā varētu būt atmiņā paliekošs mākslas darbs. Vai paliks? To vērtēsim pēc pāris gadiem, bet tagad pasvērsim, kas mums rada prieku, un kas ne tik ļoti?
Par ko domāt, kad prieka vilnis noplacis?
Kā ar jaunām horeogrāfijām? Jaunrades dejas veiksmi nosaka trīs lietas: horeogrāfa meistarība, laba mūzika un lieliski dejotāji? Pēdējo varam izlaist, jo, gods, kam gods, dejoja bērni lieliski gan paši mazākie, kas būtu piedodami neveikli solīši, vai neliela maldīšanās pa lielo „hokejspēles“ izmēra laukumu, gan lielākie, kur jau dejo pēdējo klašu jaunieši precību vecumā. Jā, tas skan komplimentāri, bet lai kāds pierāda, ka aplam teikts.
Tātad, mūzika! Deju pavadījumi ka visā koncertā bija vienveidīgi un ar dažiem izņēmumiem, varētu pat teikt nedejiski. Latviešprāt dejiski ir polkas un valša ritmi, vismaz plaukstas pašas sāk sist ritmu līdzi, dejotājus tas iepriecina. Mūzikas ieraksti visi kā viens teicami, bet nav sajūtas, ka gribētos celties kājās un dejot līdzi. Salīdzinot kaut vai ar slaveno „Prūšu zemes“ ierakstu, te bija daudz tādas mūzikas, pie kuras drīzāk velk uz miegu, nevis dejošanu.
Nevar visās dejās būt tāda noskaņu gamma kā „Prūšu zemē“. Tomēr pacēlumam jābūt un kaut viena kulminācija tādā lielā koncertā nepieciešama. Nebija.
Valdīja diezgan liela vienveidība, ko neglāba viedvaroņu čatošanas iespraudumi, kuri uz beigām jau sāka kaitināt. Virtuālo viedvaroņu ierašanās koncerta beigās starp sēdošajiem bērnu simtiem acīmredzami patika dejotājiem, bet skatītāji noteikti bija pelnījuši arī kopīgu dejas kulmināciju. Tās nebija, skatītāji gan cēlās kājās, bet pārsvarā tāpēc, lai pamātu saviem mīļiem dejotājiem un dejotāji pamātu pretim. Tas, jāatzīst, bija veiksmīgs režijas paņēmiens – dejotāju un skatītāju samāšanās.
Runājot par horeogrāfu meistarību, tad te gan varētu vēlēties oriģinālākus risinājumus. Priekšmetu izmantošana bērnu svētkos ir apsveicama un tās dejas, kur tādi bija, ieguva. Seģenes un nūjas protams atsvaidzināja skatītāju interesi. Tomēr, ja nūju kā airu izmantošana iederējās, tad seģenes varbūt bija ironiska norāde uz vēso vasaru. Bīdāmie dīvāni ar veselīgu ironiju par „dīvāna ekspertiem“ vai varbūt norādi uz „Lego“ klučiem parādījās un palika līdz galam neizmantoti.
Astoņi pāri taču nav nolemtība, tas jau kļūst kaitinoši. Te astoņpāru čupiņa, tur astoņpāru aplītis, atkal paši sev metam sprunguļus riteņos, jo nevaram iziet ārpus astoņpāru rāmja. Taču varam izmainīt grupējumus, padarīt acij tīkamāku kopējo rakstu ar asimetrijas izmantošanu. Nevar teikt, ka nemaz nebija, bet noteikti par maz. Skatuviskās deja žanrā interesanti risinājumi parasti ir uznācienā, var teikt pirmās 16 vai 32 taktis, bet šajā koncertā atkal dominēja jau daudzreiz kritizētā skraidīšana un staigāšana. Pret to, kā arī pret pārlieku garu stāstītprasmes rādīšanu dejas koncertā asi iestājas horeogrāfe Baiba Šteina un te esmu spiests viņai piekrist. Pavisam nesakarīgas un nevajadzīgas bija „tukšās vietas“ – dejotāji staigā turpu šurpu, nekas tā īsti nenotiek. Skatītāji izmanto šīs pauzes, lai pārbaudītu savās viedierīcēs pienākušās ziņas. Vai tad tāda ir iecere?
Divas dīvainās lietas, par kurām būtu jādiskutē, vai tādas var un vajag izmantot lielā publiskā sarīkojumā. Pirmā bija it kā centrālā datora uzkāršanās, viss ekrānos sāka ņirbēt un skanēja biedējošas skaņas kā šausmu filmā. Ienāca prātā, ka AI vai kādi hakeri iejaucas skaistajā viedvasarā. Otrā bija jau ētiskas dabas problēma. Mēs nedrīkstētu aizmirst, ka lācis ir pats bīstamākais meža zvērs un pret to jāizturas atbildīgi, ne tikai pajokojot, lai atceramies, ka nupat Rumānijā kādu bezatbildīgu tūristu, kas gribēja selfiju taisīt, lācis saplosīja.
Rezumējam. Svētku dalībnieki ir augsti motivēti, smuki sapucēti un priecīgi. Paldies viņiem, vecākiem un skolotājiem! Tieši viņi izglābj „šovu“. Horeogrāfi! Režisori! Mūziķi! Visa radošā komanda! Jūs darāt svētu darbu, tad dariet, lūdzu to ar visu talanta spēku.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
