Pēc trim dienām, 8. novembrī, Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī notiks režisores Lauras Grozas jaunākā iestudējuma "Slepkavība Austrumu ekspresī" pirmizrāde – mūsdienīgs un emocionāli piesātināts veltījums leģendārajai detektīvu romānu autorei Agatai Kristi viņas 135. jubilejā.
Kā sola Čehova teātris, uz skatuves atdzīvosies viens no visu laiku slavenākajiem detektīvstāstiem – dzirkstošs, intriģējošs un elegants kā pats Austrumu ekspresis. Detektīvs Erkils Puaro dodas ceļā ar leģendāro vilcienu, kurā ceļo pasažieri no visdažādākajām valstīm, sociālajiem slāņiem un ar ļoti atšķirīgām rakstura iezīmēm. Viss liecina par mierīgu un komfortablu braucienu līdz brīdim, kad viens no pasažieriem tiek atrasts noslepkavots. Sākas trauksmaina izmeklēšana, un kļūst skaidrs – ikviens varētu būt vainīgais. Kur meklēt patiesību? Faktos, intuīcijā vai cilvēku apslēptajās ēnās?
Taču sarunu ar režisori Lauru Grozu sākam pie teātra galerijas, kur atklāta jaunā izstāde "Melnā gulbja valdzinājums", kas piedāvā spēcīgu laikmetīgās mākslas vēstījumu par šodienas pasaules satricinājumiem, kara šausmām un cilvēcības glābšanu. Izstāde ir tēlniecības darbs: melns putns – lidmašīnas hibrīds – uzrunā ar lakonisku, vizuāli iespaidīgu un emocionāli dziļu pretkara vēstījumu. Putna pelēkajās, plūstošajās formās apvienojas dabiskais un tehnoloģiskais kā simbols totalitārisma un agresijas radītiem briesmoņiem. Putna elegantā forma kļūst par iznīcināšanas simbolu, aicinot domāt: kāpēc mūsdienās vardarbība un karš spēj apburt, radīt apjukumu un piesaistīt masu apziņu?
Atzīšos, vienmēr esmu priecājusies par Čehova teātra mākslas galeriju, kura, šķiet, ir vienīgā Baltijā...
L. Groza: Iespējams, arī Eiropā. Varbūt pat pasaulē. Bet tas jāpapēta. Galerija ir ārkārtīgi mīļš jauns darbs, ko pati sev izdomāju. Nācu pa Kaļķu ielu, pavēros ap stūri un, kaut man ir teātra izglītība un Mākslas akadēmijā neesmu mācījusies nevienu dienu, prātā iešāvās: tur īstā vieta laikmetīgās mākslas galerijai! Nu jau drīz būs trīs gadi, kopš kūrēju šo galeriju un katra mākslinieka izstādei vienmēr piesaistu konkrētu kuratoru. Bija Ivars Gubenko, Una Meistere, tagad Deniss Hanovs, nākamā izstāde iecerēta māksliniecei Kristai Vindbergai (bija nominēta pasaulē pazīstamākās latviešu mākslinieces Vijas Celmiņas stipendijai. – V. K.), kura pati būs arī kuratore saviem darbiem.
Atļaušos uzdot jautājumu, kāds varētu ienākt prātā nejaušam garāmgājējam. Burts "P" jaunās izstādes stūrī taču nav saistībā ar Puaro?
Nav gan! (Pasmaida.) "Melnā gulbja valdzinājums" ir Ukrainas mākslinieka P. darbs no mākslas muzeja "Zuzeum" krājumiem. Mākslas darba autoram jau agrāk bijušas daudzas izstādes Rīgā, un laikmetīgās mākslas zinātāji arī bez pilna vārda viņu atpazīs. Šo trīs gadu laikā kopš galerijas atvēršanas notikušas astoņas izstādes un tikai divu vēstījumi bijuši tieši saistīti ar attiecīgi jaunās izrādes stāstu. Arī šoreiz, kā jau teicu, tā nav. Cita lieta, ka izstāde galerijā vienmēr ir un būs saistīta ar mūsu, Čehova, teātri un tā pozīciju un skatpunktu uz notikumiem Latvijā un pasaulē. Piekritīsit, ja izstāde ar lidmašīnu kā nāvi nesošu melnu putnu būtu atklāta jebkurā citā Rīgas teātra telpā, tai nebūtu tāda berze, kādu tā izraisa "Čehovā", kur skatītāju vairākums nav latvieši, bet cilvēki arī ar, mūsu skatījumā, diskutablāku viedokli par šā brīža notikumiem pasaulē. Jā, sākot ar "Balles kurpēm Sibīrijas sniegos", bija doma veidot katrai izrādei veltītu ekspozīciju, bet tā nesanāca, jo ne visi izrāžu scenogrāfi māk veidot arī instalācijas, tās ir dažādas žanra tehnikas un prakses. Tāpēc vienā brīdī atteicos no šīs idejas, taču nemainās tas, ka veidojam tiltu starp laikmetīgo mākslu un teātri. Galerijā atsaucamies uz teātra sezonas tēmu, kas iepriekš bija vara, pēc tam mīlestība, tagad mistika un detektīvs. Tas viss tur ieguļas.
Izstādes "Melnā gulbja valdzinājums" atklāšanā tās kurators Deniss Hanovs sacīja – neatstāsim krievu kultūru, kuru kopj arī Čehova teātris, Putinam. Vai rosināt diskusiju, iebilstot viedoklim, ka krievu tautas impēriskā domāšana ir tieši krievu kultūras simtiem gadu ieaudzināta? Vistiešāk šo domu izteicis režisors Alvis Hermanis par Dostojevski izrādes "Melnais gulbis" kontekstā...
Es īsti nepiekrītu Alvim Hermanim. Jā, krievu kultūra ir impēriska. Taču tāda ir arī franču un britu kultūra, jo arī šīs valstis bijušas un joprojām ir impērijas. Bet vai tāpēc angļiem un frančiem veltīsim tādus vārdus kā krieviem Krievijā? Pagājušā un aizpagājušā gadsimta krievu kultūru nekad nesaistīšu ar šā brīža Putina Krieviju, šo ļoti nožēlojamo atavismu. 1917. gada apvērsumā inteliģento, diezgan Eiropas vērtībām pietuvināto domāšanas paradigmu rupji pārņēma un salauza brutāls režīms – tieši tad sākās 140 miljonu nācijas smadzeņu izvarošana, jo inteliģentus izšāva, nogalināja, izsūtīja...
7.2 °C














































































































































































































































