No arhīva: Es dzīvoju patiesībā un pateicībā. Saruna ar Paulu Butkēviču

Pie kinoaktiera PAULA BUTKĒVIČA mājas Daudzevā plīvo Sēlijas karogs, rej suns un piesaulītē guļ kaķis. Pauls Butkēvičs skatās labsirdīgām, starojošām acīm, ko mīlējuši simtiem miljonu skatītāju. Laipnā namamāte Zinta Jansone aicina pie galda un Pauls rāda kastes, pilnas fotomirkļiem no filmēšanās deviņpadsmit valstīs.

Materiāls publicēts žurnālā "Mājas Viesis" 2015. gadā.

– Neviens tolaik nebrauca, es braucu, piedalījos, biju. Baltkrievijā – desmit, Moldāvijā – trīs, Ukrainā – pieci gadi. Filma pēc filmas, divas trīs un pat desmit filmas gadā. Atceros, kad Dailes teātrī spēlējām izrādi “Zāra Leandere” (1996), Āris Rozentāls teica: “Nu, redzi, vecais, mēs te rijām skatuves putekļus, bet tu braukāji pa pasauli.” Bet kas jums liedza to darīt? Intam Burānam reiz “Mosfiļm” piedāvāja galveno lomu divsēriju filmā, bet Ints man jautā – ko Jaunušans teiks, ko šefs teiks, man laikam nosaukumu apsolīja… Štrunts ar visu nosaukumu, saku, kad tev ir miljoni, kas tavu darbu lomā redzēs! Kam tu vispār esi? Tu esi miljoniem. Ja tu esi aktieris, tev ir jādod! – Pauls Butkēvičs sparīgi sāk stāstīt. Viņš visur ir spējis saprasties ar cilvēkiem un justies kā mājās. Tēlojis traģiskus personāžus un komiskas lomas, piemēram, izmeklētāja palīgu Baklundu filmā “Nepabeigtās vakariņas”. Režisors Jānis Streičs filmēšanas grupu dzinis ārā no paviljona, jo neviens nav spējis novaldīt smieklus, vienīgi Harijs Kukels pie kameras, bet arī viņam žoklis trīcējis. Lūk, šajā foto Pauls filmā “Vaterlo” kopā ar aktieriem Rodu Staigeru un Kristoferu Plammeru (ko atceramies no “Mūzikas skaņām”). Ar Elzu Radziņu filmā “Hipokrāta zvērests” savā pirmajā kinolomā. – Radziņa – mana kino mammīte, – Pauls sirsnīgi nosaka.

Filmas “Tālu rietumos”, “Garā stiprie”, “Septiņpadsmit pavasara mirkļi”, “Mirāža”, “Ilgais ceļš kāpās”, “Gardemarīni, uz priekšu!”, “Lai tev labi klājas”, “Vienas vasaras zieds”, “Tumsas puķe”, “Annas Boleinas tūkstoš dienas un naktis”, “Aktrise Ragārēs”…

– Tā ir tāda bagātība! Mēs, aktieri, pārdodam sevi – vai tu esi bende vai spiegs, vai izlūks, kas nu kuro reizi, bet tev ir jāiedzīvojas. Nevar vienkārši tāpat kādam galvu apgriezt, kaut kā līdz tam ir jātiek. Reizēm smagi, – Pauls atzīst.

Te kaudzīte foto no Rolanda Kalniņa filmas “Elpojiet dziļi” tapšanas. “Pasaulē vislabākie dziedošie aktieri mīt Latvijā. Īpaši jāizceļ Līga Liepiņa un Pauls Butkēvičs ar Imanta Kalniņa “Viņi dejoja vienu vasaru” no 1967. gada filmas “Elpojiet dziļi”. Pat tagad, pēc tik ilga laika, vietnē “You Tube” dziesmai ir vairāk nekā trešdaļa miljona skatījumu,” raksta Otto Ozols (www.tvnet.lv). Jautāju aktierim, kā viņš tolaik, padomju dzīvē dzīvodams, dziedot tika uz tādas smalkas stīgas?

Pauls Butkēvičs.

Foto: No personiskā arhīva

– Varbūt atcerējos ainu… Pa Kazarmu ielu nāk mans tēvs. Mētelis vaļā, cepure pakausī un saka: pa to taciņu nāks angļi. Tomēr neviens viņu “nenostučīja” un mūs neizsūtīja. Tēvs man stāstīja par zemenēm, ko Latvijas laikā ziemās pārdeva, un par augļiem vasarās. Es klausījos, it kā ticēju, bet iedomāties nevarēju. Tomēr tas man bija iekšā.

Saknes

Pa tēva līniju esmu sēlis. Senčos varētu būt baltkrievi, poļi. Tante stāstīja, ka 1680. gadā dzimtstēvs iegājis baznīcā ar citu uzvārdu, bet iznācis ārā Butkēvičs. Mans tēvs, arī Pauls vārdā, septiņpadsmit gadu vecumā kā brīvprātīgais cīnījās pret Bermontu, sargāja pontonu tiltu. Mana mamma Alma ir liepājniece, viņas tēvs vācietis Augusts Lepers Liepājas ostā bija smago ormaņu priekšnieks, viņam reizēm patika ieraut un uz ķemmes spēlēt.

Mans tēvs izmācījās par agronomu – vīndari, viņiem ar manu tanti piederēja vīna darītavas pajas. Mamma bija mājsaimniece un audzināja mūs, četrus bērnus. Vecākiem bija plašs dzīvoklis Rīgā, Kazarmu ielā, pie mums ciemojās Lida Rubene, Emīlija Bērziņa, Pēteris Komisārs, Anna un Valts Grēviņi, Milda un Burhards Sosāri (dziesmas “Kavalieru gads” izrādē “Gesta Berlings” autors), visi sarunājās, koncertēja. Mans tēvs spēlēja čellu un dziedāja, mamma spēlēja klavieres, dziedāja. Man bija dzelteni, gari mati, tāpēc mani pārģērba par meitenīti un arī lika uzstāties. Vijoļspēli apguvu pie meistara Apsīša. Viņš sāka ar latviešu tautasdziesmām “Meita gāja uz avotu”, “Strauja, strauja upe tecēj'”, “Div’ dūjiņas gaisā skrēja”. Šitik bieza grāmata. Varbūt no turienes viss sākās? Vecākiem bija vasarnīca Turaidas ielā 47. Skaistā Jūrmala! Tolaik vēl smaržoja pēc priedēm. Mēs visi varējām būt Sibīrijā. Neilgi pirms deportācijām pie papa atnāca kāds vīriņš (laikam gribēja dabūt kādu kasti vīna) un teica, lai nākamajās dienās neesam mājās. Viņš jau neteica, kas un kā. Bet tajā laikā, lai šo ziņu nesaprastu, bija jābūt galīgam idiotam. Un tad ar rupjmaizes kukulīti rokās prom pa Latviju. Kādas mantas? Ja redzēs, ka kaut ko nes, pirmajā krustojumā paņems ciet. Visu atstājām, pa to laiku trīsreiz dzīvokli aplaupīja, mūsu iedzīvi ar smagajām mašīnām aizveda. Gleznas, ko nevarēja paņemt, ar nazi sadurstīja. Kad atgriezāmies, dzīvoklis jau bija kļuvis par komunālo. Žēl bija arī cilvēciņu, kas mūsu dzīvoklī ienāca. Virsnieka ģimene, pats divdesmit piecus gadus dienējis Sibīrijas tundrās un mežos, neko citu nebija ne redzējis, ne zinājis. Brīnījās, ka pirms kara te ražoja motorlaivas, vilcienus, fotoaparātus… Varējām stāstīt, cik gribi, ofiņš neticēja. Viņam liels brīnums bija, ka no rītiem pie piena veikala stāvēja kastes ar pienu un krējumu un neviens tās neņēma, līdz atnāca vīrs un ar ķeksi ievilka veikalā. Kad papu represēja un atlaida no darba, mamma skolā strādāja par grāmatvedi, lai kaut kā izdzīvotu. Daudzi saka – padomju laikos gan bija labi, varēja iedzert, galdi bija pilni. Kad tas bija? Kad tēvs no krievu ofiņiem pa kluso atnesa amerikāņu konservētās gaļas bundžu, vai tad tas bija? Vai tad, kad krievu virsnieku ielika mūsu dzīvoklī? Vai tad, kad atņēma vasarnīcu? Jā, tas vairs nebija karš, bet, saprotot, ka tevi var noslaucīt no zemes virsas vienā dienā… tas iekšā sēž.

Pēc 1949. gada izsūtīšanas gāju pa Hospitāļu ielu uz skolu – daudzi logi vaļā, grāmatas uz ielas… Sēžam klasē kapa klusumā, skolotāja nav, nākamā stunda – skolotāja nav. Un tas mūris, ka neko nevarēja ne runāt, ne dziedāt. Ziemassvētkos aizvērām biezos aizkarus, mamma pie klavierēm spēlēja un mēs klusu dziedājām Ziemassvētku dziesmas.

Pauls apgūst zinības

Kauties nekāvos, bet bosiks biju. Ieliku lampā pieckapeiku, izslēdzu visā skolā gaismu, lai nebūtu jāmācās. Pirms futbola mačiem klases durvīm no iekšpuses aizlikām krēslu priekšā, un visi pa beletāžas logu ārā un prom. Mācījos pusi uz pusi – dziedāšanā, korī, fizkultūrā un darbmācībā – piecnieki, pārējos priekšmetos – trijnieki. Un tie paši par velti, jo biju beidzis mūzikas skolu un spēlēju boļševikiem aģitkoncertos. Vidusskolas klasēs katru nakti sev solīju: no rīta sākšu mācīties! Tomēr 11. klasē trigonometrijas dēļ gandrīz paliku uz otro gadu. Stundu pirms izlaiduma man atļāva pasēdēt ar diviem labiem skolniekiem, un skolotājs pa to laiku lasīja avīzi. Tā es skolai laimīgi tiku cauri. Bet nesen atklāju – ja reiz tagad māku salabot pletīzerus, veļasmašīnas, sūkņus, tad taču kaut ko tomēr esmu mācījies!

Lai varētu izdzīvot, jau skolas laikā piepelnījos – 4. un 5. klasē kopā ar puikām dauzījām ķieģeļus, bet 6. klasē uztaisīju orķestri.

Pēc 6. klases Rīgas kinostudijā strādāju par palīgstrādnieku, stūmu operatora ratiņus. Filma “Nauris” man bija liela mācību stunda, kā aktieriem nevajag uzvesties. Cik viņi bija lecīgi! Vienīgi Elza Barūne bija laipna. Bet citi gāja garām, galva gaisā, nesveicinājās. Domāju – ne, tā ne. Man arī bija mazas lomiņas, piemēram, biju vājš, izkāmējis students restorānā. Bet drīz pēc skolas beigšanas nospēlēju galveno lomu mūsu televīzijas pirmajā mākslas filmā “Nedziedātā dziesma” (1963, režisore Vija Bunka, operators Zigurds Dūdiņš). Filmā ir tikai viena frāze. Kad bija jāatzīstas mīlestībā, es meitenei saku: “Laiciņš uz goda!” Un tad izeju sētā un spēlēju vijoli, bet viņa stāv pie loga un raud. Filmu aizliedza uz diviem gadiem, jo tā bija uzfilmēta tik franciski, tik eleganti, tur nebija lozungu, bet padomju cilvēki taču tā nerunā un nerīkojas.

Strādnieks – aktieris

…un katru rītu pulksten 6.15 kopā ar citiem strādniekiem iesoļoju pa rūpnīcas “VEF” vārtiem. Darbojos ar telefonu komutatoriem. Mūsējie bija tādi: saliek divus vadiņus un – aļo, aļo! Toties mūs mācīja kārtīgs latvietis, kurš bija bijis Zviedrijā, kur tolaik ražoja telefonu centrāles jau ar 500 000 abonentiem. Bijām dzirdējuši, ka līdzīgās rūpnīcās Japānā visi strādā maskās, bez kurpēm, baltām zeķēm izstaigā visus mehāniskos cehus, cik balts biji, tik iznāci. Bet mēs samontējām komutatorus lielās kastēs, aizvedām uz Maskavu, tur izrādījās, ka kastes neiet pa durvīm iekšā, vilka pa logu un cirta, un gāza. Lai gan būtībā nedrīkstēja pat pieskarties. Un tad bija feina dzīve, jo mūs sauca uz Maskavu komutatorus labot. Varējām dzīvot un pīpot, komandējuma naudu saņemt, un teātrus apskatīties. Tolaik jau biju sācis filmēties, daudzi “Tagankā” un “Ļenkomā” mani pazina.

“VEF” nodibināju estrādes orķestri, gatavoju arī teātra uzvedumus, rakstīju scenārijus, veidoju dekorācijas, rīkoju, iestudēju, mācīju citus. “VEF” pašdarbniekus vērtēja žūrija ar PSRS Tautas skatuves mākslinieci Viju Artmani priekšgalā. Tolaik “Ļenfiļm” mani nofilmēja dokumentālā filmā, laikam kombinācija strādnieks – aktieris nemaz tik bieži negadījās.

Ligers neļāva skeletus locīt

Iesaistījos Roberta Ligera pantomīmā Būvstrādnieku klubā.

Tur bija Juris Strenga, Leons Krivāns, Ilze un Uldis Vazdiki, Anda Zaice, Rasma Garne… Jā, bijām atšķirīgi, jo Ligers mums neļāva savus skeletus locīt. Viņš veidoja mūsu žestus, atbrīvotību, bet gribēja, lai te – pakausī – katrs paliktu, kāds ir. Kā savai meitai Alēnai mācu: ja nevari karogu vairs panest, velc pa zemi! Un tā viņa arī iet un nelaiž karogu no rokām ārā. Nu, lūk, un pēc katras izrādes, kad iestājās kārtīga tumsa, kluba pirmā stāva mazajā istabiņā nodzēsām gaismu, iededzinājām svecītes un klausījāmies, kā Zigrīda Stungure lasa Čaku, runājām par tagadni, pagātni, nākotni, kas patīk, kas ne. Iestājos Dailes teātra 3. studijā. Smiļģis nonāca pie mums pagrabstāvā, kur mācījāmies. Uzlika roku uz pleca. Un tā skatījās minūti, divas, trīs… Lielas, brūnas acis un skatās. To jau nevarēja izturēt. Bet, ja tu izturēji, tad biji aktieris. Jau pirmajā rudenī man bija trīs lomas. Katru vakaru skatījos izrādes, redzēju Pāvulu un Liepiņu “Hamletā”… Tad tu mācies gribot negribot. Tas Dailes gars… Bet sāku filmēties. Man bija tik daudz lomu piedāvājumu, tās scenāriju kaudzes izlasīt, atlasīt… Pēc divdesmit gadiem jau biju liels – mašīna pie durvīm, vienvietīgs numurs viesnīcā, un visi apvaicājas: “Paul Paulovič, kā jūtaties?” Kremlis man piešķīra personālo tarifikāciju 60 rubļi dienā. Un pēc tam to divkāršoja.

Bet atgriežamies pie Dailes gara. Visu mūžu to esmu sevī turējis, tomēr gribot negribot tas beidzās traģiski. 1993. gadā režisore Virdžīnija Lejiņa filmēja televīzijas desmit sēriju filmu “Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē”. Es biju kardināls Vulzijs. Dramaturga Maksvela Andersona teksts ir tik skaists – dzeja ne dzeja, proza ne proza. Atcerējos Dailes aktieru vārda mākslu, un arī man teikumi virknējās melodiskā, ritmiskā plūdumā. Viens mēģinājums, divi, trīs, jūtu kaut kas nav kārtībā. Beidzot režisore Džīna saka: “Paulīt, vai nevarētu pamēģināt savā valodā, nu, tā, kā tu runā!” Hm, man nekas nesanāk. Lūdzu, lai saliek tekstā loģiskos akcentus un tad divas nedēļas sēdēju vannā un skaļi lasīju tekstu tā, kā vajag. Gāju prom no Smiļģa, no Ertneres, vecās labās Dailītes… Gāju prom. Bet uz kurieni?

Iejušanās lomā

“Hipokrāta zvērestā” esmu ārsts. Mani notiesā par nepareizu diagnozi, atņem diplomu, es aizbraucu uz ziemeļiem aiz Polārā loka un kļūstu par pavāru. Tur viens saslimst un es viņu izglābju no nāves. Pirms šī kadra filmēšanas sapratu – ja es to nenospēlēšu patiesi, neatgriezīšos pasaulē… Sēdēju blakus labi smaržojošiem čukčiem un rakstīju, rakstīju daudzas stundas. Sākas filmēšana. Izskrienu ārā, sniegā. “Viņš ir dzīvs!” saku. Paskatos uz augšu un… tur viņi visi ir – Dievs, Svētais Gars, Marija. Nobijos gan. Tā robeža, cik tālu var iet, ir ļoti smalka…

80. gados, lai iegūtu formu, deviņus mēnešus nodarbojos ar jogu, lasīju “Joga dļa belih ļudei” (joga baltajiem cilvēkiem – no krievu val.), jau varēju stāvēt uz galvas. Beidzamā ir līķa poza – nogulies, nekusties, eu! Es nemaz vairs neelpoju, nekustos, forša sajūta, kļūsti tāds astrāls… Bet cik tālu? Eu, vecīt, tālāk ne, elpošana ir vajadzīga! Domāju, jogu piekopjot, kļūstu par vīrieti, bet tu kļūsti dumjš. Ne par ko neuztraucies, nekas ne patīk, ne nepatīk, viss vienalga. Un trakākais – ar katru dienu velk tajā visā vairāk un vairāk. Indijā redzēju, kā viņi sēž, sēž gadiem… Dritvaikociņ! Kas mani apturēja? Kas man deva to prātu, to izjūtu? Tas skan dīvaini, bet tas ir Dievs, kas pasaka: apstājies, tālāk neej!

Filmā “Garā stiprie” kādā epizodē Gunārs Cilinskis sauc manu varoni: “Jan, nāc šurp, šurp!” Bet man vācieši iešāvuši galvā, es zaudēju virzienu un eju atpakaļ kādus divsimt metrus. Un tas pārdzīvojums man ir patiess. Pēc tam divas trīs dienas esi pilnīgi nelietojams, galva tukša… Ir aktieri, kas visu dara tehniski, bet ir, kas pārdzīvo iekšēji. Nu, lūk, ja tas viss ir iekšā, pēcāk jādabū ārā. Bet kā? Ar alkoholu, sportošanu, sievietēm? Ne ar ko. Tāpēc visu laiku notiek cīņa ar sevi, un tā ir smaga. Es izlādējos rakstot, varu stundām izpaust savas domas neapstājoties. Man nav bijušas grūtas lomas un nav bijušas vieglas. Vai tas būtu britu ārlietu ministrs Antonijs Īdens vai vācu spiegs, vai klauns, man nebija grūti, jo es tajās lomās dzīvoju. Grūtības rodas tikai tad, ja gadās idioti režisori. Visi nav Dzefirelli, Trīrs, Bergmans… Arī Krievijā ir ļoti inteliģenti, korekti režisori, pie Sergejs Bondarčuka filmējos divās filmās. Vienīgais režisors no mūsu mazās pasaulītes, kurš atmodas laikā atbrauca pie manis uz Maskavu un teica: es gribu, lai tu spēlē, bija Varis Brasla. “Aijas” filmēšanā katru rītu un katru vakaru ēdām desu, kas Jurim Žagaram bija līdzi, un burtiski visu laiku runājām par lomu, par filmu, par Aiju. Nepārtraukti, tomēr ne zvērīgā nopietnībā. Es vēl teicu – nedošu Veltai Līnei roku, jo viņa neļauj savai meitai precēties. Pat tādi strīdi – vai dot vai nedot roku kādā filmas epizodē. Un tad no rīta abi ar Juri gājām pie Braslas dzert kafiju un viņam visu to stāstījām. Reti gadās režisori, kuri cita domai piekrīt. Tas ir tik reti.

Filmā “Uzvara” (1984) režisors Jevgeņijs Matvejevs gribēja, lai es Antoniju Īdenu, Lielbritānijas ārlietu ministru, tēloju kā ķēmu. Bet, atskanot komandai – kamera, motors, es automātiski darīju pa savam. Tā nu Matvejevs mani izraidīja no Berlīnes. Vakarā divi pogainie klāt – mums jūs jāpavada līdz vilcienam! Trijatā aizstaigājām līdz stacijai, parunājāmies, bet vilciens jau bija aizgājis. Par to, ka neklausīju režisoram, man veselu gadu aizliedza filmēties. Filmas “Uzvara” pirmizrādē mana vieta iegadījās blakus Matvejevam, un viņš man tā kā Brežņevs lūpām piesūcās. Dritvaikociņ! Tomēr filmā bija palicis tas Īdens, kādu es gribēju atveidot.

Holivudā esmu filmējies kādas trīs četras reizes. “Alaska’s Kids” spēlēju divas lomas, līdz astotajai sērijai vienu, vēlāk – otru. Kad mani saposa, pat operators nepazina. Lieliem talantiem nav robežu! (Smejas.) Nezinu, kā tas notiek. Reiz Kijevā grimētavā uzģērbu vaņkas tērpu – pufaiku, zābakus, apgriezos apkārt un asistente vaicāja: “A gde Pal Palič?” (kur palicis Pauls – no krievu val.). Tērpa nēsāšana, tā nāk no Smiļģa, Luija Šmita, Mildas Klētnieces. Kā viņi pieprata pārvērtību mākslu! Arī mana mamma ļoti labi prata valkāt kleitas, viņa mācēja būt karaliene. Paps gan ar šlipsi ap kaklu jutās kā žņaugos.

Vēstuļu miljoni

Reiz kādā avīzē rakstam par mani bija virsraksts “Krievu miljonu elks un Latvijas patriots”. Jā, skatītāju vēstules man ir miljoniem – jūtu pilnas rindas, bildītes, dzejas, dziesmas, atzinības… To es tikai tagad uzzinu, jo, kad tās saņēmu, strādāju dienu un nakti, nebija laika lasīt. Ne Krievijā, ne citās toreizējās republikās mani nekad nav saukuši par fašistu vai pribaltu. Vienmēr – arķist (mākslinieks – no krievu val.). Nekad neko nav pārmetuši. Kaut gan lomās esmu darījis arī briesmu lietas – zagu gleznas, galvas liku uz sliedēm, šāvu, kāru un spridzināju…

Daudzi vēstulēs raksta, ka kļuvuši par ārstiem pēc filmas “Hipokrāta zvērests” noskatīšanās. Krievzemes skatītāji vienpadsmit gadus pieprasīja, lai ārstu dienā šo filmu rāda televīzijā.

Kā spēju ar visiem saprasties? Varbūt visgrūtāk ar latviešiem, bet ar pārējiem – nekādu problēmu ne Eiropā, ne Āzijā, ne Amerikā. Pirms braucu uz Tadžikistānu, Indiju, Itāliju, Zviedriju, Angliju, Franciju, iemācījos pārdesmit vārdus un pēc divām nedēļām jau runāju. Pasaki tadžikam viņa valodā – labrīt, paldies, vai tad grūti? Dari otram to, ko tu gribētu, lai dara tev, un sapratīsieties. Pie mums dzird sakām – šitie falšie amerikāņi ar savu: have are you? (kā klājas – angļu val.) Nav tā. Tu vienreiz sasveicinies ar suņa īpašnieku, viņš tev būs draugs uz mūžu. Pasveicini pastnieku un pārdevēju. Atšķirībā no mums tur veikalos strādā arī ar poleomielītu slimie. Viņi ir tik laipni, tik rūpīgi iepako. Braucu ar mašīnu, jūs stāvat pie pārejas, jums jātiek pāri, vai man ir grūti apstāties un parādīt ar roku – lūdzu, ejiet pāri! Ar roku, lai jūs būtu pārliecināta, ka var iet. Vēl viens piemērs. Oklendā stāv Zinta milzu šosejas malā, lielā fūre apstājas un palaiž viņu pāri. Neiedomājami! Draugi mīļie, sūdzieties vēl par amerikāņiem! Kad mana meita ASV studēja un strādāja, nodzīvojām tur trīs gadus un audzinājām manu mazdēlu Jānīti. Redzēju gan Brodvejas izrādes, gan uzvedumus citās zālēs, kur darbus iestudē ģeniāli režisori no visas pasaules. Tur es uzrakstīju savas muzikālā teātra izrādes “Ziemassvētku pasaciņa”, “Mīlestības vēstuļu putas”, “Visur aicināts un izraidīts” u. c. Naktī pamodos, pēkšņi vajadzēja izteikt savas domas uz papīra, trīs četras stundas rakstīju, izlādējos un varēju ķerties pie brokastīm.

Pauls Butkēvičs jau kādu laiku ir stāstījis un tālab par to, kā abi iepazinušies, viņš aicina pastāstīt savu dzīvesbiedri Zintu Jansoni. – Iepazināmies darbā. Es strādāju televīzijas studijā par kostīmu mākslinieci. Paulu uzaicināja filmēties kardināla Vulzija lomā televīzijas filmā “Tūkstoš dienas Annas Boleinas dzīvē”. Kardināla tērps bija sarkans, briesmīgi garš un šaurs paltraks. Lai tērpu varētu uzvilkt, es to turēju vienā galā, viņš pa otru galu skatījās iekšā. Tā tas sākās. Pēc tam bija televīzijas seriāls “Kaķis uz nokarsēta skārda jumta”, un tad Pauls teica: nav ko pretoties liktenim! Un mēs apprecējāmies. Viss notika mierīgi, it kā nemanot, dabiski. Es jau smejos, ka Pauls apprecēja vecu un bagātu, jo esmu astoņas dienas par viņu vecāka un mana pensija ir par 20 eiro lielāka, jo Paulam visi darba gadi Savienībā neskaitās, bet mēs par to nekreņķējamies. Kas piesaista? Paula maigums, miers, – aizdomājas Zinta.

Bet ko Pauls Butkēvičs novērtē sievietēs?

– Ir viens vārds – labestība. Tālāk – lai nebūtu muļķe, jo mani neinteresē skaistums. Ne, ne, ne. Nu, ja nāk kaut kas klāt, labi, bet pats galvenais ir labestība. Ir sirds, dvēseles un prāta gaišums. Tas nāk no iekšienes, un tad ikviens ir skaists. Par tādu saka – kāds gaišs cilvēks! Tomēr šīs lietas ir ļoti grūti savienojamas. Kam daba devusi skaistumu, tam nekā nav iekšā, kaut kā pietrūkst. Vecuma starpībai gan nav nekādas nozīmes. Mana pirmā sieva bija vienpadsmit gadus vecāka par mani, otrā tikpat gadu jaunāka, Zinta ir manā vecumā. Sieviete vienmēr ir sieviete, – Pauls džentlmeniski spriež.

Partnerība

Esmu sodīts, man nekad nav bijusi tāda loma kā lieliskajā franču filmā “Vīrietis un sieviete”. Rīgas kinostudijas filmā “Hipokrāta zvērests” (1965) man vajadzēja bučoties ar aktrisi Aleksandru Zavjalovu, nekas neiznāca. Režisore Ada Neretniece dusmojās. Zavjalova tolaik bija zvaigzne, filmējusies “Drūmupē”, bet man kaut kas viņā nepatika. Ko lai dara? Nācu uz grimētavu sešos no rīta, skatījos, kā Zavjalovu ķemmē, grimē, un tā pamazām, pamazām noskaņojos uz to, ka mums būs jādejo un jādomā par dzīvi. Labākā sadarbība? Varbūt ar Viktoriju Fjodorovu (ko skatītāji atceras no Rīgas kinostudijas filmas “Divi”) moldāvu filmā “Naids”. Tomēr lielāko tiesu aktieri ir šausmīgi egoisti, katrs velk deķi uz savu pusi. Filmā “Es visu atceros, Ričard!” mēs ar Hariju Liepiņu sastopamies, runājamies, bet viņš lielām zilām acīm skatās uz kameru. Vai es ar viņu runāju, ar ko es runāju? Arī lielie krievu aktieri režisoram teica – lūk, šeit vajadzīgs mans tuvplāns! Un tad es iemācījos vienu labu lietiņu – ak tā, jūs gribat tuvplānu, bet man jāsēž ar muguru pret kameru!? Un es sēžu arī. Iemācījos spēlēt ar muguru, ar pakausi, ar ķermeni, kas ir simtreiz grūtāk. Nu, lūk, filma beidzas, sākas montāža, bet mana varoņa sejas nav, kur tad Pauls Paulovičs? Mani sauc vienu pašu un tad tikai ņem tuvplānus, tik ņem tuvplānus. Šitādus te (rāda un smejas)! Kad manam partnerim uzņem tuvplānu, es aizeju aiz kameras un runāju vēl daudz spēcīgāk un izteiksmīgāk, nekā kadrā būdams, lai viņam palīdzētu. Vai viņi arī tā rīkojās? Ne vienmēr.

Pedagogs

Būt vai nebūt? Es biju “Hamletu” redzējis simtiem reižu, un viņa jautājums mani nodarbināja. Savulaik nevarēju saprast, kāpēc Eduards Pāvuls Hamleta monologā pēkšņi apstājas un nevar runāt tālāk. Bet tur taču viss ir tik saprotams, tik vienkāršiem vārdiem pateikts skaidri un gaiši! Ja nebūtu bailes no kaut kā pēc nāves, nodomi vislabākie irst zem kājām… un viss, nekas nav sarežģīts, nekas. Vai viņš runā pats ar sevi? Vai viņš to Ofēlijai stāsta, gaida atbildi vai negaida? Man šķiet, ka nekā skaistāka, patiesāka, mūsdienīgāka par Hamleta monologu kā 16. gadsimtā tagad nav. Tikai es savā izrādē “Es visur aicināts un izraidīts” Daugavpils teātrī šo monologu sadalīju divās daļās – sievietei un vīrietim. Man sapnis būtu mazajā Dailes skatuvē nospēlēt šo izrādi, tur ir Šekspīra, Vijona, Bodlēra, Māra Čaklā skaistās vārsmas, Valda Zilvera mūzika. “Mēs karsti vēlamies, lai dailes roze nemirst, lai būtnes skaistākās var dzīvot nākotnē.” Tik skaistas melodijas, tik skaistas un mana partnere šajā izrādē Karina Lučiņina – brīnišķīga aktrise, ļoti patiesa, dziļa. Viņa teica, ka daudz no manis guvusi, sapratusi, ko un kā darīt uz skatuves. Jā, esmu bijis arī profesors. (Smejas.) Baltijas krievu institūtā pasniedzu aktiera meistarību muzikālajam kursam. Cik talantīgi jaunieši! Gaļina Poļiščuka bija vadītāja, bet man ļāva pilnu vaļu. Aizrāvos pamatīgi. Reiz Zinta atbrauca man pretim. Teicu, ka vēl strādājam, lai kafejnīcā pasūta pusdienas sev un man, paēdīsim un brauksim tālāk. Bet atnācu pēc trim stundām, nevarēju nodarbību pabeigt, visiem tā patika un mēs tā strādājām. No Ņemiroviča-Dančenko atziņām izrakstīju pa teikumam, no Smiļģa, Ertneres. Reiz uzliku mūziku, sadalīju studentus trīs daļās, kuri pirmie uzskries uz skatuves. Kad izskrējās un bija slapji, noguldīju uz grīdas un neļāvu elpot, lai nekustas. Tad, lai lēnām ceļas augšā un saka: mamma. Neticu! Viņš vēlreiz – mamma. Jā, ir! Un tā pamazām, pamazām…

Rēta krūtīs

Uzbekijas filmā “Kad nobirst papeles jeb Trīs drošsirdīgie” spēlēju galveno lomu – Pievolgas vācieti, izlūku, kas strādā par klaunu cirkā. Ko tikai es tur nedarīju! Jo man bija brīvība, beigās gan mani nošāva, bet tas nekas. Man vēl tagad te (rāda uz sirdi) ir rēta. Varbūt man tas sirds vārstulis tāpēc tāds… Pirms kadra mani nosaitēja, uzlika uz krūtīm finieri, tad bleķi. Bet ieroču meistars laikam bija ielicis īstu lodi. Tirgus laukumā, kā mani šāva, tā es gar zemi, sandales gaisā. Labi, ka operators bija uigurs. Tas mani piecēla, atsaitēja, dezinficēja. Lode bija izgājusi visam cauri, tāds caurumiņš man vēl tagad te ir. Nu, lūk, mans klauns visādi izpaudās. Cirka arēnā laiviņā peld skaista meitene. Es gribu tikt pie viņas. Arēna apklāta ar zilu drānu – tā jūra. Lai tiktu pie laiviņas un meitenes, pa drānas apakšu, dibenu uzcēlis, rāpoju, bet vienmēr garām. Publika kliedz – pa kreisi, pa kreisi!… Un es tikai rāpoju, izrāpoju ārā pie kameras, atelšos, jo apakšā uz zāģu skaidām ir karsti. Operators un režisors skatās uz mani, brīnās par darba rezultātu, bet aizmirst izslēgt kameru. Tik talantīgs es biju! (Smejas.) Vai, cik forši! Izspēlējos no sirds.

Kaskadieru triki

Centos nedarīt kaskadieru darbu, bet pāris reizes iznāca. Amerikāņu filmā “Alaska’s Kids” esmu šerifs. Cirka arēnā ieraugu bandītu un dzenos pakaļ, šis pa durvīm ārā, zirgam virsū un prom. Pie durvīm stāv zirgi, man arī jālec mugurā. Bet es taču nelēkšu svešā zirgā, svešā vietā, es taču neesmu dulls! Šim nolūkam ir kaskadieri. Tie bija dienvidslāvi. Kā lai paskaidro? Latvietis būdams, pēkšņi saku – es pats izdarīšu! Izskrēju ārā, skrējienā ielēcu seglos, saķēru iemauktus, zirgu pacēlu pakaļkājās, apgriezu un aizliku bandītam pakaļ. Jā, piekrītu, nav normāli. Dabiski, režisoram iepatīkas: velns ar ārā, šitādu kadru! Uzfilmējam otru dubli! Es teicu: nē, es nekad tādas lietas divreiz nedaru. Filmējāt ar astoņām kamerām, ja uzskatāt, ka tas ir brāķis, lai dara kaskadieris.

Un tad bija viens skats bārā ar tiem foršajiem vārtiem, kas veras šurpu turpu (kā lai tos uztaisa mājās, vai, kā man tie patīk!). Man pa tiem jāiet iekšā un jāpasūta 175 grami, jā, līdz glāzes malai neņemšu. Cepure, apģērbs, vinčesters, kolti pie ceļiem… Un šai mirklī man šķita, ka esmu piedzimis Amerikā.

Jā, katrā vietā jutos kā mājās, vienīgi nepatīk, kur notiek zemestrīces, tur man iemācīja, ka jāstāv zem durvju ailas. Visur satiku labi, pieņēmu cilvēkus tādus, kādi viņi ir. Problēmu nav bijis. Bet vienīgā zeme, kas mani patiešām velk, ir Amerika, taču Zinta ļoti pretojas. Es jau arī netaisos turp braukt. Vienīgi Latvijā šausmīgi pārdzīvoju to, ka cilvēki nesmaida un rudenī depresija nāk virsū. Amerikā dzīvo mana mazdēla Jāņa ģimene. Mazdēls aizgāja no armijas, jo teica, ka grib dzīvot. Kad es tikai vienu lietu uzzināju, kā viņus apmāca – uz astoņām stundām ierok tuksnesī un elpot var pa salmiņu… Kopš tās reizes neko nesaku, lai Jānis dara, kā grib. Viņš pusotru gadu bija Irākā. Dabūja medaļu par to, ka no milzu aplenkuma, kur šāva no visām malām, izglāba un ar savu “Hammeru” izveda četrus ievainotus amerikāņu karavīrus. Man ir arī mazmazdēls Edvards. Vai jūtu saistību ar dzimtas turpinātājiem? Nejūtu, bet ceru, ka paies vēl kāds laiciņš, kad pēkšņi (kā savulaik meita) man zvanīs no Amerikas – es gribu dzirdēt tavu balsi!

Galvenais

Galvenais ir Sēlija, dzimtene, Latvija, mīlestība, labestība, tīrība, godīgums un mani suņi un kaķi ir tādi paši kā es. Subate ir manu senču vieta. Viss ir tā, kā Dievs ir lēmis.

Katram cilvēkam ir neizsmeļamas rezerves, neizsmeļamas… Mēs paši tās neapzināmies. No savām iespējām mēs gandrīz neko neizmantojam. Ja tu gribi, vari. Man bijuši trīs infarkti, divi insulti, trīs sirds operācijas, skaldu malku, brauca ar mašīnu. Nu un tad!? Kam nesāp? Kam nav problēmu? No rītiem, kad grūti piecelties, nostājos pie sienas. Kā Ēvalds Valters mācīja – ja tu septiņus punktus vari dabūt pie sienas, tad ar tevi viss ir kārtībā. Pakausis, pleci, mugura, dibens, muskuļi, papēži. Ja vari pielikt, viss kārtībā. Es pielieku. Dakteris Apinis brīnījās – tu vēl dzīvs!?

Bieži dzirdu kolēģus sakām – man ir haltūriņa televīzijā, kinostudijā. Šo vārdu nekad neesmu lietojis. Nekas nav haltūra, nekas. Ja jautā, cik man par to būs, tu jau esi pazaudējis, tev ir citas domas galvā. Bet, ja domā par lomu, tad ar laiku nāk arī atzinība, nauda. Saprotu, ir jādzīvo, nauda ir vajadzīga, bet domas par naudu, tā ir cita fāze galvā, sirdī.

Žurnālistam jau arī ir jāsaprot, vai intervējamais ir svētais vai muļķis.

Es bieži vien parakstos “st. Paul”. Tas var būt gan – saint (svētais), gan arī – stupid (muļķis). Ja gribat mani taisīt par svēto, jūs maldāties, es sevi sauktu par stupid. (Smejas.)

Es varu vienā mirklī redzēt Indiju, meiteni, Usmu, bedri, Parīzi, Londonu, tā nav sekunde, tā ir sekundes tūkstošdaļa. Es visu to redzu, es jūtu smaržas, dzirdu skaņas… Es protu noņemt sāpes, es gan to nedaru, jo neprotu no tām tikt vaļā. Man klausa svārstiņš, varu pateikt – labi, slikti, būs vai nebūs. Pagaidām svārstiņš nav piemānījis nevienu reizi, kad piemānīs, vairāk nedarīšu. Ko tas nozīmē? Pusgadu dzīvoju un filmējos Indijā. Ciemojos pie aktiera Radža Kapura, viņa dēliem Riši un Saši. Māja kā stadions. Viņam bija akvārijs, dakšas iekšā, zivtiņu ārā un uz uguns. Kraukšķīga. Bet nevarēju ieēst ne zivtiņu, ne šņabi iedzert, ne balzamu. Neko. Bija slikti un slikti. Aizgāju līdz viesnīcai. Kas tajā dienā bija noticis? Paps nomira. 11 000 kilometru tālumā.

Kad šovasar tuvojās mana 75. dzimšanas diena, mūsu ciema priekšnieks gribēja sarīkot svinības. Kad protestēju, viņš tik klusi un mīļi, kā tikai gultā zem deķa, teica: “Paulīti, lūdzu, nemaisies iekšā. Lūdzu!” Grūti nācās, bet ļāvu arī. Un bija skaisti. Mazpilsētā nebija kur nolikt mašīnu. Visi smējās – trakās dienas Daudzevā.

Kā uzturu labu formu? Vienmēr esmu tonusā, ir vai nav lomas. Kā nav? Visu laiku rakstu, domāju, iedziedu dziesmas. Nāk prātā gadījums ar kādu balerīnu. Aizgājusi pensijā 35 gados, bet līdz 95 gadu vecumam bijusi vingra, jo gaidījusi, ka atkal būs loma.

Kādus četrdesmit gadus divreiz nedēļā lidoju tālus ceļus uz filmu studijām. Tagad, braucot garām Rīgas lidostai, bieži iebraucam lidostā, pastaigājam, sastopu vēl kādu pazīstamu, iedzeram kafiju, parunājam. Tur dzird svešas valodas, no pasaules, kur esi bijis… Jā, pietrūkst. Kaut vai to smaržu sajust. Atceros Jaltā viesnīcā “Intūrists” atveras lifts, izveļas vācieši. Un tad vari mierīgi pateikt: “Guten Morgen!” un pasmaidīt.

+19 foto

Aktieris Pauls Butkēvičs

Pauls Butkēvičs (1940-2026).

Pauls Butkēvičs.

1 / 19

Foto: No personiskā arhīva