Kā slimnīcas gatavojas X stundai? 2. daļa. Pierobežā citādi

"Latvijas Avīzes" ceturtdienas numura publikācijā pētījām, vai pazemes slimnīcas Latvijā ir izmantojamas, vai Latvijas mediķiem pietiek pieredzes kara traumu ārstēšanā. Šajā numurā tematu turpinām.

Ar ko, gatavojoties X stundai, atšķiras pierobežas slimnīcas no citām slimnīcām? "Ar to, ka šobrīd Veselības ministrija un Saeimas komisija izskata jautājumu par dažāda veida pastiprinātu atbalstu pierobežas slimnīcām, bet es to nevēlos publiskot," atbildēja Rēzeknes slimnīcas valdes loceklis ārstniecības jautājumos Ivars Zvīdris.

Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre Agnese Vaļuliene uzsvēra, ka, strādājot pie slimnīcu tīkla, pierobežas slimnīcām kā papildu kritēriji ir noteikti drošības un noturības spēju stiprināšana. Rēzeknes slimnīcai tas nozīmējot, ka tur tikšot saglabāti visi ārstniecības profili. Savukārt tādām lokālajām ārstniecības iestādēm kā Alūksnes, Balvu un Krāslavas slimnīcām tikšot saglabāts ķirurģiskais profils atšķirībā no citām lokālajām slimnīcām. Bet Preiļos un Ludzā tikšot nodrošināts papildu dežūrārsts.

A. Vaļuliene: "Valsts maksā par to, lai ir lielāks speciālistu skaits un iedzīvotājiem iespējams saņemt plašāku medicīnisko palīdzību. Krīzes apstākļos neuzbursim neko vairāk par to, kā ir šobrīd."

Nesen Latgalē bija elektroenerģijas padeves pārtraukums, un Rēzeknes slimnīcai tas neesot radījis problēmas, jo tā spējot autonomi funkcionēt, ja pazūdot elektrība. "Kad notika atslēgšanās no Krievijas elektrotīkla, mēs pārgājām uz autonomo elektroenerģijas apgādi. Tas mums bija lielisks tests," secina Zvīdris un piebilst, ka slimnīcai esot arī sava patvertne, kur ārkārtas situācijā izvietot pacientus.

Ja pazūd elektrība, Rēzeknes slimnīca spēj funkcionēt autonomi, slimnīcai ir arī sava patvertne, kur ārkārtas situācijā izvietot pacientus, apliecina Rēzeknes slimnīcas valdes loceklis ārstniecības jautājumos Ivars Zvīdris.

Foto: Dainis Bušmanis / Latvijas Mediji

Izstrādā vadlīnijas slimnīcu rīcībai pret droniem

Bet kā Rēzeknes slimnīca reaģēja uz 7. maijā Latgalē izsludināto gaisa apdraudējuma brīdinājumu, kad vairāki droni bija ielidojuši Latvijas gaisa telpā?

Sākotnēji tika ziņots, ka viens drons nokritis Rēzeknē naftas produktu uzglabāšanas objektā, bet vēlāk izmeklēšanā tika noskaidrots, ka šajā objektā patiesībā ietriekušies divi droni. Tie trāpīja naftas uzglabāšanas bāzes teritorijā un sabojāja tukšus rezervuārus.

Ivars Zvīdris sacīja, ka slimnīca esot strādājusi bez izmaiņām, tāpat kā ik dienu.

Savukārt Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītāja Inta Vaivode neslēpa, ka darbinieki esot bijuši apmulsuši un viņa tajā skaitā, kad droni atlidoja, jo neesot zinājuši, ko darīt ar ambulatorajiem pacientiem.

I. Vaivode: "Bērnus viennozīmīgi nevar laist ārā, bet kā noturēt pieaugušos – ieslēgt telpās? Pusotru stundu noturējām, un, kad atnāca ziņa, ka drons atrodas kaut kur pie Dagdas, tad teicu poliklīnikas vadītājai, lai laiž ārā cilvēkus, lai viņi var doties mājup."

VM valsts sekretāre pastāstīja, ka ministrija kopā ar Latvijas Slimnīcu biedrību strādājot pie kopīgām nozares vadlīnijām, kā slimnīcām būtu jārīkojas šūnapraides gadījumā.

Daugavpils reģionālajā slimnīcā kopš 1986. gada, kad tā tika nodota ekspluatācijā, ir saglabājusies patvertne. Diemžēl tā ir apaugusi ar priedēm un tajā glabājas slimnīcas arhīvs. Slimnīcas vadītāja pastāstīja, ka patvertnē bijusi operāciju zāle, ūdens urbums, ģenerators un vēl citas lietas un ka pēc tam, kad valsts atguva neatkarību, šo patvertni apskatījuši dažādi speciālisti un visi esot nonākuši pie viena un tā paša secinājuma – tās atjaunošanai ir nepieciešama liela naudas summa.

"Ļaujiet mums strādāt! Mēs atrodamies pierobežā"

Alūksnes slimnīcai ir īpaši svarīgi kopā ar Veselības ministriju meklēt individuālus risinājumus savu spēju nodrošināšanai iespējamu krīžu situācijās, jo tā atrodas tikai trīsdesmit kilometru attālumā no Krievijas robežas. Nesen tur vizītē ieradās veselības ministrs Hosams Abu Meri kopā ar Nacionālā veselības dienesta un Veselības inspekcijas pārstāvjiem un solīja, ka arī pēc slimnīcu reformas šajā ārstniecības iestādē tikšot nodrošināta neatliekamā medicīniskā palīdzība diennakts režīmā, kā arī meklēti risinājumi, lai pacienti stacionārā nepaliktu bez traumatologa.

Veselības ministrs Hosams Abu Meri (no labās) ķirurgam Valdim Skultem solīja, ka arī pēc slimnīcu reformas Alūksnē tikšot nodrošināta neatliekamā medicīniskā palīdzība diennakts režīmā, kā arī meklēti risinājumi, lai pacienti stacionārā nepaliktu bez traumatologa. Ministra solījumos klausās arī Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Dzintars Adlers (vidū).

Foto: Aivita Lizdika/"Alūksnes un Malienas Ziņas"

Alūksnes slimnīca pieder Alūksnes un Smiltenes pašvaldībām. Tajā ir 76 gultas, un tajās ārstējas ne tikai alūksnieši, bet arī apkārtējo teritoriju iedzīvotāji. Slimnīcas obligātie medicīniskie profili ir terapija un ķirurģija, kā arī vairāki izvēles profili, tostarp hronisko pacientu aprūpe, ginekoloģija, traumatoloģija un pediatrija.

Par to, kā slimnīca stiprina savu drošību, dzīvojot pavisam tuvu agresora valstij Krievijai, saruna ar šīs ārstniecības iestādes vadītāju Anitu Žukovu un ķirurgu Valdi Skulti.

Vai Alūksnes slimnīcu ir apmeklējuši arī NATO militārie speciālisti?

V. Skulte: Jā, pēdējos gados viņi to ir darījuši, jo vēlējušies iepazīties ar pieejamo palīdzības apjomu ķirurģijā un traumatoloģijā, īpaši tā sauktajā zelta stundā, kad iespējams izglābt cilvēka dzīvību pēc smagas traumas vai cita sarežģīta akūta stāvokļa. Ja viņi iet kaut kur karot, tad viņiem tiek nodrošināts viss, ko viņi vēlas: auksts alus tuksneša vidū, kondicionieris, duša un arī tas, ka ievainotais karavīrs stundas laikā būs uz operāciju galda un būs speciālisti, kas viņu operēs. Viņi neiet karot tur, kur tas nav pieejams.

Alūksnes slimnīcā viņi iepazinās ar operāciju bloku, asins pārliešanas nodaļu, anestezioloģiju, izpētīja pilnīgi visu. Viņi pārliecinājās, ka slimnīcā ir viss nepieciešamais, lai glābtu dzīvības.

Zemessardze kopā ar Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu (NMPD) un reģionālajām slimnīcām rīko ikgadējas militārās medicīnas mācības, kurās piedalās arī Alūksnes slimnīca. Mācību mērķis ir trenēt ievainoto evakuāciju un ārstēšanu militāra apdraudējuma vai kara situācijā.

Taču, ja runājam kopumā par ārstniecības iestāžu gatavību krīzes situācijām, tad es piekrītu dakterim Olafam Libermanim, ka ir ļoti daudz problēmu, kurām neviena slimnīca nav īsti gatava. Līdzīgu viedokli ir paudusi arī kaujas mediķe Sarmīte Cīrule, kura kopš 2022. gada atrodas Ukrainas frontē.

Rīgā Valsts asinsdonoru centrā tika rīkota sapulce, kurā piedalījās divi Ukrainas militāristi, mediķi, kuri pārstāvēja asins pārliešanas dienestu. Viņi uzlika Latvijas karti ar visu pieejamo infrastruktūru un parādīja, kur būs iespējamie triecieni un kas vispirms tiks iznīcināts. Izanalizēja militāru iebrukumu, kuru klausījās mediķi no visas Latvijas.

Ukraiņi stāstīja, ka pirmajās divās kara nedēļās nekas nenotika no tā, ko viņi iepriekš bija sarakstījuši savos plānos. 

Kā piemēru citu starpā viņi pieminēja asins dienestu. Sakari, piekļuve tam pazuda. Viņi brīdināja, ja ienaidnieks iznīcinātu tiltus, tad piekļuve Pārdaugavā izvietotajam asins donoru centram vairs nav iespējama. Es ļoti šaubos, ka pie mums domā tādās kategorijās.

Ukraiņi stāstīja, kādas kļūdas pieļāvuši, rīkojot kara laikā donoru dienas. Atnākuši 150 cilvēki, kuri vēlējušies nodot asinis, un tajā mirklī atlidojusi raķete un nogalinājusi visus donorus. Kāds nodevējs bija padevis ziņu, kur notiks asins nodošana, un cilvēku vairs nav... Pēc tam tika mainīta taktika – nepieņēma vairāk pa trim donoriem stundas laikā. Tā bija kļūda, kuru viņi saprata tikai pēc šī traģiskā notikuma.

Vai jūs zināt savus uzdevumus X stundā?

A. Žukova: Mums ir katastrofu medicīnas plāns, kas noteic, ka slimnīca ir kritiskā infrastruktūra, kur strādā kritiskais personāls. Tiek pārstrādāti darba līgumi jaunā redakcijā, kur iekļauts punkts par kritisko personālu un rīcību.

Mums ir arī pagrabstāva telpas, kas tiek pielāgotas X stundai, bet diemžēl mēs atduramies pret nepietiekamu finansējumu. Cik varam, tik paši darām. Ja mēs kādu medicīnisko iekārtu nomainām, tad veco neizmetam ārā, ja vien tā ir funkcionējoša. To visu uzkrājam krīzes gadījumiem. Ja būtu finansiālais atbalsts, mēs varētu rīkoties ātrāk.

V. Skulte: Pirms mēneša pie mums bija atbraucis veselības ministrs. Viņš pastāstīja, ka tā naudas summa, ko medicīnas iestādes oficiāli prasot patvertņu izveidei, esot milzīga. Ministrs esot pārliecinājies, ka Ukrainā pagrabstāvos izveidotās patvertnes, lai operētu pacientus, esot iekārtotas par krietni mazāku finansējumu, nekā prasa Latvijā, jo tās esot daudz pieticīgākas, nekā vēlas mūsu slimnīcas.

Cik daudz un ko jūs spējat darīt slimnīcā militāra konflikta gadījumā?

Mēs varam visu darīt. Slimnīcā strādā 43 ārsti, tajā skaitā pieci ķirurgi un traumatologs.

Kā jūs raugāties uz Olafa Libermaņa ideju izveidot ķirurgu un traumatologu vienību, kas dotos uz drošākām teritorijām Ukrainā, lai mācītos ārstēt kara ievainojumus?

Noteikti to vajadzētu darīt. Libermanis ir no tā tipa mediķiem, kurš zina, ko viņš vēlas kā speciālists, un zina, kā to panākt. Lielā ievainoto skaita dēļ militārajā medicīnā viss notiek citādi nekā civilajā medicīnā. Miera laikā, kad notiek avārija, ir viens divi pacienti ar politraumu. Atceros, ka pie mums ieveda četrus cietušus rallistus, un tad te gāja kā bišu stropā – visi, kas mēs tajā brīdī bijām slimnīcā, strādājām un tikām ar visu galā.

Kad ziemā avarēja autobuss, pilna uzņemšanas nodaļa bija ar bērniem. Ja ir liels skaits pacientu, tas izmaina visu. Tas ievieš korekcijas palīdzības sniegšanas specifikā.

Kāda ir Alūksnes slimnīcas sadarbība ar kaimiņu slimnīcām, piemēram, Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienību? Vai ir kāds plāns valstī, kā slimnīcas sadarbosies krīzes situācijā?

A. Žukova: Nesen Jelgavā tika rīkota slimnīcu sanāksme. Tas, kas ir uzlikts uz papīra, nav kara situācija, bet gan tas, kā turpmāk ir plānots strādāt. Alūksnes slimnīcas sadarbības partneris ir Vidzemes slimnīca, kas ir 120 kilometru attālumā. Tā ir miera laika sadarbība. Es ļoti šaubos, ka mēs X stundā kaut kur vedīsim pacientus.

V. Skulte: Vaicāju ukraiņiem, kā viņi redz mūsu slimnīcas likteni X stundā, ņemot vērā nelielo attālumu līdz Krievijas robežai. Viņi atbildēja, ja te notiktu militāra darbība, tad pierobežas slimnīcas, visticamāk, kļūtu par Krievijas armijas karavīru ārstēšanas punktiem.

Kā slimnīca reaģēja, uzzinot par dronu atlidošanu?

A. Žukova: Mēs saņēmām trīs šūnu apraides paziņojumus pēc kārtas par dronu tuvošanos. Aizsardzības ministrija aicināja pacientus izvest gaiteņos, projām no logiem. Apraides paziņojumā jau nav norādīts, cik tuvu vai tālu drons ir no slimnīcas. Precīzas vadlīnijas, kā rīkoties tieši slimnīcām, vēl tikai top.

Alūksnes slimnīcas vadītāja Anita Žukova: "Nestabilā ģeopolitiskā situācijā finansējums pierobežas slimnīcas stiprināšanai netiek pielikts, bet tiek atņemts."

Foto: Aivita Lizdika/"Alūksnes un Malienas Ziņas"

Vai pierobežas slimnīcām ir jābūt īpašam statusam?

Šobrīd mums ir Austrumu pierobežas slimnīcas statuss, bet pagaidām plusus mēs no tā nejūtam. Šogad 2. un 3. līmeņa slimnīcām ļoti būtiski tika samazināta gultas dienas vērtība. Mums ir jāizārstē tikpat pacientu, cik pagājušajā gadā, bet finansējums ir par trīsdesmit procentiem mazāks. Vienu brīdi mums bija bažas par to, ka stacionārā vairs nebūs traumatologa, viņš pacientus pieņems tikai ambulatori vai dienas stacionārā. Bet stacionārā, ņemot vērā visus pacientus, kas tur nokļūst, trīsdesmit pieci procenti ir guvuši dažādas traumas. Turklāt viņi šeit ārstējas arī no kaimiņu novadiem.

Vai bija runa par to, ka traumatologu valsts varētu neapmaksāt?

Jā, traumatologu stacionārā. No cilvēcīgā viedokļa mēs saprotam – viņš mums ir viens, un ārsts nevar veselu gadu strādāt 24/7. Bet šobrīd mēs tiekam ar to galā – pakalpojums tiek nodrošināts, jo mums ir ķirurgi, kas arī spēj ārstēt traumas. Kad slimnīcu apmeklēja veselības ministrs, mēs ļoti lūdzām: ļaujiet mums strādāt, jo mēs atrodamies pierobežā. Tas nav normāli, ka nestabilā ģeopolitiskā situācijā finansējums slimnīcas stiprināšanai netiek pielikts, bet tiek atņemts. Mēs ļoti ceram, ka slimnīcu tīkla reformā tiks kaut kas iestrādāts, kas nāks mums par labu – vai nu lielāks finansiālais atbalsts, vai arī vairāk medicīnas profilu, ko drīkstēsim nodrošināt.

V. Skulte: Visiem pierobežā samazināja naudu – atņēma apmēram četrus miljonus eiro. Valsts kontrole bija izpētījusi, ka elektroautobusiņi, kas bija iegādāti skolēnu pārvadāšanai, bijuši nekvalitatīvi un ka, tos iepērkot, esot nelietderīgi izlietoti četri miljoni eiro. Tikpat, cik slimnīcām nesamaksāja.

Kad slimnīcā viesojās veselības ministrs Hosams Abu Meri, viņš teica, ka jāmeklē risinājumi stacionāra traumatoloģijas profila nodrošinājumam. 

Man nāk prātā vairāki gadījumi, kad, pateicoties tam, ka šeit var saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību diennakts režīmā ķirurģijā un traumatoloģijā, izdevās izglābt vairākus cilvēkus pirms viņu pārvešanas uz reģionālo vai universitātes slimnīcu. 

Atceros puisēnu, kurš gadu mijā bija iešāvis sev acīs raķeti. Viņu divdesmit minūtēs atveda uz šejieni, viņam bija sašķaidīta puse galvas. Anesteziologs viņu intubēja, ielika mākslīgo elpvadu, un tad varēja ierasties visi nepieciešamie speciālisti un viņam palīdzēt. Ja slimnīcā nebūtu šīs iespējas, tad puisēns būtu miris, kamēr viņu vestu 200 kilometrus līdz sejas un žokļu ķirurgiem. Tā ir tā saucamā zelta stunda, lai glābtu dzīvību.

Atmiņā vēl kāds cits gadījums, kad Virešos, kas atrodas piecdesmit kilometru attālumā, tika sadurts cilvēks. Kad viņu atveda, veicot izmeklējumus ļoti īsā laikā, konstatējam, ka viņš ir sadurts sirds priekškambarī. Mēs sašuvām sirdi, un cilvēks bija glābts. Kad atlidoja no Rīgas izsauktais kardioķirurgs, viņš pārbaudīja mūsu darbu un konstatēja, ka viss ir izdarīts pareizi.

Atceros arī, kā mēs glābām kādu mākslinieku, kurš bija cietis ceļu satiksmes negadījumā, ko izraisīja meža dzīvnieks. Tas notika Apes krustojumā, no kura Alūksnes slimnīca ir 25 kilometru attālumā, bet Vidzemes slimnīca Valmierā – 100 kilometru tālu. Mūsu traumatologs tajā laikā bija apslimis, un mēs paziņojām, ka pacientus ar traumām nepieņemam. Taču Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigāde pieņēma lēmumu nevest cietušo tur, kur viņiem liek hospitalizācijas plāns, proti, uz Vidzemes slimnīcu, bet vest pie mums, un mēs, neraugoties uz to, ka nebija traumatologa, izdarījām visu nepieciešamo, lai glābtu pacienta dzīvību, kamēr ierodas ārsti no Rīgas. NMPD brigādes vadītāja rīcība izšķīra, vai nu radinieki iet uz kapiem nolikt svecītes un ziedus pie mākslinieka kapa, vai arī cilvēks turpina dzīvot un gleznot. Tādi ir šie stāsti par medicīniskās palīdzības sniegšanas vietām un zelta stundu. Attālinot no šīm vietām iespēju saņemt ārstniecību, medicīnas kvalitāte nevis paaugstinās, bet gan pazeminās.

Vai slimnīca var funkcionēt autonomi, ja apkārtnē tiek traucēta elektroenerģijas apgāde?

Jā, spējam, tur nav problēmu.

Ja ir militārs konflikts, vai ir izstrādāta taktika, kā slimnīca sadarbosies ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?

Viņiem ir savi militārie mediķi, un, ja būs jāšķiro cietušie pacienti, tad viņi to veiks un pacientus pārvietos tur, kur būs iespējams. Krīzes situācijā Alūksnes slimnīcā būtu iespējams pacientiem nodrošināt to zelta stundu, kā to dēvē NATO militārpersonas, lai glābtu dzīvības nekavējoties.

V. Skulte: Tomēr jāņem vērā, ka Latvijas medicīnā joprojām turpinās centralizācija, kas ir milzīga kļūda, ja notiek militārs konflikts. Ja traumatoloģija koncentrējas tikai un vienīgi Rīgā, par ko gan te vairs var būt runa!

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji