4.1 °C
Sestdien, 20. decembrī, Spīķeru koncertzālē festivālā "Eiropas Ziemassvētki" četri spilgti jaunie talanti iepazīstinās publiku ar muzikālo stāstu "Debisī. Ir jāpiedzīvo...". Viņu vidū ir arī "Spēlmaņu nakts" Gada labākā aktiera balvas saņēmējs, Valmieras teātra jaunais aktieris Artis Jančevskis.
Koncerta idejas autore ir dziedātāja Etīna Emīlija Saulīte, kura pērn kļuva par vienu no Belvederes jauno operdziedātāju konkursa finālistēm, bet pianists Daniils Mickevičs spilgtākā starmešu gaismā nonāca līdz ar uzvaru Jāzepa Vītola starptautiskajā pianistu konkursā 2023. gadā. Ar Madaras Rutkēvičas scenāriju bagātinātais stāsts Kloda Debisī personību portretēs ne vien caur viņa kompozīcijām, bet arī vēstulēm, kuras komponists rakstījis gan sev tuviem cilvēkiem, gan ievērojamiem dažādu mākslas sfēru pārstāvjiem, atklājot kā savas emocijas, tā arī pārdomas par visdažādākajiem tematiem. Šos stāstus izstāstīs Valmieras teātra jaunais aktieris Artis Jančevskis.
Dzirdēts, ka vēl pirms studijām jūs uz teātri esat lūkojies jau gadiem ilgi…
A. Jančevskis: Tā ir taisnība, jo toreiz Valmierā dzīvoju teātrim pavisam tuvu un pa logiem gluži kā no ložas redzēju tā sarkano ēku, kura šķita kā milzīgs dzintara gabals. Teātris izstaroja vilinājumu, tā likās nezināma planēta, vēroju, ka tur visu laiku ir gaisma, cilvēki plūst iekšā un ārā… Varu godīgi teikt, ka Valmiera ir provinces pilsēta, pie mums jau ap pulksten deviņiem pilsēta iet gulēt, bet teātris ir vienīgā vieta, kur tad vēl valda dzīvība. Tas ir ļoti interesanti, piemēram, kad ap vienpadsmitiem vakarā beidzas izrāde "Nelabie", tad mēs, teātra darbinieki, esam paši pēdējie, kas iet pa pilsētu, nav nevienas pašas mašīnas, nekā, ir vienkārši tukšums. Bet – aktieri ir tie, kuri var piedzīvot vientulīgo mājupceļu un izjust pagalam mistisko sajūtu, ka tev vienam ir tāds ceļš. Tas ir tāds nezināmais un skaistais, brīnums, kas notiek teātrī, kāpēc cilvēki turp iet un nāk laukā, kā skan viņu sarunas, un arī visi autobusi, kas brauc. Tā bija vieta, kur es noteikti gribēju nokļūt, būt, jo enerģija, kura staro ap teātri, mani sevī vilka, vēlējos tai nokļūt tuvāk.
"Spēlmaņu naktī" jūs sumināja kā gada labāko aktieri. Vai tagad teātra brīnums ir atklāts?
Varu tikai piekrist kolēģiem, kuri teātrī strādā jau ilgus gadus, – jānospēlē vismaz gadi desmit, lai varētu teikt, ka saprot kaut ko. Sevi nemaz nesajūtu pozīcijā, ka kaut ko saprastu, joprojām mācos, meklēju. Katrs jauns iestudējums, jauna loma ir kā pirmā reize, tas pats satraukums, neziņa, muļķīgā doma – neko nemāku, neko no tā visa nesaprotu. Un tad mēģinājuma procesā sākas meklējumi un beigās rodas brīnišķīgā sajūta – esmu atradis.
Tiesa, godīgi sakot, toreiz, skatoties uz teātri pa logu, man bija utopiska doma, ka teātrī nav rutīnas. Biju iedomājies, ka teātra dzīvē viss ir tik mainīgs un gaisīgs – kā burbulis lido no vienas lomas, tai atkal seko nākamais burbulis… Jau no agras bērnības baidījos un joprojām baidos iestrēgt tādā kā ritenī – no rutinētām lietām, tāpēc visu laiku mēģinu meklēt kādas jaunas iespējas, sevi gluži vai izsist ārā no riņķa vienveidības. Tagad, jau piecus gadus pēc akadēmijas strādājot teātrī, esmu sapratis, ka tā nu gluži nav, arī teātrī rodas kripatiņa rutīnas, bet šo kripatiņu negribētu saukt par vilšanos, tā ir vien sajūta, ka brīnišķīgā māksla, ar ko rutīnu iespējams pašķaidīt, joprojām jāmeklē. Tiesa, teātra rutīna ir radoša, jo katrs vakars ir citādāks, nekad nekas neatkārtojas – skatītājs un kolēģu noskaņojums – cits. Tomēr zināmā mērā teātrī arī valda rutīna, grafiks nosaka – no rīta mēģinājums, pauzīte, atkārtots mēģinājums un vakarā – izrāde. Tiesa, šajā gadījumā rutīnu var saukt pat par veselīgu, katrā ziņā man pāri nedarošu. Tāpēc varu teikt, ka teātri joprojām mīlu, neko citu dzīvē pašreiz nemeklēju, šo piecu gadu laikā darbs nav apnicis un teātris mani silda.
Šo piecu gadu laikā jūsu kurss pamanāms gan kā saliedēta komanda, gan kā talantīgas personības.
Tā ir mazliet mistiska lieta. Man gribētos domāt, ka ne iestājoties Kultūras akadēmijā, ne mācoties, ne pabeidzot, nevienam no maniem kursabiedriem un tajā skaitā arī man, nebija sajūtas, ka mums jābūt labākajiem. Mēs gluži vienkārši tiešām godprātīgi, ar mīlestību vienam pret otru, ar mīlestību pret profesiju godīgi darām savu darbu. Un laikam gan lielākais šoks ir radies, ka, neko negaidot, sabiedrības, kolēģu, draugu un pat ģimenes ieskatā esam kaut kas "kruts" un liels. Paši to tā neapzināmies, jo tik tiešām mēs esam, bijām un būsim vienkārši jaunieši, kas kopā rada, dara un nedomā par to, ka mūsu darbs varētu nest slavu. Ir ļoti mulsinoši sajust, ka ļoti daudziem mūsu darbs, mūsu talants tiešām patīk un daudzus skar. Laikam tas ir fascinējošākais.
Šajos piecos gados jūs iedvesmojuši īpaši režisori – kursa vadītāji Indra Roga un Mihails Gruzdovs –, Māra Ķimele, protams, Toms Treinis "Burvju kalnā"...
Protams. Sākšu ar pašu sākumu – Roga un Gruzdovs mums ieaudzināja – lai ko tu darītu, lai pie kā spēlētu, sākumā tev jāatstāj sevi malā – pie sliekšņa jānoslauka kājas –, un tikai tad, tīrs un atvērts darbībai, vari nākt iekšā.
Lai kurš režisors nāktu, gan kā kurss, gan katrs individuāli esam atvērti darbam, nebaidāmies, uzticamies un tiešām strādājam, turklāt – darbā nerisinām personīgas lietas. Var jau būt, ka, lai viss nāktu viegli, tā arī ir veiksmes un uzvaras atslēga. Mēs nepretojamies režisoram, un, ja tu nepretojies un dod, tad režisors ņem un arī viņam ir viegli. Tādā gadījumā rodas skaistā lieta – sinerģija –, un, viens no otra dodot un ņemot, tiekam līdz rezultātam, vilnim. Vismaz manā pieredzē nav bijis gadījuma, kad režisors teiktu – tagad dariet jūs un tad es sakārtošu. Vai otrādi – mēs stāvam un gaidām – aiziet, režisor, ko tu gribi, kas mums jādara? Nav. Tiešām notiek tīrs darbs, turklāt – lai arī cik absurdi izklausītos – mēs joprojām esam un gribam saukties par jaunajiem aktieriem, jo, kā jau iepriekš teicu, par īstu aktieri var kļūt tikai pēc daudziem gadiem, sakrājot daudzas pieredzes un daudzas jo daudzas lomas. Mēs joprojām vēl esam jauni, mums katrs darbs, katrs režisors ir kā jaunums; mēs vēl veidojam savu stāstu un audzējam pieredzi.
Mūsu saruna ir par teātri un Debisī mūziku…
Šī Ziemassvētku koncerta idejas autore un pat lokomotīve ir Etīna Emīlija Saulīte, brīnišķīgā operdziedātāja, kas tagad mācās Milānā, "La Scala" opernama akadēmijā. Kādā vasaras vakarā viņa uzrakstīja: "Sveiks! Man ir ideja, traka doma. Es gribētu uztaisīt koncertstāstu par Debisī, gribētu iepazīstināt ar viņa daiļradi, ar viņa nezināmajām melodijām, dziesmām." Tas likās interesanti, man nekad nav bijusi tāda pieredze, un metos avantūrā, kas nu realizējusies man, Etīnai un Daniilam ārkārtīgi svarīgā, brīnišķīgā koncertstāstā.
Kā jūs izjūtat Debisī mūziku?
Pats pirmais, kas manī ieskanējās un rezonēja, ir pats Debisī – kā cilvēks. Ja man, aktierim, ir iespēja savu personīgo stāstu izdzīvot uz skatuves, ielikt lomās un skatītājiem dalīties ar savu sirdi, tad komponists to dara caur mūziku. Šajā gadījumā Debisī ir tāds pats mākslinieks kā es, ar tieši tādām pašām sajūtām – gan priecīgām, gan bēdīgām. Mūzika ir kā dvēseliska stīga, kas manī ieskanējās, lai varētu saprast mākslinieku Debisī. Šajā koncertstāstā sajūtam, ko mākslinieks gribējis mums caur mūziku pateikt, kā viņš jutās, kā caur viņa acīm jutās pasaule. Vēsture mēdz atkārtoties, bet jautājums, vai mēs mācāmies no vēstures vai to ignorējam?
Debisī dzīves laika noslēgumā notika Pirmais pasaules karš…
Tas komponistam bijis liels trieciens. Tāpat kā šodien, kad pasaulē notiek briesmīgas lietas, arī mums kā māksliniekiem ir ļoti grūti par kaut ko tādu runāt vai rādīt uz skatuves. Arī Debisī kara laikā bijis grūti radīt, viņam tas bijis sāpīgi, un komponists pat teicis, ka, ja būtu nepieciešams viņa ķermenis, lai uzvarētu cīņā, viņš gatavs to atdot.
Gluži kā Pirmā pasaules kara laikos, arī šodien mūzikā ļoti daudzi rod glābiņu, un Debisī mūzika dvēseli nomierina un samīļo. Vismaz es šī koncertstāsta laikā tā jūtos, tas ir dziļi cilvēcīgs mirklis. No šodienas skatījuma liktos, ka, lai kaut ko tik brīnumainu radītu, Debisī bija dižgars, jābūt taču kaut kam pārcilvēcīgam. Tomēr, lasot viņa vēstules, atklājas, ka nekā pārcilvēcīga nav, aiz tā lielā un skaistā slēpjas ļoti vienkārša, cilvēcīga dvēsele. Man liekas, tieši cilvēcīgums arī spēj radīt kaut ko tik skaistu un paliekošu, tāpēc, klausoties mūziku, tā katrā atraisīs patiesu brīvības izjūtu.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
