Aktuālā diskusija: Kultūras pakalpojumu grozs — zem taupības Dāmokla zobena

Laikā, kad kultūrai, tāpat kā citām nozarēm, jāsamazina izdevumi aizsardzības finansējuma palielināšanas vārdā, svarīgi ir diskutēt par kultūras lomu sabiedrībā – kā budžeta ierobežojumu apstākļos nodrošināt kultūras un mākslas norišu daudzveidību, lai tās sasniegtu visdažādākos Latvijas iedzīvotājus? Kam jābūt kultūras pakalpojumu grozā? Kas šo grozu veido, un kā tam jātiek finansētam?

Arī šie jautājumi bija centrā diskusijai, kas novembrī norisinājās Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) konferenču sērijas "Kultūras Krustpunkti XIX" plenārsēdē "Kultūras pakalpojumu grozs budžeta izdevumu samazināšanas ēnā".

Diskusijā "Kultūras dzīves veidotāji Latvijas pilsētās un novados: starp budžetu, iedzīvotāju gaumi un radošo drosmi" piedalījās DĀRTA VILNE, Gulbenes novada Kultūras centra vadītājas vietniece amatiermākslas jautājumos un kultūras projektos, LIENE KUBIĻUS – Ziemeļrīgas kultūras apvienības direktore, MINTAUTS BUŠKEVICS – Jelgavas valstspilsētas pašvaldības iestādes "Kultūra" vadītājs, KRISTA VĪNDEDZE – Kuldīgas pilsētas pašvaldības kultūras nodaļas vadītāja, DIĀNA SOLDĀNE – Daugavpils valstspilsētas pašvaldības iestādes "Vienības nams" vadītāja. Diskusiju vadīja kultūras žurnāliste Henrieta Verhoustinska.

Kā pieradināt pie jaunām tēmām?

Pašvaldību likums nosaka, ka vietvaru pienākums ir sniegt iedzīvotājiem daudzveidīgu kultūras piedāvājumu un iespēju piedalīties kultūras dzīvē, sekmēt pašvaldības teritorijā esošā kultūras mantojuma saglabāšanu un sniegt atbalstu kultūras norisēm. Vai un kā jums savā darbā līdz šim izdevies nodrošināt šo Pašvaldību likumā noteikto kultūras piedāvājuma daudzveidību?

Dārta Vilne: Pārstāvu mazpilsētu Gulbeni un tās novadu, kopā 27 000 iedzīvotāju. Pirmais, kas jāņem vērā, ir budžeta rāmis, kas ietekmē piedāvājumu. Otrkārt, kultūras jomas vadītāja gaume, izpratne par kultūru. Trešais līmenis ir kultūras jomas vadības izpratne, atbalsts, tas, uz ko tiek likti akcenti. Mēs kā novads ar 13 pagastiem un vienu pilsētu esam gadiem saglabājušies vienā veidojumā, tomēr esam nemitīgi piedzīvojuši iekšējas reformas. Par daudzveidību, no vienas puses, var liecināt arī statistika – 800 pasākumi, tomēr reizēm šis skaits kļūst arī par tādu kultūras darbinieku mērīšanos kultūras datos.

Noteikti ļoti atšķirīga pieredze ir Lienei Kubiļus, vadot trīs milžus – VEF kultūras pili, kultūras pili "Ziemeļblāzma" un Mežaparka estrādi.

Liene Kubiļus.

Foto: Paula Čurkste/LETA / LETA

Liene Kubiļus: Jā, mums ir superkomanda. Tomēr izaicinājums ir tādā ziņā, ka "VEF" notiek viss iespējamais, un mums ir jāatrod kaut kas, ko mēs kā kultūras centrs varam piedāvāt no tā, ko tur jau neienes privātie producenti. Protams, amatiermāksla ir pati par sevi. Kultūras centru likumā ir ierakstīts, ka jābūt uz daudzveidību orientētiem katrai sabiedrības grupai, un mēs cenšamies. Varam to atļauties arī tāpēc, ka mums ir ir ieņēmumi no telpu īres. Piemēram, "Ziemeļblāzmā" sniedzam kamermūzikas koncertus, kas ir samērā maz pieprasīti, bet kam ir sava nišas publika. Privātie tos nenodrošinās, jo tas nav peļņas produkts, bet mēs to nosegsim no kādiem citiem ieņēmumiem. Džeza klubs ir ārkārtīgi populārs, bērniem ir dažādas nodarbes, Mežaparkā ir cikls "Ceļabiedri", ir alternatīvā, smagā mūzika, ar ko mēģinām iekštelpās dabūt publiku, kas nav tipiski Mežaparka apmeklētāji. Ir speciāli senioru deju vakari, ļoti apmeklēti, milzīgs pieprasījums ir pēc balles deju vakariem.

Mintauts Buškevics: Daudzveidības nodrošinājums ir atkarīgs arī no finansēm. Mums jau trīs gadus samazina budžeta līdzekļus – ne tikai kultūrai, bet visai valstspilsētas pašvaldībai. Runājot par kultūras telpām, mums to pietrūkst, jo savulaik Jelgavai bija četri kultūras nami, tagad ir divi, no kuriem vienā ir zāle ar 670 sēdvietām. Mūsu kapacitātei Jelgavā un tam, ko mēs gribētu iespēt, mums ir pārāk maz kultūras telpu. Neraugoties uz to, mums ir daudz amatiermākslas kolektīvu un divi augstas klases profesionālie kolektīvi – Jelgavas kamerorķestris un Jelgavas bigbends.

Krista Vīndedze.

Foto: Ieva Leiniša/LETA / LETA

Krista Vīndedze: Iepriekš veidoju kultūras piedāvājumu Saldus novadā, tāpēc mana kultūras pieredze būs miksēta. Saldus novadā mēs katru gadu veidojām iedzīvotāju aptauju par kultūras dzīvi. Ir jāspēj mainīties, lai nodrošinātu dažādību. Kovida laiks mums lieliski pierādīja, ka ir jāiet tuvāk iedzīvotājiem, nevis otrādi. No tā palikuši apkaimju svētki, ezeru koncerti un citi lieliski notikumi. Mums ir arī jādomā, kas ir mūsu darbinieku stiprās puses. Runājot par Kuldīgu, tas, kas veido daudzveidību, ir arī producenti. Mums ir lielais "Sabiedriski nozīmīgu kultūras projektu un festivālu" konkurss, nāciet un startējiet! Pašvaldība dod finansējumu, lai pēc iespējas lielāku auditoriju skartu Piano festivāls Kuldīgā un daudzi citi notikumi.

Kā Daugavpils Vienības nams nodrošina kultūras pasākumu daudzveidību iedzīvotājiem?

Diāna Soldāne.

Foto: Ivars Soikāns/LETA / LETA

Diāna Soldāne: Daugavpilī nav kultūras pārvaldes, tāpēc Vienības nams ir gan kultūras centrs, gan pilda arī kultūras politikas ieviesēja funkciju. Daugavpilij ir paveicies, ka tā spēj kultūras norišu daudzveidību nodrošināt ar saviem resursiem – mums ir Rotko muzejs – laikmetīgās mākslas centrs, divi lieli kultūras centri – Vienības nams un Kultūras pils –, muzejs, Latgales Centrālā bibliotēka, un katra iestāde piedāvā savu saturu. Mēs zinām, ka katram namam ir savs skatītājs, un pietiek, piemēram, Vienības nama pasākumu pārnest uz Kultūras pili, un tur viņš jau ir cits. Mums ir jāiemācās, ka arī vienas pašvaldības ietvarā ir vairāk jāsadarbojas, jāapmainās ar saturu, lai sasniegtu vairāk cilvēku. Tāpat kā Jelgavai, mums ir paveicies ar diviem profesionāliem orķestriem, kas kaut kādu daļu profesionālās mūzikas sagatavo paši. Lai nosegtu tos laukus, kur paši saturu neveidojam, taisām pasākumus, piesaistot māksliniekus no ārpuses. Ļoti svarīgi ir arī sekot līdzi, ko vēlas auditorija, bet – darīt to kritiski, jo cilvēks bieži nezina, ko grib, kamēr nav ieraudzījis. Tāpēc ir svarīgi pieradināt pie jauna satura, jaunām tēmām.

Kultūras centrs ir eksperimentu vieta?

Kā notiek darbs ar auditoriju pēc vecuma grupām?

D. Vilne: Pārsvarā tā ir vidējā paaudze un seniori, kas fiziski ir uz vietas, jo saistībā ar skolu slēgšanu pagastos jauniešu vairs nav. Spēcīga ir vidējā paaudze un seniori, kas arī veido lielu daļu apmeklētāju.

Bet varbūt jārīko kāda izrāde vai laikmetīgās dejas festivāls, uz kuru nāks arī jaunie cilvēki?

Nevis tāpēc, ka mēs neorganizējam, vienkārši sakām, ka stratēģiski esam apguvuši vidējās paaudzes un senioru mērķauditoriju, ar jauniešiem vēl neveicas tik gludi. Sadarbojamies ar jauniešu centru, piedaloties ar resursiem un finansējumu, tur saturu nosaka paši jaunieši.

L. Kubiļus: Kultūras centri ir kopienai vistuvākās kultūras vietas. Opera vai teātris ir kaut kas ekskluzīvs, kultūras centrs ir vieta, kur vislabāk var saprast, ko apmeklētājiem vajag. Kultūras centram ir arī vieglāk atsaukties šīm vajadzībām, jo tas ir ļoti demokrātisks.

Vai jūs arī veidojat iedzīvotāju aptaujas?

Jā, piedalāmies arī kultūrtelpā "Stropi"– sezonas laikā ar kultūras pasākumiem dodamies uz kādu Rīgas apkaimi, cilvēkiem jautājot, ko viņi grib piedzīvot. No mūsu centriem visvairāk nomalē ir "Ziemeļblāzma". Dažreiz man jautā – kāpēc "Ziemeļblāzmā" vajag operas māksliniekus vai džezistus, lai taču brauc uz centru, bet cilvēks saka: es nebraukšu uz centru, jo nezinu dreskodu, vai arī – man būs aizbraucis pēdējais autobuss, pirms vēl opera būs beigusies. Katrai auditorijas daļai mums ir savs piedāvājums. Kultūras centrs ir eksperimentu vieta. Vajag to izmantot.

Vai pārējie tam piekrīt?

M. Buškevics: Mēs izmantojam Rīgas tuvumu, aicinot uz Jelgavu. Mums ir vairākas pensionāru biedrības un jauniešu centri. Ļoti piestrādājam, lai festivāls vai pilsētas svētku pasākums būtu vērsts vienlaikus uz vairākām vecuma grupām. Kā svarīgāko saskatām bērnus, tāpēc mums visos festivālos un pilsētas svētkos ir piedāvājums bērnu auditorijai.

K. Vīndedze: Kuldīga ir UNESCO kopienas daļa, pilsētas svētkos mums ir jādomā par apmeklējuma kapacitāti, cik varam uzņemt tūristus un apmeklētājus. Bet vispār, par auditoriju domājot, ar senioriem problēmu nav, viņi ir gatavi ballēties katru nedēļas nogali. Viņiem tā ir socializēšanās, lai tikai spējam viņiem turēt līdzi. Man drīzāk ir jautājums: kur ir vīrieši 35+ līdz 50? Šī ir auditorija, uz ko mums ir ļoti jāstrādā. Mēs viņus redzam "stand-up" izrādēs, kādā vieglā izklaidē, bet patiesībā – neredzam. Tas ir mūsu uzdevums – kā visos lielajos kultūras notikumos atrast piedāvājumu viņiem, ne tikai populāro, bet gudri parādīt arī to, kam ir dziļš un spēcīgs saturs.

D. Soldāne: Jaunieši ir vissarežģītāk sasniedzamā auditorija, jo viņi dzīvo, salīdzinot ar mums, mazliet citā informācijas laukā. Vieglāk ir sasniegt tos, kas kaut kā līdzdarbojas kultūrā, tomēr man ir prieks, ka, piemēram, Rotko muzejam visu laiku ir aktivitātes bērnu un jauniešu auditorijai. Esam novērojuši, ka bērnus un jauniešus vieglāk ir sasniegt garāmejot – tad, kad iznes kultūras pasākumus ārpusē, augusta mūzikas koncerti mums notiek, piemēram, pilsētas parkā. Ģimenes mēdz nākt uz pasākumiem ar maziem bērniem, un viņiem ir ērtāk atnākt ar plediņu un klausīties ārā. No otras puses – apmeklētāji pierod, ka nāc pie viņiem, un pasākumi notiek ārtelpās, ka samazinās apmeklējums iekštelpās, turklāt – nav vēlmes maksāt par pasākuma apmeklējumu. Tomēr sarīkot pasākumu ārā ir dārgāk, jo nāk klāt vēl tehniskās izmaksas. Pateicoties KM, esam saņēmuši finansējumu Vienības nama renovēšanai, tas liek domāt par jaunu saturu un jaunu auditoriju sasniegšanu.

Pilsētu svētki: vai pieciešams ļaunums?

L. Kubiļus: Ir dzirdēta kritika par pašvaldību bezmaksas pasākumiem, kas kropļojot tirgu, bet esam aizmirsuši vienu aspektu. Daugavpilī bezmaksas kultūras pasākumi ir ļoti svarīgi integrācijas aspektā. Lielo pilsētu apkaimēs, kas ir stipri cittautvalodīgas, ar varu šos cittautiešus uz latviskajiem pasākumiem mēs nedabūsim, bet ārtelpā šī integrācija ļoti labi var nostrādāt. To esam redzējuši arī Ziemeļblāzmas parkā. Pēc tam šie cilvēki nāk arī iekšā, bet to ir panākuši šie bezmaksas brīvdabas pasākumi.

Man nesen bija saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Ašeradenu, viņai šis ir sāpīgs jautājums. Viņa saka – pilsētas svētki ļoti degradē tirgu tādā veidā, ka mākslinieki pierod, ka viņiem samaksās vienalga, vai būs auditorija vai nebūs, un cilvēki pierod pie bezmaksas pasākumiem.

Deviņdesmit procenti no tiem, kas atnāk uz pilsētas svētkiem, tāpat neies uz jūsu teātri. Tā nav tā auditorija. Pilsētas svētki uzrunā tos, kuriem kultūra nav ikdienas patēriņš – ģimenes ar bērniem, kam nav finansiālu iespēju, vienkārši garāmgājēji, tie, kas atnāks izklaidēties, bet ikdienā dos priekšroku sportam. Tā ir ilūzija, ka šī auditorija tiek atņemta.

K. Vīndedze: Es teikšu tā: reizi gadā saviem iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, kas nenoliedzami silda ekonomiku, šādi svētki ir vajadzīgi. Ar auditoriju man ir bijusi dažāda pieredze, bet es priecājos par katru, kurš iznācis no mājas. Jautājums ir tikai par to, ja svētku programma beidzas 23, kā cilvēks tiek atpakaļ uz savu pagastu.

M. Buškevics: Piekrītu abām kolēģēm, ka vienreiz gadā šie pilsētas svētki varētu būt arī bez maksas.

D. Soldāne: Daugavpilī redzam, ka pilsētas svētkiem ir ļoti liela nozīme arī komunikācijā ar tiem iedzīvotājiem, kas aizbraukuši no pilsētas. Mums jau gadu iepriekš ir jāpasaka nākamo pilsētas svētku datumi, jo cilvēki ļoti laicīgi ieplāno šajos datumos ciemošanos. Es negribētu piekrist, ka pilsētas svētki padara kultūru lētāku vai devalvē tās nozīmi, jo, piemēram, Daugavpilī divas skatuves trīs dienu garumā ir atvēlētas tikai tam, lai ikviens pilsētas kolektīvs var kļūt par šo svētku daļu.

D. Vilne: Mēs šogad atkāpāmies no pēdējo gadu koncepcijas, kad pilsētas svētki bija par maksu. Tāpat saturā iekļāvām arī pagastus. Notika gandrīz tas pats, bet efekts bija milzīgs, milzīgs pozitīvs novērtējums no iedzīvotājiem.

Taupības apstākļos – vairāk radošuma

Dzīvojam laikā, kad visiem ir jāsajož jostas drošības budžeta palielināšanas dēļ. Vai esat gatavi šim budžeta samazinājumam, un kā pārplānosiet savu darbu?

L. Kubiļus: Būs jāuztaisa svētki par to naudu, kas ir, jāsāk domāt ārpus rāmjiem, neņemt vairs dārgos, izlutinātos māksliniekus, pieiet radoši. Rīgai tas būs izaicinājums, jo nākamgad galvaspilsētai būs 825 gadi un vēl vēlēšanu gads. Tomēr es galīgi par to neuztraucos.

M. Buškevics: Jā, svarīga ir radoša ideja. Pēdējā laikā arī Latvijas mākslinieki bija tā paaugstinājuši cenas, ka, rēķinot, kā būtu, ja mēs aicinātu ārzemniekus, ieskaitot uzņemšanu, sanāca vienā izcenojumā. Protams, A klasi mēs nespētu uzaicināt. Amatiermākslas kolektīvu vadītāju atalgojumu mēs turam, tā ir svēta lieta. Bet skatāmies arī uz pārējiem darbiniekiem, jo ārpus Rīgas jau tā ir zemāks atalgojums, tomēr šie speciālisti, arī tehniskais personāls, ir jānotur.

D. Zolnere: Jā, ir jāatrod ietaupījums, tomēr amatiermākslas kolektīvi ir prioritāte, to vadītājiem atalgojums netiek samazināts, lai gan varbūt nevarēsim uzšūt tik daudz tērpu, cik gribēsim. Pamatfunkciju nodrošināšana paliek vismaz šā gada līmenī. Esošā algu fonda ietvarā, iespējams, būs jāsamazina štats, bet ietaupītā nauda tiks novirzīta citu amata vienību algu palielinājumam. Nākas kaut cik mobilizēties, tomēr algām ir jāspēj iet līdzi pieaugošajām izmaksām. Samazinājums galvenokārt ir uz dažādām tehniskajām izmaksām, pasākumu saturu.

D. Vilne: Arī mūsu iekšējā prioritāte ir amatiermāksla, kopumā mums ir 100 kolektīvi, no tiem 80 pašvaldības dibināti, 30 no tiem piedalās Dziesmu svētkos.

K. Vīndedze: Katra pagasta kultūra ir tik spēcīga, cik tās amatiermākslas kolektīvi. Gribu redzēt politiķi, kurš būs gatavs atņemt kolektīva mākslinieciskajam vadītājam atalgojumu, ja kolektīvs brīnišķīgi darbojas.

Uzziņa

Kas ietilpst kultūras pakalpojumu grozā

• Pagasta līmenī: bibliotēku pakalpojumi, iespējas izmantot kultūras vērtības, mākslinieciskās jaunrades, kultūras pasākumu un brīvā laika pavadīšanas iespējas, piekļuve kultūrvēsturiskajam mantojumam, iesaiste Dziesmu un deju svētku procesā un radošajā uzņēmējdarbībā.
• Novada līmenī: to papildina profesionālās ievirzes mākslas un mūzikas izglītības pieejamība, profesionālās kultūrizglītības pieejamība un muzeju pakalpojumi.
• Valstspilsētu līmenī: pakalpojumu grozu papildina arhīvu pakalpojumi, profesionālās mākslas pieejamība (akustiskā koncertzāle, Laikmetīgās mākslas muzejs, izstāžu zāles, teātri, opera, daudzfunkcionālie kultūras centri), kino pieejamība, kā arī padziļināts muzeju pakalpojumu kopums un augstākās izglītības iespējas kultūras jomā.

Avots: LKA

Fakti

Finansējums kultūras pakalpojumu grozam

• Valsts budžeta dotācija – profesionālas ievirzes izglītībai (EUR 11 893 008 eiro), Dziesmu un deju svētku procesam (EUR 2 052 688 eiro), profesionālās mākslas pieejamībai reģionos (viesizrādes kapitālsabiedrību līdzdalības līgumu ietvaros).
• Valsts kultūrkapitālfonda līdzekļi – daudzpusīgas profesionālās mākslas pieejamībai nacionālas vai reģionālas nozīmes attīstības centros (EUR 1 155 000), Latviešu vēsturisko zemju atbalsta programma (EUR 715 000).
• ES fondu līdzekļi (abās programmās pašlaik notiek projektu vērtēšana) – "Kultūras mantojuma saglabāšana un jaunu pakalpojumu attīstībai" (EUR 8 700 000); specifiskais atbalsta mērķis – "Kultūras un tūrisma lomas palielināšana ekonomiskajā attīstībā, sociālajā iekļaušanā un sociālajās inovācijās (EUR 14 992 139).
• Valsts budžeta līdzekļi Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas nodrošināšanai Liepājai 2027. gadā (EUR 10 000 000).

Avots: LKA

Uzziņa

Pētījums "Latvijas kultūra – resurss valsts attīstībai"

• No LKA Kultūras un mākslu institūta tajā piedalās Anda Laķe, Agnese Hermane, Sabīne Ozola, Līga Vinogradova, Gints Klāsons, Anete Liepiņa, Valsts Valters Kronbergs.
• Jau 1973. gadā kultūras pētnieks Pjērs Burdjē atrada kopsakarības starp kultūras gaumi un kultūras patēriņa praksēm, no vienas puses, un sociālo atstumtību un nevienlīdzības procesiem, no otras. Tas ir pretrunā tam, kā Latvijā nereti kultūra tiek formulēta kā izklaides jeb otršķirīga dzīves vajadzība.
• Daudzveidīgi dažādu kultūras un mākslas norišu pieejamības instrumenti dažādām sociāli demogrāfiskām grupām pieejami Lietuvā, Igaunijā, Zviedrijā, Dānijā, Norvēģijā, Somijā, Čehijā, Nīderlandē, Īrijā, Horvātijā, Vācijā, Šveicē, Austrijā, Grieķijā u. c.
• Pētījuma rezultāti būs zināmi 2026. gadā. Avots: LKA

Viedoklis

Anda Laķe.

Foto: Zane Bitere/LETA / LETA

Anda Laķe, LKA profesore, Zinātņu prorektore, socioloģijas doktore, Kultūras un mākslu institūta vadītāja:

"Līdz šim kultūras pakalpojumu groza ideja tika saistīta ar to, cik lielā mērā kultūras infrastruktūra (kultūras centri, bibliotēkas, koncertzāles) ir pieejama konkrētās teritorijās. Pirms vairāk nekā desmit gadiem kultūrpolitikas plānošanas dokumentos tika definēts tā saucamais minimālais kultūras pakalpojumu grozs, kas jānodrošina konkrētās teritorijās. Toreiz tika definētas četru līmeņu teritorijas – pagastu, novadu, reģionu un nacionāla mēroga attīstības centri –, nosakot, kam tur no kultūras piedāvājuma jābūt pieejamam – bibliotēkai, kultūras centram vai citiem kultūras infrastruktūras elementiem un kultūras norisēm. Šobrīd pēc administratīvi teritoriālās reformas, kā arī ierobežota budžeta apstākļos, atgriežamies pie jautājuma par to, kā veidot kultūras piedāvājuma saturu, lai tas sasniegtu noteiktas iedzīvotāju grupas, arī tās, kas šobrīd ir izslēgtas no kultūras dzīves.

Mūsu kā Valsts pētījumu programmas "Latvijas kultūras ekosistēma kā resurss valsts izturētspējai un ilgtspējai /CERS" autoru akcents ir – kā un kurš pieņem lēmumu par to, ko "likt grozā" jeb kultūras piedāvājumā. Kā nonākam pie satura? Tieši šis ir svarīgākais jautājums – kas pieņem lēmumus – cik lielā mērā tajā ir iesaistīta kopiena vai politiķi; cik lielā mērā tas ir atkarīgs no kultūras centra vadītāja mākslinieciskās gaumes. Grozam jābūt reprezentatīvam tādā nozīmē, ka tajā iekļautajiem produktiem jāatspoguļo iedzīvotāju kultūras vērtības. Arī šeit ir daudz izaicinājumu, jo mūsu cilvēki ir ļoti dažādi. Tāpēc uzstādījums "piedāvāsim to, ko cilvēki grib", arī ne vienmēr ir piemērots.

Valsts pētījumu programmas "CERS" ietvaros veicām arī reprezentatīvu Latvijas iedzīvotāju – 1050 respondentu – aptauju, kurā jautājām, kā viņi vērtē pieejamo kultūras piedāvājumu. Aptaujas dati liecina, ka satura daudzveidība un kultūras norišu apjoms, kas novados tiek piedāvāts, ir milzīgs. Mēs sakām, ka laukos ir slikti ceļi, bet sabiedriskā doma liecina, ka vidēji apmierinātība ar kultūras notikumu piekļūstamību ir ļoti augsta (no reģioniem augstākais rādītājs ir 73% Kurzemē), tāpat ar kultūras dzīvi kopumā (no reģioniem augstākais rādītājs ir 72% Kurzemē), informācijas pieejamību par kultūras pasākumiem (no reģioniem augstākais rādītājs ir 70% Latgalē), norišu laikiem (no reģioniem augstākais rādītājs ir 69% Zemgale), norises biežumu (no reģioniem augstākais rādītājs ir 63% Zemgalē), iespējām, kā iesaistīties kultūras dzīvē (no reģioniem augstākais rādītājs ir 54% Zemgalē). Viszemāk – vidēji 38% – tika novērtēta iespēja piedalīties ar kultūras dzīvi saistītu lēmumu pieņemšanā (viszemākais rādītājs Rīgā – 33%, visaugstākais – Latgalē – 49%). To, kāpēc atšķiras dažādu Latvijas reģionu iedzīvotāju vērtējumi, lielā mērā nosaka reģiona apdzīvotības blīvums un kultūras interešu atšķirības. Vērtējumi ļoti atšķiras pilsētās un lauku teritorijās, turklāt paradoksāli, ka pilsētu iedzīvotāji bieži ir kritiskāki. Lai arī kopējā apmierinātība ar kultūras piedāvājumu ir augsta, tomēr tad, kad cilvēkiem jautā, vai kultūras piedāvājums atbilst viņu personīgajām interesēm, tad rādītājs nebūt nav tik labs. Te parādās šķēres starp apgalvojumu – jā, viss kultūrā ir labi –, bet, ja prasa, vai tas atbilst manām vajadzībām, tad vērtējums ir kritiskāks – 6,4% (no vērtējuma 10 ballu skalā, kur 1 –zemākais vērtējums, bet 10 – augstākais). Vēl kritiskāk to vērtē cilvēki ar zemiem ienākumiem un skolas vecuma jaunieši. Kopumā lielākā daļa aptaujāto teic, ka viņus apmierina konkrēts kultūras piedāvājums dzīves vietā – augstākā apmierinātība ir ar amatiermākslas piedāvājumu un viszemākā – ar populārās mākslas un izklaides piedāvājumu. Gandrīz 20% arī teic, ka viņu dzīves vietā augstā jeb nopietnā māksla, kā arī laikmetīgā un konceptuālā māksla nav pieejama. Iedzīvotāji labprāt gribētu vairāk kino, populārās mūzikas, rokmūzikas vai šlāgeru mūzikas koncertus, pasākumus bērniem un ģimenēm, teātra izrādes un deju pasākumus.

Tas ir pieprasījums no iedzīvotājiem, tomēr jāņem vērā arī kultūras centru vadītāju teiktais, ka tad, kad noorganizē to, ko cilvēki paši ir pieprasījuši, dažkārt viņi neatnāk.

Arvien vairāk nākas domāt par samērotību starp kultūras piedāvājuma kvantitāti un kvalitāti. Droši vien jārisina jautājums, uz kāda veida rādītājiem tiek likti akcenti kultūras iestāžu darbības pārskatu un atskaišu rezultatīvajos rādītājos. Gan iedzīvotāji, gan paši kultūras notikumu satura veidotāji pētījumā norāda uz kultūras dzīves pārsātinātību, kas reizēm pazemina notikumu kvalitāti. Tiek identificētas barjeras tieši profesionālās un laikmetīgās mākslas piedāvājuma veidošanā, kas sakrīt ar iedzīvotāju redzējumu, atzīstot, ka pašvaldībām trūkst līdzekļu, lai nodrošinātu kvalitatīvu māksliniecisku piedāvājumu. Pašvaldību kultūras dzīves veidotāji pozitīvi vērtē radošo uzņēmēju spēju veidot jaunu oriģinālu saturu, tādējādi bagātinot piedāvājumu. Tomēr savu kritikas devu no pašvaldību puses saņem arī komercsektora darbība profesionālās mākslas piedāvājuma veidošanā, norādot, ka dažkārt piedāvājumā tiek ignorētas teritorijas ar zemu maksātspēju. Tiek arī atzīts, ka kultūras piedāvājuma veidošana ir ļoti sarežģīta teritorijās, kur ir ļoti liela iedzīvotāju interešu neviendabība, proti, teritorijās, kur cilvēku nav daudz un katrs no kultūras dzīves sagaida kaut ko citu.

Ir novadi, kuru kultūras dzīves vadība saka, ka būtu vajadzīgs valsts līmeņa kultūras pakalpojumu grozs, ar ko tiek saprastas atbalsta programmas kultūras piedāvājuma veidošanā noteiktām sociāli demogrāfiskām grupām. Taču citi uzskata, ka vienoti principi (tā izveidē) visā valsts mērogā būtu ļoti grūti piemērojami, jo dažādu teritoriju iedzīvotāju sociāli demogrāfiskā struktūra, viņu intereses un iespējas atšķiras. Pat vienā pagastā ir cilvēki ar atšķirīgām identitātēm. Izskan viedoklis, ka kultūras piedāvājuma daudzveidību nevar mērīt viena pagasta mērogā, tas jāskata plašākā, iespējams, reģionālā mērogā, domājot par iedzīvotāju kultūras mobilitāti un esošo kultūras infrastruktūru reģionos.

Man liekas, vissarežģītākais šajā procesā ir – pašiem savās pašvaldībās saprast, kādas tieši katrā no tām ir kultūras dzīves veidošanas un satura piedāvājuma prioritātes, apzināties, ko var pašvaldība, ko komercsektors un kas ir "supersvarīgākais", ko gribam, lai valsts atbalstītu, piemēram, finanšu krīžu un drošības apdraudējuma vai citu grūtību apstākļos, lai nodrošinātu auglīgu kultūrvidi, tādu, kas mērķtiecīgi atbalsta un stiprina katras konkrētās teritorijas – pagasta, pilsētas, novada iedzīvotājus."