Zaptes burkas, gurķi un kartupeļi: kāpēc mazdārziņš atkal kļūst par drošības spilvenu

"Nestabilu degvielas cenu, noturīgu inflācijas risku, trauslu publisko finanšu, atkārtotu transporta satricinājumu un tagad arī iekšpolitiskas valdības krīzes apstākļos gan mājsaimniecībām, gan valstij būtu jādomā mazāk komforta un vairāk ekonomiskās noturības kategorijās.

Pārtikas rezervju veidošana, zemāks enerģijas patēriņš, efektīvāki mājokļi, kā arī atgriešanās pie dārziem, mājražošanas pasākumiem un stimuliem. Elementāra gatavošanās rudenim un ziemai vairs nav vecmodīgi ieradumi – tā kļūst par saprātīgu ekonomiskās noturības nodrošināšanu." Tā savā iknedēļas apskatā sabiedriskā medija portālā "lsm.lv" raksta ekonomikas zinātņu doktors Edgars Voļskis. Intervijā Latvijas Radio viņš mudina, ka latviešiem vairāk jāatgriežas pie savu dārzu uzturēšanas, augļu un dārzeņu audzēšanas, pārtikas krājumu veidošanas rudenim. Vārdsakot, katram pašam laikus jāgatavojas pārmaiņām, kas notiks ekonomiskajā dzīvē.

Pie E. Voļska intervijas ieraksta sociālajos tīklos kāds Edgars komentē: "Zaptes burkas, gurķu un tomātu marinādes, šķovēti kāposti, buļba, burkāni, kūpināta gaļa, medus. Laukos, protams, tas iespējams. Bet pilsētniekiem ko darīt? Kur ņemt pašiem savus dārzeņus, augļus? Un visam tam ir laiks kaut kur jāatrod. Pilsētniekus sen jau nozombējuši, uzceļot četrus lielveikalus pie katras mājas. Tur viss bēdīgi..."

Daži pilsētnieki gan atraduši risinājumi – saimnieko mazdārziņos.

Kas piešķir mazdārziņu?

Latvijā par mazdārziņu jeb oficiāli – sakņu (ģimenes) dārzu – apsaimniekošanu, piešķiršanu un nomas līgumiem atbild pašvaldība, kuras administratīvajā teritorijā zeme atrodas. Lielāko pilsētu pašvaldībās galvenā struktūrvienība, kas nodarbojas ar zemes nomas līgumu slēgšanu un brīvo zemes gabalu uzskaiti, ir Īpašuma departaments vai Nekustamā īpašuma pārvalde. Citur arī izpilddirekcijas vai pagastu pārvaldes. Mazākās apdzīvotās vietās vai konkrētās pilsētu apkaimēs tieši vietējā izpilddirekcija vai pagasta pārvalde risina praktiskos jautājumus un sniedz informāciju par brīvajiem dārziņiem. Rīgā par mazdārziņu pārraudzību un iznomāšanu atbild Rīgas domes Īpašuma departaments, kā arī informāciju var saņemt Rīgas apkaimju iedzīvotāju centros.

"Lucavsalā ir biedrība "Jumpravsala", kas darbojas jau no pirmās neatkarīgās Latvijas laikiem. Pēckara padomju gados jau gandrīz visiem latviešiem bija radi laukos un latvieši īpaši pēc mazdārziņiem nerāvās. Par tiem vairāk interesējās iebraucēji. Pašlaik – jo sevišķi pēdējos piecos gados – mazdārziņus vairāk ņem ģimenes, kam ir bērni un kas grib parādīt bērniem, kas ir zemes darbi un kas no zemes izaug, jo lauku vairs nav. Parasti tie ir cilvēki virs 30 gadu vecuma. Protams, daudziem mazdārziņi ir arī atspaids. Savukārt padomju laiku iebraucējiem savi dārziņi palikuši, tiek pagarināti līgumi, un tagad saimnieko to pēcteči," stāsta Rīgas valstspilsētas pašvaldības Īpašuma departamenta iznomāšanas un piedziņas pārvaldes sakņu (ģimenes) dārzu un pagaidu zemes nomas nodaļas vadītāja Sandra Puķīte.

Brīvo dārzu skaits mainās. No vairāk nekā sešiem tūkstošiem mazdārziņu, piemēram, 1. martā brīvi bija 42, 28. aprīlī – septiņi, 25. maijā – divpadsmit.

"Pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Tās vietas, kas ir pašlaik brīvas, nav tās labākās – aizaugušas un aizlaistas. Lai iekoptu labu dārziņu, nepieciešami lieli līdzekļi un darba stundas. Melnzeme jāved, jo Rīgā pārsvarā ir smilšaina augsne, apakšā dolomīts, augsne izstrādājas. Pati dzīvoju Doles salā – ik pa trijiem gadiem atvedu melnzemi uz savu dārzu. Labi, iekopti brīvi mazdārziņi parādās reti," stāsta S. Puķīte.

Rindas netiek veidotas – pašvaldības mājaslapā vietnē "id.riga.lv/brivo-saknu-gimenes-darzu-saraksts/" var skatīties, kuri mazdārziņi ir brīvi, un uz tiem pieteikties. S. Puķīte noteikti iesaka pirms tam apskatīties vietu dabā, jo gadās, ka cilvēki viļas: noslēdz līgumu, saņem rēķinu un tad atsakās no mazdārziņa.

Ieinteresēti biedrībās

Daļa mazdārziņu kā atsevišķas teritorijas pašvaldība iznomājusi juridiskām personām – biedrībām, kuras tad brīvos gabalus nodod lietotājiem, izmantojot savus noteikumus. Lielākoties biedrības labi saimniekojot un tajās cilvēki stāvot rindā, lai tiktu pie sava gabaliņa. Pašvaldība skatās, kā biedrības pilda nomas līgumu, piemēram, uztur kārtību, maksā nomu, bet iekšējā darbībā nejaucoties. Jā, lietotāji reizēm sūdzoties par biedrības valdes lēmumiem un rīcību, bet pašvaldība nav tiesīga iejaukties savstarpējās civiltiesiskās attiecībās. Ja notiek kas nelikumīgs, piemēram, neizsniedz rēķinus, tad jāvēršas Valsts ieņēmumu dienestā.

Tādu biedrību ir 26. Teritorijas, kuras biedrības neapsaimnieko, Rīgā ir Jaunciemā, Vilkupurvā, Kazdangas ielas rajonā. Īpašuma departaments ar katru nomnieku slēdz atsevišķu līgumu.

"Esam ieinteresēti biedrībās, aicinām tās veidot, jo tās labāk uztur teritorijas: ja grib kaut ko uzlabot, tad paši par to lemj, vāc naudu un dara, piemēram, taisa ceļu. Pašvaldībai nomas maksu nosaka Ministru kabineta noteikumi, un tā ir ne mazāk kā 1,5% no kadastrālās vērtības. Rīgā zemes nomas maksa, ja līguma termiņš ir 1–3 gadi, ir 1,5% no kadastrālās vērtības, ja līguma termiņš 3–5 gadi, tad 2,5% no kadastrālās vērtības. Maz ko varam par to izdarīt. Diemžēl ne visur ir cilvēki, kuri grib uzņemties biedrības veidošanu un to vadīt. Ja redzam kādu enerģisku cilvēku, tad mēģinām uzrunāt. Ir arī izdevies. Ir gadījušies tādi, kas protestē, negrib pārslēgt zemes nomas līgumus ar biedrību, bet pašvaldība līgumā ierakstījusi, ka konkrētam cilvēkam nomu var pārtraukt, ja kādā teritorijā nodibināta biedrība. Arī biedrībām ir pienākums turpināt nomas attiecības ar bijušajiem nomniekiem, ja tie līdz tam ir godprātīgi pildījuši nomas līguma noteikumus," norāda S. Puķīte.

Nopirkt zemesgabalu mazdārziņam nevar, var tikai nomāt. 

Vidējais Rīgas mazdārziņu lielums ir 300 kvadrātmetri, bet ne lielāks par 600 kvadrātmetriem. Šāds ierobežojums ir kopš 2024. gada. Līdz tam ierobežojumu nebija, un atpakaļejoša spēka tam nav. Līdz ar to ir arī dārzi ar kopējo platību līdz 1000 kvadrātmetriem vienai ģimenei.

"No pašvaldības viedokļa galvenais, lai mazdārziņš ir sakārtots un skaists atbilstoši pilsētas videi. Nepļauta zāle nedrīkst būt, lai arī kā kādam dabas draugam gribētos. Ja gabals ir nekopts, brīdinām un dodam mēnesi laika sakopt. Ja tas netiek izdarīts, nomas līgums tiek pārtraukts. Pārbaudes tiek veiktas no maija sākuma līdz septembra beigām, kad arī jābūt kārtībai. Ziemā sniegu tīrīt neliek," norāda S. Puķīte.

Būdiņu sev celšu

Padomju laikos mazdārziņu būdiņu izmērus regulēja ļoti stingri valsts būvnormatīvi, kas gadu gaitā mainījās, taču lielāko tiesu tie nepārsniedza 12–25 kvadrātmetrus. Pagājušā gadsimta 60.–70. gados sākotnēji mazdārziņos, kas bija paredzēti tikai dārzeņu audzēšanai (parasti 300–600 kvadrātmetrus lieli zemes gabali), kapitālas būves celt vispār bija aizliegts. Bija atļauts novietot tikai nelielas inventāra būdiņas jeb instrumentu kastes 6–12 kvadrātmetru platībā, kur patverties no lietus un salikt lāpstas. Astoņdesmitajos gados likumi bija pielaidīgāki: mājiņas maksimālā platība tika noteikta no 16 līdz 25 kvadrātmetriem. Dažos padomju periodos pagrabi bija pilnībā aizliegti, citos – drīkstēja izbūvēt tikai nelielu pagrabu dārzeņu uzglabāšanai zem grīdas. Nedrīkstēja ierīkot kapitālu apkuri (krāsnis ar skursteni), lai cilvēki tur nedzīvotu ziemā. Nereti dārznieki krāsnis gan būvēja slepus. Atklātās terases vai verandas platība arī tika stingri limitēta (parasti līdz 10 kvadrātmetriem). Padomju laikos celtniecības materiāli ne visiem un ne vienmēr bija viegli dabūjami, tāpēc bija vieta radošām izpausmēm būvēt no visa kā daudzmaz piemērota.

"Ar mazdārziņu būdiņām, kas skaitās instrumentu novietnes, ir sarežģīti. Līdz ar Latvijas valsts atjaunošanu pagājušā gadsimta 90. gados atļautais lielums bija 30 kvadrātmetri, pēc tam sekoja periods, kad atļāva 10 kvadrātmetrus, bet tagad ir pieci... Tās būdiņas, kas savulaik uzceltas atbilstoši sava laika prasībām, nost jaukt neliekam un pieņemam kā faktu. Ja kompetenta iestāde – Rīgas gadījumā tā ir Pilsētas attīstības departaments – sniedz atzinumu, ka būve ir patvaļīgi uzbūvēta, tad liekam jaukt nost. Esam vērsušies pašvaldības Attīstības departamentā, ka pieci kvadrātmetri ir par maz. Iedomājieties ģimeni ar maziem bērniem, kad uznāk lietus. Protams, dzīvošana šajās būdiņās nav paredzēta. Kāds jau kaut kur pamanās, arī ziemā. Un tas ir koks ar diviem galiem – ja kāds tur dzīvo arī ziemā, tad tajā apkaimē nav zādzību!" saka S. Puķīte.

Bieži mazdārziņu teritorijās redzamas īstas dzīvojamās mājās, piemēram, Dārziņos. Kāpēc tad tā? "Dārziņos ir jauktas teritorijas – privātas, pašvaldības, juridisku personu, kur atļauta būvniecība. Dārziņu teritorijas mazdārziņos dzīvojamo māju nav," atbild S. Puķīte.

Vai drīkst audzēt kokus?

Vēl pašvaldībai dažkārt kādi sūdzoties, ka kaimiņiem būda par lielu vai ābele par augstu. Tieši mūsu sarunas laikā kāda kundze S. Puķītei zvanīja un par to sūdzējās. Tad atkal jautājums: kurā gadā kas būvēts, stādīts un bijis atļauts.

Latvijas nacionālajos tiesību aktos nav vienota būvnormatīva, kas noteiktu konkrētus metrus koku stādīšanas attālumam no kaimiņu zemes robežas. Šo jautājumu regulē divi citi juridiski instrumenti: pašvaldību saistošie noteikumi (teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi) un Civillikums.

Rīgas mazdārziņos drīkst audzēt kokus, taču ir būtiski jāievēro Rīgas pašvaldības ģimenes dārziņu noteikumi. 

Lai dārziņš nepārvērstos par mežu un netraucētu citiem, jāievēro vairāki būtiski nosacījumi. Piemēram, koki jāstāda drošā attālumā no dārziņa robežas, lai to zari un saknes netraucētu kaimiņiem. Saskaņā ar vispārējām Rīgas koku stādīšanas vadlīnijām urbānā vidē koki jāstāda vismaz trīs līdz piecu metru attālumā no ēku pamatiem un zemesgabala robežas atkarībā no plānotā koka lieluma. Lai būtu drošība par iecerēto, pirms stādīšanas vērts painteresēties, kas konkrētajā rajonā atļauts. Daudzviet, piemēram, aizliegtas papeles. Un kas vispār ir koks? Botānikā un mežsaimniecībā nav viena noteikta minimālā augstuma, no kura augs tiek definēts kā koks, taču par koku parasti uzskata daudzgadīgu augu ar vienu pārkoksnējušos stumbru, kas dabiskos apstākļos sasniedz vismaz divu metru augstumu un spēj veidot zarotu vainagu. Pašvaldība neveic policejisku funkciju, ir demokrātiska attiecībā uz kokiem un parasti reaģējot uz sūdzībām un klajiem pārkāpumiem. Ja ābele izaugusi nedaudz lielāka, neliks jau sirmmāmiņai to zāģēt nost. Protams, ja kaimiņam traucē, tā jāsakopj vai strīds jārisina civiltiesiskā kārtā.

Dārga maksa par atkritumiem

Mazdārziņu nomas maksa kopumā atkarīga no zemes kadastrālās vērtības. No pieciem eiro līdz nedaudz vairāk kā simts eiro gadā. Plus maksa par atkritumu izvešanu, kas var būt pat dārgāk par zemes nomu: šobrīd ir 16,5 centi par kvadrātmetru. Ja ir 300 kvadrātmetri, tad sanāk 49,5 eiro gadā par atkritumiem. Cilvēki reizēm sūdzoties, ka dārgi, bet, ja saliek kopā nomas maksu ar maksu par atkritumu izvešanu, tad summa gadā par iespēju saimniekot zemesgabalā Rīgas teritorijā nemaz nav tik liela.

S. Puķīte teic, ka jaunas vietas, kur ierīkot mazdārziņus, jau pilsētai būtu, tikai jāierīko un jāatbrīvo no apauguma, gružiem, kas neesot vienkārši un lēti. Viņa saprotot, ka šajos laikos mazdārziņu jautājumi nav politiskās un administratīvās varas prioritāte – ir citi svarīgāki jautājumi.

Jaukā Lucavsala

Rīgā pirms dažiem gadiem bija paliela jezga ap Lucavsalas mazdārziņiem. Satraukums bija par dažādiem būvniecības plāniem, tostarp futbola stadionu. 

Kā uzzināju domē, pašvaldība arī turpmāk Lucavsalā plāno saglabāt ģimenes dārziņu jeb pilsētvides dārzu funkciju, vienlaikus veicinot pieeju ūdens malām un attīstot rekreācijas iespējas plašākai sabiedrībai. 

Lai mazdārziņu nomnieki un Lucavsalas atpūtas vietu apmeklētāji varētu ērti nokļūt līdz atpūtas vietām, līdz Lucavsalai un pa tās teritoriju šajā sezonā sāka kursēt 10. autobuss, kā arī ierīkotas trīs jaunas pieturvietas ērtākai nokļūšanai uz vajadzīgo galamērķi. Lucavsalā ir izbūvēta jaunu ielu infrastruktūra, izveidojot sabiedriskā transporta pieturas un apgriešanās vietu, kas sniedz iespējas nodrošināt sabiedrisko transportu tuvāk Lucavsalas dienvidu daļā izvietotajiem ģimenes dārziņiem. Pašvaldībai piederošs zemes gabals desmit hektāru platībā uz laiku ir nodots bezatlīdzības lietošanai Latvijas Futbola federācijai, lai izvērtētu iespējas tur veikt nacionālā futbola stadiona būvniecību.

Saimnieko ar prieku

Kādā no vasarīgajām maija sestdienām devos raudzīt, kā mazdārziņos rosās to saimnieki. Par katru Lucavsalas mazdārziņa cilvēku un viņa ņemšanos pa zemi varētu uzrakstīt stāstu: gan par motivāciju, gan par agrotehniskajiem paņēmieniem. Vienam mauriņš ar simbolisku puķi pa vidu un telteni gaļas cepšanai un sēdēšanai. Cits vēderpriekam un skaistumam burtiski izmantojis katru kvadrātcentimetru. Vēl cits veido augu kolekciju vai audzē stādus tirgum. Kādam reāla minimājiņa ar bruģētiem celiņiem. Viens mazdārziņu iekārto savām zelta rokām no dažādiem materiāliem, cits vairāk paļāvies uz dārzkopības veikalu precēm. Ir arī pa aizlaistam vai pusaizlaistam gabalam.

Jānim un Madarai Ambrēniem zemes darbi bērnībā nav patikuši, toties tagad kļuvuši par aizrautību. Līna Grieta iesējusi dilles. Vecāki mazdārziņu iekārtojuši ne tikai savam, bet arī Līnas Grietas un Laumas priekam.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Informācijas tehnoloģiju speciālists Jānis Ambrēns ar sievu finansisti Madaru pie sava 300 kvadrātmetru gabaliņa tikuši pirms pieciem gadiem kovida laikā, piesakoties pašvaldības mājaslapā. Bijuši reāli džungļi un sapuvuši dēļi. Jau pirmajā gadā aplikuši apkārt žogu un savām rokām sakopuši zemi, iegādājušies dārza mājiņu, ko paši salikuši. Abiem bērnībā bijuši lauki, kur, kā saka Madara, pamatīgi "vergojusi". Bet, dzīvojot Rīgā, abiem tomēr sagribējies tās zemītes, arī – lai bērniem parādītu, kas no zemes var izaugt. Ģimene dzīvo dzīvoklī Dārzciema ielā, un līdz Lucavsalai piecpadsmit minūtes ko braukt. Nereti arī no mazdārziņa attālināti strādā. Audzē visu, ko katrs saimniecisks cilvēks: tomātus, gurķus, kabačus, pupiņas, dilles. Viss šis darbošanās prieks gadā izmaksā simts eiro (noma plus atkritumu izvešana). Ir biedrībā "Lucava". Labi kaimiņi: cits cita dvēselē nelienot, bet kopā uzraugot kārtību, svešiniekus uzreiz pamanot.

Latvijas Universitātes remontstrādnieks Pāvels Grigorjevs ar kundzi Veru Žundu Lucavsalā saimnieko 19 gadus, pēc būtības – dzīvo. Uz Juglas dzīvokli nu galīgi nevelkot arī rudens un ziemas mēnešos. Pašvaldības darbinieki slavējot kā vienu no skaistākajiem Lucavsalas mazdārziņiem, kas iekopts drazainā vietā. Saimnieks ceļoties jau sešos no rīta pabarot putnus, gandrīz katru rītu paēst atlidojot arī pīles. Pēc tam Pāvels metas iekšā daudzajās dobītēs un mazajās siltumnīcās. Sieva slimības dēļ pirms trim gadiem zaudēja kāju, bet tupus rāpus arī čakla ravētāja. "Mēs esam vieni, un dārziņš ir mūsu prieks," viņa saka. Pirms trim gadiem viņu namiņu apzaga un nodedzināja, bet Pāvels atvaļinājuma laikā savām rokām uzcēlis jaunu.

Teterevu fonds atbalsta arī

Borisa un Ināras Teterevu fonds kopš 2017. gada īsteno programmu "Pats savam saimes galdam", kuras mērķis ir dot iespēju grūtībās nonākušiem cilvēkiem pašu rokām veikt dārzkopības darbus pārtikas sagādāšanai savas saimes galdam.

Kuldīdzniece Anda Grinkeviča (no labās) ar meitu Alisi lietpratīgi izmanto no Teterevu fonda saņemto palīdzību. Mazbērni Emīls un Roberts cer uz arbūzu ražu.

Foto: Artis Drēziņš / Latvijas Mediji

Šīs programmas ietvaros tiek atbalstīti darbīgu bezpeļņas organizāciju centieni iesaistīt grūtībās nonākušus, taču uzņēmīgus un rosīgus savas apkaimes iedzīvotājus darbos, kas uzlabo viņu dzīves apstākļus. Nauda aiziet sēklām, stādiem un dārza kopšanas piederumiem savu vai biedrību pārziņā esošo dārzu apstādīšanai. Dalībnieki saņem arī speciālistu un dārzkopības entuziastu padomus.

Šogad programmā darbojas vismaz 1015 mājsaimniecības un 3045 cilvēki no visiem Latvijas reģioniem. Kopumā tiek īstenots 31 projekts. Fonds šogad projektu atbalstam piešķīris 67 500 eiro.

Iesaistoties programmā, ik gadu pašu spēkiem mazdārziņos saimnieko daudzbērnu ģimenes, cilvēki ar invaliditāti, seniori un mājsaimniecības ar zemiem ienākumiem, kam dārzkopība sniedz iespēju uzlabot savu materiālo stāvokli.

Organizācijas norāda, ka interese par dalību šādos projektos turpina pieaugt – īpaši augsto komunālo maksājumu un pārtikas cenu dēļ, kas motivē cilvēkus meklēt praktiskus un ilgtspējīgus risinājumus ikdienas vajadzību nodrošināšanai. Projektiem ir arī saliedējoša nozīme, jo darbos iesaistās arī dalībnieku atvases un līdzcilvēki. Turklāt daļu no izaudzētā daudzi dāvina sociālajiem centriem, zupas virtuvēm vai tiem cilvēkiem, kuri paši nevar par sevi parūpēties. Tādējādi dalībniekiem ir iespēja kļūt par devējiem. Kopš programmas "Pats savam saimes galdam" sākuma 2017. gadā atbalstīti 202 dārzkopības projekti, aptverot vismaz 6495 mājsaimniecības. Kopējais fonda piešķirtais atbalsts sasniedzis 393 915 eiro.

Kuldīgas novads šogad ir visplašāk pārstāvēts programmā – piecu organizāciju dārzkopības projektos darbojas vismaz 233 mājsaimniecības. Biedrība "Ventas krasti", Kuldīgas pilsētas pensionāru apvienība "Rumbiņa", Kuldīgas invalīdu biedrība, Kuldīgas Senioru skola, ģimeņu biedrība "Dzirkstelīte". Anda Grinkeviča no "Dzirkstelītes" stāsta, ka vienai ģimenei atbalsts ir ap 40 eiro, kas daudzām ģimenēm ir daudz – lai vispār gribētos kaut ko darīt šajos dārdzības apstākļos. Katrs sarakstot, kas viņam nepieciešams: dažādas dārzeņu sēklas un stādi, instrumenti, mēslojums, kūdra. Pēc tam braucot uz veikaliem un pērkot. Labi arī tas, ka jaunā paaudze tiek radināta pie lauku darbiem.

Foto: Latvijas Avīze / Latvijas Mediji

MAF 2026

Foto: #sif_maf2026

Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Latvijas Avīze” sadarbojas ar laikrakstiem "Staburags", "Dzirkstele", "Brīvā Daugava", "Bauskas Dzīve", "Alūksnes un Malienas Ziņas" un “Ziemeļlatvija”.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.