Aktuālā diskusija: Vai muzeji stāstu turpina?

Pēc Latvijas Muzeju biedrības datiem, Eiropas Savienības valstīs vidēji muzejus vismaz reizi gadā apmeklē 37% iedzīvotāju, bet Latvijā – ap 52%. Bet vai šis skaitlis ir spēkā arī 2024. gadā; proti, vai puse no Latvijas iedzīvotāju kopskaita tik tiešām apmeklē muzejus, it sevišķi mazās memoriālās muzejmājas? Kas ir mazo memoriālo muzejmāju galvenie apmeklētāji, un kādi viņi ir?

To "Kultūrzīmes" skaidroja diskusijā ar četriem mazo muzeju pārstāvjiem – Cēsu novada Liepas pagasta dzejnieka Eduarda Veidenbauma memoriālā muzeja "Kalāči" vadītāju ANDRU ĶĪSI, Saldus novada Zirņu pagasta "Airītēs" izveidotās Latvijas Kara muzeja filiāles Latvijas Neatkarības kara varoņa pulkveža Oskara Kalpaka piemiņai vadītāju ROBERTU SIPENIEKU, Dobeles novada Tērvetes pagasta rakstnieces Annas Brigaderes memoriālā muzeja "Sprīdīši" vadītāju RASMU RAPU un Rīgas Krišjāņa Barona memoriālā muzeja vadītāju RŪTU KĀRKLIŅU.

Starptautiskās Muzeju padomes statūtos formulētā muzeja definīcija pauž, ka muzejs "ir pastāvīga un publiski pieejama institūcija, kura kalpo sabiedrībai un tās attīstībai; iegūst, uzkrāj, saglabā, pēta, popularizē un eksponē materiālo un nemateriālo cilvēces mantojumu un vidi, lai sekmētu pētniecību, sabiedrības izglītošanu un sniegtu sabiedrībai emocionālu baudījumu". Latvijā darbojas valsts, pašvaldību, privātie muzeji un būtisku vietu muzeju kopainā ieņem arī mazās memoriālās muzejmājas, kas tieši tāpat kā "lielie brāļi", var būt gan akreditēti, gan neakreditēti.

Puse klausīsies, puse neklausīsies

D. Jance: – Vai pēc pandēmijas skolēnu un citu apmeklētāju skaits saglabājies iepriekšējais?

Andra Ķīse.

Foto: No personiskā arhīva

A. Ķīse: – Apmeklētāju kļuvis pat mazliet vairāk nekā pirms pandēmijas, jo 2022. gada oktobrī atvērām jaunu ekspozīciju un interese par to devusi apmeklējuma skaita pieaugumu. Turklāt Veidenbaums vēl joprojām tiek mācīts skolu programmā, līdz ar ekspozīciju piedāvājam arī muzejpedagoģiskās programmas. Domājam par to, kā aktīvāk un interaktīvāk, interesantāk piedāvāt Veidenbauma stāstu. Pie mums brauc īpaši rudeņos, laikā, kad skolās arī notiek mācību stundas par Veidenbaumu. Piemēram, ir skolas, kuras brauca arī pirms pandēmijas, tās turpina braukt, arī vietējo skolu skolotāji vienmēr ir pie mums, pamazām pienāk klāt arī citi.

Roberts Sipenieks.

Foto: No personiskā arhīva

R. Sipenieks: – Jauna ekspozīcija ir būtiska, tam piekrītu. Arī "Airītēs" tieši pašlaik noris jauna objekta pieņemšana, muzejā rekonstruējām saimniecības ēku, tas bija sarežģīts projekts, bet nu beidzies. Jaunā ekspozīcija, kas stāsta par kaujas priekšposteni, ir nebijis projekts ne vien Baltijas valstīs, bet visā Eiropā. Nenoliedzami gan, mūsu pēdējo gadu darbs tik daudz nav saistījies ar Latvijas militāro vēsturi, cik pulkveža Oskara Kalpaka personību, viņa ieguldījumu neatkarības veidošanā. Svarīga arī modernā vēsture. Šeit, "Airītēs", skaidrojam, kas mēs esam šobrīd, kur atrodamies.

Runājot par skolēniem, saskaramies ar skarbo realitāti, mazāk brauc tāpēc, ka sadārdzinājušās autobusu izmaksas.

Rūta Kārkliņa.

Foto: No personiskā arhīva

R. Kārkliņa: – Vasarā Jāņu mācībā uz laukiem brauca 20 cilvēku grupa autobusā, kas maksāja 500 eiro, turklāt tas vēl pa ceļam salūza. Cenas ir šausmīgas!

– Vairāki skolotāji teikuši, ka, nepiedāvājot pusdienas un aktīvu laika pavadīšanas iespēju, skolēni muzeju apmeklēt pat atsakās…

R. Sipenieks: – Jā, tā ir. Varbūt izklausīsies mazliet briesmīgi, bet jāsaprot, ka lielai daļai sabiedrības bieži vien vienīgā interese ir makdonalds un "Prāta vētras" koncerts. Tik tiešām, mazāk brauc, ja apkārt trūkst izklaides iespēju, kur cilvēks var aizbēgt no ikdienas, tātad viņš meklē aktivitātes, kur īpaši nav jāiegulda tas orgāns, kas mums atrodas uz pleciem.

Rasma Rapa.

Foto: No personiskā arhīva

R. Rapa: – Bērnam pajautājot, vai tu gribi klausīties, skaidrs, ka viņš negribēs. Reizēm gadījies, ka jau iebraucot skolotāja skaļā balsī paziņo, ka puse klausīšoties, bet puse neklausīšoties. Ko man tādā brīdī darīt? Beigās gan klausījās visi.

R. Kārkliņa: – Un tad skolēnam jādomā, kurai pusei piederēt… Mūsu muzejs dodas arī uz Vērmanes dārzu, arī Vecrīgu. Tie, kuri brauc no laukiem, bieži dodas arī uz Vecrīgu.

Patiesi ieinteresēta – trešā daļa no klases?

– Kā piesaistīt jaunus apmeklētājus?

A. Ķīse: – Bieži gadās, ka viena klase muzeju iesaka otrai, viens bērns iesaka otram, bijuši skolotāji, kuri vēlas redzēt jauno ekspozīciju un parādīt citiem, brauc arī skolotāju kolektīvi.

Mūsu muzejs arī sadarbojas ar vietējiem tūrisma uzņēmējiem, esam izveidojuši kopīgu piedāvājumu braukt uz trim objektiem. Netālu no "Kalāčiem" atrodas Maizes māja, kur stāsta par latviešu tradīcijām un graudu ceļu, tur notiek pīrāgu cepšana. Nobeigumā brauc skatīties un rāpties Ērgļu klintīs. Jau pirmajā gadā tas bija vērtīgi, pieaugums bija acīmredzams, jo skolotāji daudz negrib meklēt, vieglāk paņemt gatavu piedāvājumu visai dienai.

R. Rapa: – Pie tā, lai cilvēki brauktu, ir jāstrādā. Brauc arvien mazāk, tomēr brauc, tikko pie mums viesojās Ikšķiles skola.

R. Kārkliņa: – Ļoti būtiska ir programma "Latvijas skolas soma", tajā piedalījāmies kā vieni no pirmajiem muzejiem. Arī pandēmijas laikā no rīta līdz vakaram notika attālinātās nodarbības. Muzejā par apmeklētājiem esam ļoti cīnījušies, man ir skolu saraksts un regulāri sūtu jaunāko informāciju. Apmeklētājus uzrunā arī pasākumi ģimenēm.

– Vai pēdējos gados muzeju apmeklētāji, arī skolēni, ir mainījušies? Ko var teikt par viņu zinātkāri un zināšanām?

A. Ķīse: – Tas ir atšķirīgi. Reizēm var just, ka atbraukuši skolēni ar vidējām sekmēm un sliktāku lasītprasmi, viņu izpratne par lietām ir mazliet citāda, bet tad seko cita skola un liekas, viss ir kārtībā. Pēc dažiem apmeklējumiem gan rodas uztraukums, kas tagad notiek ar mūsu skolēniem, jo viņiem grūti koncentrēties, kaut ko uztvert. Mēģinām ieinteresēt, darīt citādi, lai vismaz sajūtu līmenī skolēns atcerētos šo vietu un stāstu par Veidenbaumu. Esam izveidojuši dažādas programmas, ir iespēja staigāt, skraidīt un orientēties, dzejoļus var attēlot ar kustībām, citam interesē aktīvi darboties muzeja teritorijā.

Bieži vien arī skolotāji jau iepriekš lūdz ko tādu, lai nav daudz jāklausās, jo bērni esot aktīvi. Tāds padoms ir ļoti labs, tādā situācijā jau zinām, ko darīt, ko piedāvāt. Vienlaikus esam izveidojuši arī programmu, kas saistīta ar mentālo veselību tiem, kuri grib iedziļināties īpaši. Liekas, reizi gadā vai vismaz reizi divos gados šīs programmas vērts pārskatīt, lai saprastu, kas īsti darbojas.

R. Rapa: – Patiesi ieinteresēta ir aptuveni trešā daļa no klases.

R. Sipenieks: – Tas ir daudzšķautņains jautājums. Muzejā pastiprināti strādājam ar jaunsargiem, viņus saredzam kā ļoti ieinteresētus, varu pat teikt, ka tie, kuri dien jaunsardzē, pilnīgi visi ir ieinteresēti zināšanu iegūšanā, viņi ir ļoti motivēti, zinātgriboši jaunieši. Viņi saprot, uz kurieni brauc, jau zina, kas šī būs par vietu, un nopietni uztver informāciju.

Ja runā par skolām, tad vienmēr uzsveru, ka manī mīt ļoti liela cerība par tiem, kuri šobrīd mācās. Tiesa, laikmets mainās, mainās iespējas un tehnoloģijas, un jaunieši ir ļoti aktīvi, viņi vairs nesēdēs un neklausīsies. Tomēr tas, ka vairs neviens neklausās 40 minūšu ekskursiju, ir saprotami un nav jāuztver negatīvi, viņus tādus veido telefons un internets. Protams, katrā barā ir sava melnā avs, tomēr manī tiešām ir liela cerība uz mūsdienu jauniešiem, viņi ir gudri, jautājums ir, kā prast viņus ieinteresēt. Tiesa, jāvēro, kādas ir mācībspēku spējas piemēroties laikmetam, ir gadījumi, kad jauniešus pie mums atved tikai tāpēc, ka jāiztērē ekskursiju nauda, un tad rezultāts saprotams. Viss ir atkarīgs no skolotājiem, ja skolotājs nav ieinteresēts, tad rezultāta nav.

R. Kārkliņa: – Nesen izveidojām aptauju par Krišjāni Baronu, un atbildes bija tiešām smieklīgas. Reizēm nākas latviešu valodas skolotāju itin kā aizstāvēt un iziet no situācijas, jo viņš ienācis ar klasi un saka ko tādu: redziet bērni, skatieties, Barons gāja kājām un vāca tautasdziesmas, bet šeit viņš nomira. Tā nebija, Barons kājām negāja un arī neko no tautasdziesmām pats nepierakstīja. Uzskatu par savu pienākumu atkal un atkal cilvēkiem mācīt, kas bijis Barons.

– Varbūt jaunos apmeklētājus ietekmē arī nepietiekamais mācību stundu skaits skolās? Skolotāji mēdz pieminēt gan nepilnvērtīgo literatūras, gan vēstures programmu.

R. Sipenieks: – Par to esam daudz diskutējuši ar skolotāju biedrību un speciālistiem. Īsti tomēr nē, no skolas programmas viss nav atkarīgs, ļoti liels iespaids tam, kāds ir klases audzinātājs, vēstures vai literatūras skolotājs, vai viņš skolā ir personība. Mūsu muzeja galvenais apmeklētājs gan ir vairāk kādus 40 gadus vecs, tas ir laiks, kad cilvēki sāk interesēties par savas dzimtas, tautas vēsturi. Ļoti pozitīvi, ka apmeklētājiem līdzi brauc arī bērni un jaunieši, kuriem tiek skaidrots par notikumiem, par vēsturi.

A. Ķīse: – Muzejā pavadītais laiks tiešām bieži ir atkarīgs no iepriekšējās sagatavotības, daudzkārt bērni ir ļoti motivēti, skaidri zina, ko šeit iegūs. Ar tādiem skolēniem strādāt ir viegli, bet gadās, ka skolotājs atvedis vien ķeksīša pēc un skolēni ar lielām nopūtām gaidīs brīdi, kad beidzot varēs braukt prom. No skolotāja atkarīgs ļoti daudz!

Caur pagātni runājot, var stāstīt arī par mūsdienām

– Kāpēc Latvijas kultūrvidei vajadzīgi šie mazie memoriālie muzeji?

A. Ķīse: – Apmeklētājiem patīk māju sajūta, individuālā attieksme un pieeja, patīk, ka te nav cilvēku bari, kā novērojams ļoti populārajos muzejos. Māju muzeji ir miera vieta, kur var atpūsties no ikdienas, izstaigāt un uzzināt par cilvēku. Par personību nepieciešams runāt individuāli, un muzeji ir vieta, kur var iedziļināties gan vietas izpratnē, māju stāstā, gan paša cilvēka stāstā. Bieži vien tas ir ļoti iedvesmojoši, un bieži vien, pat neko nestāstot, arī vieta pati dod garīgo veldzi. Mūsu personības ir gana vērtas, lai par viņām runātu, stāstītu to, ka kādreiz bija tādi cilvēki un no viņiem var mācīties, turklāt viņi spēj iedvesmot – gan kādreiz, gan tagad tas, ko viņi runāja, ir aktuāli. Caur pagātni runājot, var stāstīt arī par mūsdienām, tādējādi veidojot jaunas vērtības.

R. Sipenieks: – Mans novērojums par apmeklētājiem liecina, ka šobrīd par karu gan nevēlas dzirdēt tik daudz. Par to šobrīd informācijas telpa ir ļoti piesātināta un, iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc nebrauc tieši uz kara muzeju. Vienlaikus atbraucot viedoklis mainās, jo runājam jau ne tikai par karu kā procesu, bet par karu kā veidu, kā izcīnīt Latvijas neatkarību, par pulkvedi Kalpaku kā personību.

Memoriālais muzejs ir kā izejas punkts, no kura turpinām stāstu par mūsdienām. Sabiedrības izpratne par to, kāda ir šo memoriālo vietu nozīme mūsu ikdienā, mainās. Mainās arī mūsu izpratne par to, kas esam, kā veidojusies mūsu valsts un kā to veidot nākotnē.