Guna Roze: Bīstami dārgais siers

Ļaudis, kuru ikdiena ir tāla no mākslas darbu radīšanas vai kultūras pasākumu organizēšanas, redzot galaproduktu, piemēram, koncertu, visbiežāk prot tikai saskaitīt un reizināt. Tik un tik apmeklētāju, reiz tik un tik maksāja biļete, sanāk vesels kapitāls. Tik un tik gleznu, mākslinieks prasa tik un tik – "par to taču aunu var nopirkt"! Turpretī organizatoru aritmētikā biežākās darbības ir dalīšana un atņemšana. Saskaitīšana vai reizināšana – reti un lieli svētki!

Guna Roze, rakstniece, publiciste.

Foto: No personiskā arhīva

Diemžēl vēl mūsdienās bieži tiek piesaukts padomju laikos radies postulāts "māksla pieder tautai". No kultūras pasākumu organizatoriem pieprasa vai vismaz gaida, lai pasākums būtu bez maksas. Bet bez maksas taču esot tikai siers peļu slazdā. Kā izlavierēt mūsu vēl neattīstītajā kapitālismā, lai "māksla pieder tautai" neizrādītos slazds?

Kultūras lietošanas ieradums nešaubīgi ir tikpat svarīgs kā rūpes par fizisko veselību. Tātad teorētiski mākslai tiešām vajadzētu būt prioritātei un ideālajā gadījumā piederēt tautai. Praksē šī ideja ir pārprasta un mērķis tiek sasniegts ar netaisnīgiem paņēmieniem, kas visbiežāk nozīmē radošo personu un organizatoru darba noniecināšanu. Lūk, piemērs. Manā pašvaldībā (grūti noticēt, ka visās) kultūras projektu konkursa tāmē nedrīkst paredzēt atalgojumu projektu vadītājam. Bet bez projektu vadītāja pasākums vispār nenotiktu – viņš ir atbildīgs par visu, viņam jānoorganizē viss "alfabēts". Kāpēc tieši šai "skrūvītei" jāstrādā bez atalgojuma? Viens no deputātiem šā gada sākumā budžeta apspriešanas sanāksmē nemulstot skaļi pauda, ka kultūras jomas pārstāvim pašvaldības labā jāstrādā bez samaksas pat tad, ja tā ir pilna slodze gadu un ilgāk. Jā, pašvaldības, nevis savā vai interešu klubiņa labā! Jā, pilnu slodzi, ilgstoši un bez atalgojuma. Tātad – jāvergo. Gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās savā sarakstā viņš kandidē kā numur viens.

Atalgojums ir tikai viens "burts alfabētā". Kultūras pasākums par brīvu (oficiāli jāsaka – bez maksas) ir arī dažādu projektu konkursu prasība. Ja projekta pieteikumā būs atzīmēts, ka plānots tirgot biļetes, tas var izrādīties izšķirošais iemesls, kāpēc projekts nav atbalstīts. Taču granti nekad nenosedz visus izdevumus. Nekad! Ar kultūras pasākumu ir tāpat kā ar mājokļa remontu – sākot darīt, izlien visādas adatas no maisa, par ko meistaram vai organizatoram (tāmes sastādītājam) iepriekš nav bijis ne jausmas, un kas paģēr gan papildu laiku, gan naudu. Šī pieredze nekad nav pilnīga, katrā projektā kaut kas notiek pirmoreiz. Un, ja organizators ir klubiņš, biedrība vai privātpersona, šī nebeidzamā mācīšanās ir sūra. No pieredzes zinu, ka tieši organizators ir ielāps visiem caurumiem. Arī finansiālajiem. Tāpēc jebkuri ieņēmumi pat fondu atbalstītos pasākumos būtu neatsverami. Saprotami būtu bez dalības maksas aicināt īpašas mērķgrupas, piemēram, skolēnus, daudzbērnu ģimenes vai maznodrošinātos, bet kāpēc gan visus? Es nerunāju par labdarības pasākumiem, dažādu jomu mākslinieki to dara no sirds – viesojas sociālās aprūpes namos, bērnunamos, organizē koncertus, lasījumus, izstādes, izsoles par labu Ukrainai vai citiem svētīgiem mērķiem.

Paradoksāli, ka maksātspējīgie visbiežāk uz kultūras pasākumu neatnāk tieši tāpēc, ka tas ir par brīvu. Viņu izpratnē: ja par brīvu, tātad nekas labs. 

Izņēmums ir pilsētas svētki – tie ir visplašāk apmeklētie pasākumi. Košs piemērs. Biedrība rīkoja kultūras pasākumu, kuru kuplināja izcila mūziķe. Pasākums, tātad arī izcilais koncerts, bija bez maksas, apmeklētāju maz – tikai dalībnieki, viņu atbalstītāji un daži interesenti no malas. Pēc neilga laika tai pašā vietā notika šīs mākslinieces koncerts, uz kuru bija jāpērk biļetes. Un ne jau par simbolisku samaksu. Un zāle pilna. Bet "siers" taču tas pats.

Visu cieņu jaunizveidotai kultūrvietai Vidzemē, kuras radītāji investē personīgo darbu, laiku un līdzekļus, lai publiku pieradinātu. Ne tikai pie jaunās kultūrvietas, bet arī pie tā, ka par kultūru ir vērts maksāt. Tā ir pareiza filozofija, jo par brīvu ir tikai siers peļu slazdā, un tam nav labi nolūki.