15.3 °C
Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi šonedēļ piedzīvo jauniestudējums "Karalis Ibī un citi monstri", kura dramaturgs un režisors ir Ukrainas teātra producents Vladislavs Troickis (1964), kurš piedalījies arī izrādes scenogrāfijas un kostīmu tapšanā.
Izrādē izmantota neliela daļa no franču rakstnieka, dzejnieka un dramaturga, absurda drāmas priekšteča Alfrēda Žarī (1873–1907) leģendārās lugas "Karalis Ibī", kas tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajiem modernās teātra mākslas darbiem, bieži dēvēta par absurda teātra priekšteci un savu pirmizrādi piedzīvoja 1896. gadā Parīzē. Taču "citus monstrus" izrādē ieviesuši Vladislavs Troickis un jaunā latviešu dramaturģe Elza Marta Ruža.
… Tu dzīvo brīvā, neatkarīgā valstī, bet nezini, vai tādā dzīvosi rīt. Mūsu acu priekšā vara nonāk pie cilvēkiem – morālām nullēm, pie cilvēkiem, kas "apēd" citus, pie monstriem. Tā Nacionālais teātris piesaka izrādi, kas iestudēta muzikāla šova estētikā.
Režisors Vladislavs Troickis ir Ukrainas Laikmetīgās mākslas centra un leģendārā, pirmā neatkarīgā teātra valstī "Dakh" (1994) dibinātājs. Šā teātra paspārnē viņa radīts ir arī pasaules mūzikas kvartets "Dakha Brakha", kas pērn viesojās arī Latvijā, un intelektuālais frīku kabarē "Dakh Daughters", kā arī mūzikas apvienība "Nova Opera".
Kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā Vladislavs Troickis veidojis mākslas kā pretošanās kustības aktivitātes visā pasaulē, iestudējis Ungārijā, Šveicē, Polijā, Vācijā, Gruzijā, Čehijā, tapušas vairāk nekā 30 starptautiskas izrādes. Pērn Ukrainā producējis daudznozaru festivālu Zaporižjā, 40 kilometrus no frontes līnijas. 2020. gadā saņēmis Ševčenko balvu – Ukrainas augstāko valsts apbalvojumu par kultūras un mākslas darbiem.
Pagājušajā gadā Dailes teātrī viņš iestudēja muzikālo izrādi "Stulbā dzīve", kurā notika divu ikonisku kabarē grupu – britu "The Tiger Lillies" un ukraiņu "Dakh Daughters" – satikšanās ar Dailes teātra spilgtākajām aktrisēm Ilzi Ķuzuli Skrastiņu, Ievu Segliņu un Ēriku Egliju-Grāveli, kā dēļ teātra kritiķe Edīte Tišheizere arī ieteica noskatīties šo izrādi.
Troicka kungs, no kuras puses Ukrainā nākat?
V. Troickis: No Kijivas. Liktenis man savāds. Esmu dzimis Burjatijā – aiz Baikāla. Ilgu laiku biju pārliecināts, ka esmu krievs. Vēlāk izrādījās, ka mana ģimene kā no tēva, tā mātes puses ir tā dēvētie "kulaki", izsūtīti no Ukrainas pagājušā gadsimta divdesmitajos gados. Kad man bija divpadsmit, ģimene pārcēlās uz Ukrainu, vispirms uz Svitlodarsku Donbasā, kur māte bija angļu valodas skolotāja, bet tētis inženieris. Vēlāk tēvu pārcēla uz Černobiļas AES. Tā uzsprāga, bet es iestājos fizmatos Kijivā, pēc tam Politehniskajā institūtā. Būdams students, biju praksē rūpnīcā "Radiotehnika", pirmo reizi mūžā Latvijā. Vārdu sakot, man ir arī normāla, pieklājīga izglītība (pasmaida). Patiesībā nekad neesmu gatavojies nodarboties ar teātri. Tas, ka tajā nonācu, pašam vienmēr licies visai dīvaini, jo teātri nekad neesmu mīlējis un arī tagad ne visai par to jūsmoju. Jo bieži izjūtu tā dēvēto "spāņu kaunu", kad neērti otra dēļ, kad aktieri kaut ko iztēlo un pašiem nav labi no tā, ko dara uz skatuves. To redzēt ir mokoši. Tādēļ uz teātri eju reti.
Toties jūs teātri iestudējat.
Ceru, ka manis iestudētās izrādes tādas mokošas sajūtas publikā neizraisa, kaut arī, protams, tas ir gaumes jautājums. Man daudz svarīgāk ir tas, ko vēlos teikt. Diemžēl lielākajā daļā no tā, ko esmu redzējis un redzu, nav īsti bijis, ko teikt. Lai tas būtu Šekspīrs vai mūsdienu drāma, vēlos saprast, kas īsti... Protams, vaicāt – ko jūs ar to vēlējāties pateikt? – ir muļķīgi, bet cilvēciskais vēstījums tomēr svarīgs. Īpaši tagad, kad absolūti tiek devalvētas vērtības, kad cilvēciski svēts vairs nav nekas. Brūkošās pasaules izjūta manā apziņā ir divējāda. Vispirms kā Ukrainas pilsonim, kad Kijivai gandrīz katru dienu uzbrūk ar droniem un raķetēm. Kanonādes Ukrainas galvaspilsētā dun ik dienu. Divi mana teātra aktieri jau krituši frontē, trīs karo, daudzi izbraukuši, lai glābtu savus bērnus. Kara atbalss skar katru ukraini. Baltijas valstīs to saprot labāk nekā citur Rietumos, taču kopumā cilvēkiem, uz kuru pašu galvām bumbas nekrīt, karš vienmēr ir abstrakcija. Un otra sajūta – tik globālas izmaiņas pasaulē, kad vardarbību uztver kā normālu parādību, notiek izpētei interesants antropoloģisks process. Tajā mākslas misija ir uzdot sabiedrībai visā pasaulē tādu kamertoni, kurā joprojām skanētu cilvēcības nots. Un vēl viena problēma ir tā, ka neredzam cilvēkus, mēs redzam funkcijas. Arī vistuvākos – sievu, vīru, bērnus, māti – uztveram kā funkcijas, gluži kā, piemēram, kasieri lielveikalā. Kad, tiekoties ar skatītājiem, jautāju – kad jūs pēdējo reizi runājāties ar cilvēku? – iestājas jocīgs apmulsums. Tā kā mans teātris nav atkarīgs ne no pilsētas, ne valsts, nekad nav bijis komerciāls, man vienmēr bijis svarīgi uzdot nopietnus, eksistenciālus jautājumus. Un man svarīgi, lai mākslu uztver caur sirdi, nevis smadzenēm. Varbūt tādēļ man ir problēma ar mūsdienu mākslu, kur ir daudz "prāta spēļu", konceptuālisma, bet tas viss neskar sirdi.
