Cilvēka ilūzijas par savu visvarenību ir senas kā pasaule. Ne velti teikas, pasakas un Svētie raksti mums atgādina, ka cilvēks nav visvarens, arī tad, ja viņam jaunības maksimālismā kādā dzīves brīdī tā šķiet. Pat ar vislabākajiem nodomiem var tikt bruģēts ceļš uz elli, no kura nav atpakaļceļa.
Lietuviešu režisora Laurīna Bareišas filmas "Sausi slīkstot" ("Drowning Dry") notikumu centrā ir divas māsas Ernesta un Juste ar vīriem Lūkasu un Tomasu. Lūkass ir profesionāls MMA cīkstonis, taču Ernesta nav priecīga par veidu, kādā dzīvesbiedrs pelna iztiku. Abu dēlam tiek laupīta vecāku uzmanība, cīnoties ar ikdienas grūtībām un izaicinājumiem. Ģimene dodas ciemos pie māsas Justes, lai nosvinētu viņas vīra Tomasa dzimšanas dienu. Tomasam tuvojas pusmūža krīze, un viņš to mēģina kompensēt ar izrādīšanos – bravūru, lecīgumu, jaudīgām mašīnām un cīņas mākslas treniņiem. Arī viņu meitas intereses nav vecāku prioritāšu lokā. Kamēr vīri gādā par iztikšanu, abas māsas aizraujas ar reiki nodarbībām.
Jau no filmas ievada kļūst skaidrs, ka starp abām ģimenēm veidojas paralēla un klusa sāncensība, kuras sekas izrādās traģiskas visiem.
"Sausi slīkstot" ir Latvijas un Lietuvas kopražojums, kura pirmizrāde Latvijā notika 23. oktobrī festivāla "Rīga IFF" ietvaros un no 25. oktobra ir skatāma arī Latvijas kinoteātros. Režisora Laurīna Bareišas vārds lietuviešu skatītājam komentārus neprasa, viņš ir sevi apliecinājis un starptautisku atzīnību guvis. "Sausi slīkstot" lietuvieši ir izvirzījuši kā kandidāti "Oskara" balvas nominācijai kategorijā "Labākā ārzemju filma". To var saprast, jo filma jau ir guvusi kritiķu atzinību 77. starptautiskajā Lokarno filmu festivālā Šveicē, iegūstot divas no galvenajām festivāla balvām par režiju un aktieru darbu.
Zīmīgi, ka režisors, kurš reizē ir arī darba operators, pārmontējis filmu pirms tās izrādīšanas plašākam skatītāju lokam. Vai kinolente no tā ir ieguvusi vai ne, man grūti spriest, jo Lokarno izrādīto versiju man nav bijusi iespēja redzēt. Atzinību noteikti ir pelnījis filmas aktieru kolektīvs: Gelmine Glemžaite, Agne Kaktaite, Pauļus Markevičs, Ģiedris Kiela. Aktierspēles maniere ir viegla un nepiespiesta, un režisors ir pratis to parādīt teju vai dokumentālā manierē, no kā filma noteikti iegūst. Šo aspektu īpaši uzsvēra Lokarno starptautiskā žūrija, piešķirot filmai balvu gan par režiju, gan labāko aktierspēli, turklāt balvai izvirzot visu filmas aktieru ansambli.
Kritiķi kaimiņvalstī jau darbu nodēvējuši par spilgtu Lietuvas laikmetīgā kino paraugu, un ne velti, jo režisora lauru lokā ir Venēcijas kinofestivāla skatē "Horizonti" iegūtā labākās filmas balva par darbu "Svētceļnieki" 2021. gadā. Vispārīgi raugoties, viņiem var piekrist arī par "Sausi slīkstot", kurā režisors ir mēģinājis Deividam Linčam līdzīgā manierē atklāt un mums parādīt, kā cilvēku atmiņā saglabājas traģiski dzīves notikumi un mūsu subjektīvais skats uz tiem. Turklāt mēģinājis to darīt ne hronoloģiskā stāsta stāstīšanas manierē, ar savu mistērijai raksturīgo pieeju uzturot skatītāju interesi pat pie ļoti lēna filmas plūduma.
Tas, kas nepārliecina, ir dažu tehnisko un dramaturģisko risinājumu izvēle filmas finālā. Fināls vismaz man rada sajūtu, ka filma apraujas pusvārdā. Ja tā ir gribēts, tad tas neizskatās pietiekami pārliecinoši un emocionāli iedarbīgi, bet, ja tā nav bijis domāts, tad uz beigām klibo gan tehniskais, gan arī stāstnieciskais izpildījums. Cik veiksmīga un izdevusies filma ir sākumā un vidusdaļā, tik nepārliecinoša tā ir finālā.
Brīdis, kad beidzot tiek atklāts viss stāsts no sākuma līdz beigām, rada vairāk jautājumu nekā atbilžu. Beigas ir veidotas mehāniski, tā sacīt – lai skatītājs pats izloba savu versiju, kāpēc un kādēļ viss notika tā, kā notika. Jā, jēga ir nojaušama un traģikas arī netrūkst, taču – vai ar to ir gana? Vienīgais, kas dod stāstam cerību, ir Ernestas izvēle dzīvot tālāk, neskatoties uz zaudējuma smagumu, kamēr Juste turpina slīkt iepriekšējo attiecību un inerces akacī, lai arī viņas vīrs arvien ir dzīvs un aizgājis no ģimenes. Viena laulība izirst pārgalvības un traģisku lēmumu dēļ, bet kāpēc neizdodas otra, šis jautājums tā arī paliek radošās komandas neatbildēts.
Latvijas puses radošā komanda – tērpu, grima mākslinieki un producents Matīss Kaža (uzreiz piebildīšu, ka ar tērpiem, grimu un producēšanu, manuprāt, viss ir pilnīgā kārtībā) – pēc preses seansa mēģināja skaidrot, ko bija gribēts pateikt, bet tā noteikti nav laba ziņa skatītājam. Filmai būtu jābūt spējīgai pašai skaidrot savu stāstu tikai un vienīgi ar kinematogrāfiskiem paņēmieniem.
Tajā pašā laikā, raugoties no aktualitātes viedokļa, Latvijas skatītājam filma ir tieši laikā.
Ja varam ticēt medijos publicētajiem datiem, ka Latvijā gadā noslīkst trīs reizes vairāk bērnu nekā Igaunijā, mums ir par ko raizēties. Tikpat aktuāla mūsu valstī ir arī pārgalvīga braukšana, nerēķinoties ar apkārtējo interesēm un iespējamām sekām, kādas mūsu bezatbildīgie lēmumi varētu izraisīt. Par to mūsu valstī liecina ceļu satiksmes negadījumu statistika, kura ir diezgan bēdīga. Par to rakstu tādēļ, ka filma skar abas šīs tēmas. Režisoram Laurīnam Bareišam ir šķitis svarīgi par to runāt ar mūsdienu sabiedrību. Ja kaut viens skatītājs pēc filmas noskatīšanās atcerēsies, kāda atbildība ir braukt pie auto stūres, un sapratīs nepieciešamību iemācīt bērniem peldēt, mēs visi būsim tikai ieguvēji.
Man filma lika domāt par divām lietām: pirmā, ka bērni izaug un nekas no tā, ko mēs materiāli iegūstam, cenšoties "savilkt galus" un nodrošinot ģimenei materiālos labumus, to ilgtermiņā nespēs kompensēt. Un otrā, katra reize, kad sēdies pie auto stūres, var izrādīties pēdējā, arī tad, ja esi izcils autobraucējs un ar zibenīgu reakciju. Tāpēc vienmēr aktuāls būs mūžam vecais ebreju izteiciens – labāk trīs stundas vēlāk būt Jeruzalemē nekā 30 gadus par ātru pie Dieva.