8.2 °C
Būtu grūti nosaukt pēdējā laikā populārāku grāmatu par Zanes Daudziņas "Bērnudienām komunālijā" (izdevniecība "Zvaigzne ABC"). Sociālie tīkli un izdevēja trāpīgie ieteikumi jau bija uzsildījuši publiku, kura nemierīgi mīņājās, gaidot satikšanos ar grāmatu. Tās pirmā tirāža no izdevniecības noliktavas esot pazudusi nedēļas laikā vēl līdz grāmatas atvēršanas svētkiem.
Izdevēja publiskojusi arī tirāžu lielumu – pirmā – 2500, otrā (kas uz recenzijas rakstīšanas brīdi vēl drukājās) – 2900 eksemplāru. Latvijas tirgum tas ir vairāk nekā cienījami – ar to var droši apsveikt gan autori, gan izdevēju!
Tad nu ir vērts paskatīties, par ko sociālo tīklu burbuļos trako grāmatu pircēji, kuri ziņo, ka IR izdevies noķert grāmatu tādā un tādā grāmatnīcā, IR iekritis prātā šo grāmatu jau uzreiz nopirkt dāvanai, IR vai jau notiek lielais lasīšanas brīdis. Aplausi un sajūsma! Kas tad slēpjas apelsīnkrāsas sējumā ar trauslo zīmējumu, maigo vāka materiālu un tausti priecējošo reljefa laku burtos?
Autore sabiedrībā ir gana populāra personība – aktrises karjera (neslēpsim – arī filmēšanās tautas mīlētā seriālā) radījusi tuvības sajūtu – sak’: "Jā, pareizi, zinu…" – un līdz ar to arī publikas ieinteresētību. Autorei šī nav pirmā grāmata – tātad arī grāmatu lasītājiem jau ir zināma pieredze un viedoklis, vai rakstītais varētu interesēt vai arī ne.
Šoreiz vēl viens aspekts – Zanes Daudziņas pašrocīgi veidotās ilustrācijas. Tās atmiņu grāmatām vienmēr ir mazliet slidena lieta. Likt fotogrāfijas? Ja vēstījums no strikti dokumentāla vairāk sliecas uz literāru, tad attēli šķiet par blīviem, par smagiem. Zīmējumi? Ja vien tādi ir iespējami (uzreiz nāk prātā Jaunsudrabiņa "Baltā grāmata" vai Anšlava Eglīša "Pansija pilī"), manuprāt, tas ir ļoti labs kompromiss. Šoreiz lasītājs iepazīst gan autores veidotu dzīvokļa plānu (pat ar mēbelējumu), gan nozīmīgākos tēlus – vecākus, tanti, kaimiņus.
Valoda šajā grāmatā ir ne vien autora instruments, kas literatūrā ļauj izstāstīt stāstu, bet arī viens no elementiem mazā cilvēka augšanas procesā. Skaidrs, ka ikviens bērns mācās lietas nosaukt vārdos, tā nu spēlēšanās ar valodu (konkrētajā gadījumā – valodām), dažādu leksikas slāņu un izmantojuma apgūšana ir viens no atmiņu epizožu motīviem ("Ierašanās", "Joptamat", "Es bērniņam nekad nesitīšu" u. c.).
Bērnības atmiņas ir par dzīvi komunālajā dzīvoklī
Divi intrigu raisoši apstākļi vienuviet. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigu un septiņdesmito gadu bērni nemaz ne tik sen ir nokļuvuši tajā brieduma posmā, kurā rodas vēlme fiksēt bērnības atmiņas. Vai nav mēģinājumu? Noteikti ir, taču tie nav raisījuši Vizmas Belševicas vai Māras Zālītes grāmatām līdzīgu rezonansi. Otrā lieta – komunālais dzīvoklis. Fenomens, kura ziedu laiki Latvijā ir padomju periods. Var droši apgalvot, ka ne visi grāmatu lasīt gribošie ir piedzīvojuši komunālā dzīvokļa ikdienu, bet viena no grāmatas neapšaubāmajām sasaucēm ar lasītājiem, kuri pieder vecuma grupai 50+, ir padomju laiks un tā raksturīgās reālijas – pilsētvide, sabiedriskais transports, nauda, ēdnīca un raksturīgie ēdieni, paradumi, deficīts, oktobrēni, pionieri, nometnes, civilās aizsardzības mācības, aukstā kara draudi, saldējums "lēzenā metāla bļodiņā uz iedzeltenas plastmasas kājas" (80. lpp.) u. c., kas stāstījumā veido gan pamatu notikumiem, gan bagātīgu kontekstu, ko katrs to laiku piedzīvojušais var papildināt ar savām atmiņām.
Jāuzteic autores izvēlētā stratēģija – iztikt bez didaktikas, secinājumu daļas un reizēm arī punktu pieliekoša fināla (piemēram, lasītājs paliek nezinot, kā Anna Goba tika galā pēc neveiksmīgā eksperimenta ar matu krāsu).
