Atkārtoti nonākuši izdzīvošanas bezdibeņa malā, viņi ar revolveriem un nažiem rokās pārliecinoši devās pie glābšanas laivām.
1960. gada pašā sākumā pēkšņā vētrā vadību pilnībā zaudējušas pašgājēju baržu piekrastes četri apkalpojošie padomju armijas karavīri pret savu gribu aizpeldēja dziļi Klusajā okeānā. Vēstīts, ka kopumā viņi 49 dienas izmisīgi cīnījušies par izdzīvošanu, spējot iztikt ar pārtikas krājumu, kura faktiski pietika tikai trim dienām, un dzerot rūsas saēsto ūdeni no dzinēju dzesēšanas sistēmas. Kad viņus atrada amerikāņu līnijkuģa glābēju komanda, karavīri pauduši, ka viņiem izdzīvot palīdzējusi “pareizā padomju audzināšana, kas attīstījusi biedriskuma un savstarpējās palīdzības izjūtu”... Taču vēsturē bijis ne mazums līdzīgu gadījumu, un tur ar to pareizo audzināšanu un biedriskumu bijis, teiksim tā – dažādi.
Apburošie, galantie un savaldīgie
Agrā rītā 1898. gada 4. jūlijā aptuveni 100 kilometru attālumā virzienā uz dienvidiem no nelielās Kanādas salas Seiblas notika kuģu katastrofa – sadūrās franču pasažieru kuģis “La Bourgogne” un angļu burinieks “Cromartyshire”. Tajā momentā jūru klāja biezi miglas vāli, kā dēļ abu kuģu sardzes dienesti apdraudējumu ieraudzīja tikai tad, kad jau vairs nebija ne mazāko cerību izvairīties no avārijas. Rezultātā burinieka priekšgalā izvietotais smagais enkurs pārliecinoši uzplēsa pasažieru kuģa apšuvumu, izraujot tajā pamatīgu robu zemāk par ūdens līniju, tieši līdzās mašīntelpai. Bet jau nākamajā mirklī asais burinieka priekšgals pamatīgi taranēja franču kuģi, radot pavisam lielu caurumu korpusā, ko nekavējoties sāka aizpildīt milzīgas ūdens masas.
Franču kuģis virzījās ar ātrumu 17 jūras mezgli un pēc sadursmes inercē turpināja uzņemto un ieturēto kustības virzienu, tāpēc jau drīz vienkārši pazuda skatienam biezajā miglā. Savukārt angļu burinieks, gluži otrādi, nekavējoties apstājās, jo sadursmes rezultātā bija zaudējis priekšgala buras un kļuvis praktiski nevadāms.
Franču pasažieru kuģa kapteinis sava kuģa bojājumus acumirklī novērtēja kā katastrofālus, tāpēc pieņēma praktiski vienīgo pareizo lēmumu: turpināt pilnā gaitā maksimāli pietuvoties Seiblas salai, lai iespētu inercē uzsēsties piekrastes smilšu sēkļiem. Taču diemžēl jau burtiski pēc piecām minūtēm kuģa mašīntelpas katlu nodalījums bija pilnībā ūdens pārņemts un tvaika dzinējs neglābjami apstājās. Turklāt varēja skaidri sajust, ka kuģis pamazām sāk grimt dzelmē. Kopš tā mirkļa franču kuģa 597 pasažieri un 128 apkalpes locekļi jau vairs varēja paļauties tikai uz glābšanas laivām. Sākotnēji esot bijušas 10 tādas laivas, taču jau sadursmes brīdī trieciens trīs no tām uzreiz pārvērtis skaidu kaudzītēs. Atlikušajās septiņās glābšanas laivās nekādā gadījumā nevarēja satilpt visi uz grimstošā kuģa esošie cilvēki...