Kā uzlabot dzimstību Latvijā no medicīnas skatupunkta?

Trīs desmitgades ilgstošā Latvijas iedzīvotāju skaita nemitīga samazināšanās, pērn noslīdot pat zem 1950. gada jeb pēckara laika rādītājiem, beidzot likusi valdībai sarosīties un izvirzīt ģimenes atbalsta jautājumus par vienu no gada prioritātēm.

Demogrāfijas veicināšanas plāna izstrādāšana neapšaubāmi ir apsveicama un, cerams, nesīs augļus, jauniem, veselīgiem cilvēkiem izlemjot laist pasaulē vairāk bērnu. Tomēr ir vēl daži medicīniski aspekti, kuru atrisināšana ļautu paaugstināt dzimstību. Vēlos ieskicēt gan šos izaicinājumus, gan iespējamos risinājumus.

Dr. Egīls Gasiņš, ginekologs, neauglības speciālists.

Foto: Publicitātes

Viena no redzamākajām problēmām ir saistīta ar neauglību. Ginekoloģijā strādājot jau vairāk nekā 27 gadus, esmu sastapies ar neskaitāmiem pāriem, kuri ļoti vēlas tikt pie bērniņa, taču ieņemšanai ir dažādi šķēršļi. Daudziem esam palīdzējuši tikt pie pozitīva rezultāta, tomēr esmu pārliecināts, ka jaundzimušo skaits būtu vēl lielāks, ja pacienti varētu saņemt tieši viņiem piemērotāko palīdzību.

Ļoti svarīgi būtu atcelt ierobežojumus tiem pāriem, kuri jau veiksmīgi izmantojuši valsts apmaksātas mākslīgās apaugļošanas jeb IVF - ICSI procedūras. Ja ģimenei šādā veidā izdevies tikt pie bērniņa, tad valstij vajadzētu turpināt subsidēt mākslīgo apaugļošanu arī nākamo mazuļu ieņemšanai. Tas attiecas kā uz jaunu procedūru veikšanu, tā arī sasaldētu jeb vitrificētu embriju izmantošanu atkārtotu embriotransfēru gadījumā. Šobrīd valsts apmaksā tikai divas mākslīgās apaugļošanas procedūras katram pārim, kas automātiski nozīmē bērnu skaita limitu attiecīgajā ģimenē. Ja pāris vēlas laist pasaulē vairāk bērnus un var atļauties tos izaudzināt, tad to vajadzētu atbalstīt. Šobrīd domu par nākamo atvasi bieži vien apslāpē atklāsme, ka mākslīgās apaugļošanas izmaksas ir mērāmas tūkstošos eiro.

Ārstēšanas gaitā nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, un ne vienmēr mākslīgās apaugļošanas manipulācijas uzreiz vainagojas ar veiksmīgu rezultātu. Šādos gadījumos īpaši svarīgs ir psiholoģiskais atbalsts, lai saglabātu motivāciju turpināt ārstēšanu neveiksmju gadījumos. Tāpēc būtiski ir iesaistīt speciālistu komandu - psihologus, psihoterapeitus un koučus, kas var sniegt emocionālu un mentālu atbalstu visā ārstēšanas laikā.

Vēl viena kliedzoša problēma ir saistīta ar mākslīgās apaugļošanas procedūrā iegūtajiem embrijiem. Mēdz būt, ka procesā pāris iegūst vairākus, piemēram, 4 embrijus, taču izvēlas laist pasaulē divus bērnus. 

No abiem pārējiem embrijiem topošie vecāki atsakās un saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem, tos burtiski jāizmet atkritumos. 

Tā nedrīkst būt! Jāmaina Seksuālās un reproduktīvās veselības likums, un jāparedz, ka pirms mākslīgās apaugļošanas procedūras uzsākšanas pārim jāveic donoriem nepieciešamie izmeklējumi, un, līgumā par valsts apmaksātu medicīnisko apaugļošanu būtu jāiekļauj iespēja veikt atzīmi par to, ka neizmantotos embrijus drīkst nodot valsts genofonda programmā. Viena embrija iegūšana izmaksā aptuveni 3,5-4 tūkstošus eiro, tādēļ to iznīcināšana ir nesaimnieciska, neapdomīga un pārsteidzīga rīcība. Neizmantotos embrijus vajadzētu būt iespējai nodot citiem pāriem, kuri vēlas tikt pie bērniem, un ļaut tiem nākt pasaulē.

Valsts līmenī nopietni būtu jādomā par atbalstu 25 - 35 gadu vecām sievietēm olšūnu sasaldēšanai un uzglabāšanai, kā arī jāveido mehānisms olšūnu nodošanai tām sievietēm, kurām pašām olšūnu resursi izsīkst. Šobrīd gada maksa par sasaldēto olšūnu uzglabāšanu ir ap 180 eiro, kas daudzas jaunas sievietes attur no ģenētiskā materiāla uzkrāšanas. Taču tas būtu nepieciešams, jo īpaši tām sievietēm, kuras atliek ģimenes dibināšanu, lai veidotu karjeru, vai citu iemeslu dēļ.

Olšūnu rezerves uzlabotu izredzes vēlākos gados palikt stāvoklī. Nosliekties par labu olšūnu sasaldēšanai varētu palīdzēt atbalsta programma, kuras ietvaros valsts katrai sievietei, kura vēlas iesaistīties olšūnu donēšanas programmā, subsidētu nelielu savu olšūnu uzkrājumu uzglabāšanu bez maksas.

Šo pašu programmu varētu izmantot demogrāfijas uzlabošanai, līgumā paredzot, ka neliela daļa no sasaldēšanai nodotajām olšūnām tiek ziedota genofondam, kas palīdzētu tikt pie bērniem arī citām sievietēm. Pietiktu, ja katra donore noziedotu kaut trešo daļu no nodotajām olšūnām.

Tā kā dzīvojam iekļaujošā sabiedrībā, vajadzētu sākt domāt, kā palīdzēt tām sievietēm, kurām veselības problēmu dēļ ir izoperēta dzemde vai tās fizioloģiskā kapacitāte neatbilst bērna iznēsāšanai. Šeit faktiski vienīgais risinājums būtu surogasija jeb surogātmātes piesaistīšana bērna iznēsāšanai. Latvijas likumi šādu sveša augļa iznēsāšanu neparedz. Protams, jāizstrādā detalizēti kritēriji potenciālajām surogātmātēm un jāveic rūpīga atlase, taču tas ir tā vērts, jo dos iespēju bērniņiem augt ģimenē, kur viņi ir ļoti gribēti, gaidīti un novērtēti. Šāda inovācija reproduktīvajā medicīnā nāks par labu arī Latvijas speciālistiem un medicīnas iestādēm, jo būsim vieni no pirmajiem Eiropas Savienībā, kas piedāvās šādu iespēju. Tā būtu kolosāla pieredze, kurā dalīties ar kolēģiem visā Eiropā.

Redzu mūsu Latviju kā pilotvalsti tieši inovācijām reproduktīvajā medicīnā, jo mūsu valsts speciālisti, kas strādā šajā jomā, viņu kolosālā pieredze un darba kultūra ir jāizmanto kā izrāviens demogrāfijas lauciņā!

Svarīgi arī turpināt darbu pie sieviešu izglītošanas par reproduktīvajām spējām. Pat 21. gadsimtā turpinu saskarties ar situācijām, kad pie manis ierodas 40 gadus veca sieviete un pavēsta, ka tuvākajos gados plāno tikt pie pirmā bērna. Medicīna, protams, ir krietni progresējusi, tomēr dabas likumi nav atcelti! Cilvēka ķermenis izdzīvo dažādus ciklus, un reproduktīvais vecums nav mūžīgs. Pat ja sieviete izskatās un jūtas lieliski, tas vēl nenozīmē, ka olšūnu resurss ir pietiekams.

Tādēļ jau skolā vajadzētu vairāk stāstīt par reproduktīvajām spējām, olšūnu izsīkšanu, menopauzi un citām lietām, kas nenovēršami skars katru sievieti. Zināšanu trūkuma dēļ cilvēki mēdz dzīvot ilūzijās, un, pat ilgstoši nespējot ieņemt bērnu, vispirms risinājumu meklē ezotērikā, nevis vēršas pie ārsta. Un jo ilgāk medicīna tiek ignorēta, jo vairāk samilzt problēma.

Noslēgumā vēlos aicināt sievietes par ģimenes pieaugumu primāri domāt dzīves posmā līdz 35 gadiem, kad reproduktīvās spējas ir augstākajā līmenī. Ja studiju, karjeras, ģimenes, finansiālo vai veselības apstākļu dēļ domas par bērniem uz kādu laiku jāatliek, tad vismaz vajadzētu parūpēties par olšūnu sasaldēšanu un uzkrāšanu. Tas nākotnē atvieglos ar grūtniecību saistīto jautājumu risināšanu.