3 °C
Bēres ir brīdis, kad šķietami atvadāmies no cilvēka, bet patiesībā mīlestība turpinās. Tā paliek atmiņās, sirdīs un mazajos ikdienas sīkumos, kas atgādina par aizgājušo. Linda Alsiņa apkopo atmiņu stāstus, kā cilvēki Latvijā pēdējo gadu desmitu laikā ir izvadījuši savus tuviniekus – topošajā grāmatā būs ar bērēm saistītu profesionāļu atmiņas un pieredzes stāsti.
Sākot ar senām cimdu un zeķu dāvināšanas tradīcijām līdz kovida laika kastītēm ar cienastu. Katrs stāsts atklāj ne tikai bēru rituālu norisi, bet arī cilvēku personības. Šis izdevums būs mēģinājums fiksēt gan smeldzi, gan siltumu, gan kuriozos brīžus.
"Mīlestība nekad nebeidzas" – kā radās nosaukums jūsu topošajai grāmatai?
L. Alsiņa: Nosaukums radās pats no sevis. Tā ir Latvijas kapsētās visbiežāk sastopama epitāfija. Aizejiet uz jebkuriem kapiem un jūs atradīsiet vismaz vienu pieminekli vai plāksni ar šo uzrakstu. Un vēl... Cilvēku mēs nepārstājam mīlēt tad, kad viņš nomirst. Līdz ar to varam teikt, ka mīlestība ir mūžīga. Bēres ir veids, kā atvadīties no cilvēka ķermeņa, bet no atmiņām jau neatvadās.
Kāpēc izvēlējāties šādu smagu tēmu? Kas uzrunāja un iedeva impulsu?
Lielu savas darba dzīves daļu staigāju pa kapiem un pierakstīju epitāfijas jeb pieminekļu uzrakstus. Pirms gadiem desmit strādāju kultūras nozarē un uzzināju, ka kapu pieminekļu uzraksti, īpaši epitāfijas, tiek uzskatīti par latviešu folkloras daļu. Tie atspoguļo tautas valodu, domāšanu, vērtības un tradicionālos uzskatus par nāvi, piemiņu un mūžību. Folkloras pētnieki tos dokumentē kā rakstītu folkloru – līdzīgi kā sakāmvārdus, dziesmas vai ticējumus. Sāku braukt uz kapsētām tos vākt un nodot Latviešu folkloras krātuves arhīvā. Tā sākās manas gaitas kapos. Sapratu, ka tur nav nekā baisa. Tur čivina putni, tur ir miers un klusums. Man kapi liekas normāla vieta, kur atrasties.
Vēlāk, runājoties ar cilvēkiem par bēru tēmām, secināju, ka mums nav nevienas grāmatas par bēru tradīcijām no ikdienā iesaistīto skatpunkta, arī interneta vietnēs nekādi materiāli tā īsti nav atrodami. Tā nonācu pie šīs tēmas. Grāmatā būs norišu dokumentēšana caur personiskajiem stāstiem. Esmu no neatkarības atgūšanas laika paaudzes, un visas tās lietas, kas, piemēram, cilvēkam, kas redzējis padomju laiku, liekas normālas, man bija pārsteigums.
Jums bija jāmeklē cilvēki, kas ir gatavi runāt, – izvadītāji, ar apbedīšanas lietām saistītie. Viņi ne vienmēr ir atvērti un vēlas apspriest profesionālo jomu. Bēres ir diezgan sensitīva tēma. Kā un kur jūs savas grāmatas stāstniekus atradāt?
Daudzi raksta man internetā. Draugi un paziņas zina, ka vācu materiālus. Braucu pie kapračiem, pie izvadītājiem, pie kapu pārziņiem, kādu cilvēku nointervēju, un viņš man pasaka: "Zinu vēl dažus cilvēkus, kam jūs varētu piezvanīt un kam varētu būt interesanti stāsti." Esmu runājusi arī ar diviem vīriem, kuri savulaik bija iesaistīti bēru norisē, kad vēl nebija apbedīšanas firmu. Ir cilvēki, kuri gribēja, lai viņu vārds parādās pie stāsta, bet ir arī tādi, kas negrib. Tas atkarīgs no katra personības. Vienmēr būs tādi, kuri gribēs runāt, un būs tādi, kuri negribēs publicitāti. Protams, ka šī tēma nav tāda, ko visi gribētu apspriest. Es priecājos par ikvienu, kurš ir gatavs dalīties ar savu stāstu.
Pētot un sekojot stāstu pavedieniem, vai jūs atklājāt kādas būtiskas atšķirības starp Latvijas reģioniem tradīcijās, mentalitātē?
Cilvēki, ar kuriem es esmu runājusi, saka: nav divu vienādu bēru. Kaut kādas nianses un tradīcijas sakrīt, bet ir arī atšķirības katrā reizē, katrā reģionā, katrā pagastā. Es kā vidzemniece aizbraucu uz Latgali, un man tur pasaka, ka aizgājējus galvenokārt izvada no baznīcas. Biju izbrīnīta, jo pie mums Vidzemē mācītājs nāk kapličā.
