Nav noslēpums, ka mūsdienās visu iespējamo veidu lielveikali pārtapuši arī par savdabīgu priekšizgāztuvi, kur faktiski jebkura pārbaude jau pirmajā acumirklī konstatē pilnus plauktus ar aizdomīgiem vai pat jau atklāti nekvalitatīviem un ar sen izbeigušos derīguma termiņu esošiem produktiem, kam jau sen bija laiks ielidot atkritumu tvertnēs. Taču tā vietā, lai šos produktus utilizētu, tos līdz pašam pēdējam brīdim, tātad tam mirklim, kad ierodas pārbaude un pieķer, pilnā mierā notur plauktos, turklāt nereti pat speciāli izbīdot priekšplānā, lai ātrāk kāds iekristu un nopirktu... Vārdu sakot, tā pakāpeniski sāk veidoties tas, ko dēvē par “pasaules lielo atkritumu tvertni”, un par to tad arī šis materiāls.
Plastikāta zupas lielporcija
Šī patiešām reālā, gigantiski lielā “tvertne” nav izvietojusies kaut kur labi redzamā vietā uz sauszemes, bet gan Klusā okeāna ziemeļu daļā jeb gluži precīzi – starp 135. un 155. rietumu garuma grādiem un 35. un 42. ziemeļu platuma grādiem. Vispieticīgākie aprēķini pārliecinoši apliecinot, ka šis apgabals veidojot vismaz 1,5 miljonus kvadrātkilometru lielu teritoriju – faktiski teju vai veselu vēl vienu kontinentu, un tajā atrodoties vismaz simts miljoni tonnu atkritumu. Ziemeļamerikā sabiedrībā tieši tā arī pieņemts dēvēt šo vietu – par “atkritumu kontinentu”. Visviet citur pasaulē to pietiekami labi pazīst kā “lielo Klusā okeāna atkritumu plankumu”.
Atšķirībā no atkritumu savākšanas dažādās vietās uz sauszemes Klusā okeāna “plankums” neizskatās pēc nelāgu aromātu izdaloša paugura, pa kuru satraukti tekalē žurkas un virs kura nepārtraukti riņķo ķērgājošu kaiju un vārnu bari. Atkritumu kalns okeānā izskatoties drīzāk kā... zupa. Katrā ziņā tā to varot novērtēt, kaut vai tikai aplūkojot no gaisa uzņemtos fotoattēlus: kopumā to veido tādi kā sīku makaronveida izstrādājumu kopojumi, kas izkrāsoti dažādās krāsās, tostarp arī melnā, zaļā un zilā. Tikai tie nav nekādi makaroni, bet gan lielākos vai mazākos gabaliņos sadalījušies plastikāta gabali. Pārsvarā tās ir atliekas no tagad arī mūspusē tik labi iepazītā lielveikalu sortimenta – plastmasas pudeles, pārtikas konteineri un viss tamlīdzīgais. Vēstīts, ka plastikāts sadalās sīkās daļās saistībā ar fotodegradāciju – tā ir sabrukšana saules gaismas iedarbībā. Tādā veidā tas var sadalīties arī ļoti sīkās daļiņās, lai gan vispār līdz pilnai, piemēram, pudeļu plastmasas izšķīšanai ūdenī būšot jāgaida ne mazāk par 500 gadiem.