Kultūras vēstnieki visā Latvijā māca, kā iestāties par kultūru. Mēs esam misionāri!

29. maijā Sabiles mākslas, kultūras un tūrisma centrā notika šīs sezonas pēdējais Latvijas kultūras vēstnieku seminārs. Kustību pirms divpadsmit gadiem aizsāka un joprojām turpina Latvijas Nacionālais kultūras centrs, bet tieši aizvadītajā sezonā tika mainīts apmācību formāts.

Par doto un neatņemamo "Kultūrzīmēm" stāsta kultūras vēstnieku izglītības programmas vadītāja Ilona Asare un četras vēstnieces no pirmā izlaiduma 2012. gadā.

Kultūras aktualitātes un klasika

Atskatoties atpakaļ, Ilona Asare sāk ar faktu, ka kultūras vēstnieku kustība aizsākās pēc Daces Melbārdes iniciatīvas. "Tolaik viņa vadīja Latvijas Nacionālo kultūras centru, bija jau veidojusi starptautiskas izglītības programmas starpkultūru komunikācijai un līderībā Britu padomē, kas ietvēra arī interaktīvus uzdevumus, pašrefleksijas un grupu sadarbību. Radās doma pārņemt šo metodiku un piemērot to Latvijas mērķauditorijas vajadzībām, mūsu kultūras darbinieku interesēm." Tas tika realizēts, un, ik gadu strādājot ar citiem kultūras, NVO un arī mazākumtautību kopienu līderiem, šo gadu laikā kultūras vēstnieku mācības apmeklējuši ap piecsimt cilvēku.

"Kustības pašā sākotnē programma bija divu trīs dienu semināri, kur devām gan motivāciju, gan argumentāciju, kā iestāties par kultūru, kā stiprināt cilvēkus, kas grib attīstīt kultūras dzīvi vai savas radošās idejas. Kā iesaistīt cilvēkus, kā veidot sadarbību, kā savas iniciatīvas argumentēt vietējiem lēmumpieņēmējiem. Pēc ilgāka laika tika izlemts, ka vairs nepulcēsim jaunas grupas, bet būs atklāts piedāvājums visiem interesentiem. Tagad piedāvājam tematiskus semināru ciklus, kas notiek dažādās Latvijas vietās. Norises vietu daudzveidība dod papildu vērtību – iespēju iepazīt dažādas kultūrvietas un dzirdēt to veidošanās stāstus. Šādi stāsti vienmēr iedvesmo. Joprojām runājam par tēmām, kas kultūrā ir aktuālas. Divi aizvadītās sezonas semināri bija veltīti tehnoloģijām un mākslīgajam intelektam kultūrā. Cits – par kultūras piekļūstamību, bet pēdējais Sabilē – par mākslinieku un kopienas sadarbības veidošanu."

I. Asare secinājusi, ka nemainīgi aktuāli ir runāt par pašmotivāciju un neizdegšanu, par enerģijas menedžēšanu. "Arī sadarbības aspekts vienmēr ir svarīgs, tostarp starp nozarēm un starp publiskiem un nevalstiskiem sektoriem, lai veidojas sadarbības projekti, nevis katrs darbotos tikai savā šaurajā fetišiskajā lokā. Un tā ir problēma visā Latvijā. Vienmēr aktuāli ir mācīties argumentēt, kāpēc kultūrā būtu jāiegulda publiskais finansējums. Jo viena puse allaž grib pierādīt, ka vajag ieguldīt, otri jautā – kāpēc, salīdzinot ar citām prioritātēm, kas vienmēr ir daudz un dažādas? Var, protams, atsaukties uz pētījumu rezultātiem, ka ieguldījumam kultūrā vienmēr ir gan ekonomiskā, gan sociālā atdeve, taču ne vienmēr tas ir pārliecinošs arguments. Tomēr mēs nedodam gatavas receptes vai ieteikumus, ko pielietot praksē. Cilvēkiem jātrenē savas prasmes un jābūt elastīgiem pašiem saprast, kā katrā situācijā rīkoties."

Pirmās. Un līderes

Atkalsatikšanās prieku Sabilē izbaudīja arī daļa pirmā izlaiduma personību – kultūras vēstnieces Ziedīte Začeste no Sabiles, Jolanta Borīte no Siguldas, Lilita Lauskiniece no Rundāles un Daina Vanaga no Ziemupes. Cita citu papildinot, viņas atzina, ka lielākais ieguvums ir fakts, ka viņas iepazinušās. "Tas devis mums iespēju ik pa laikam vienā vai citādā veidā sadarboties. Šī ir profesionālās cunftes jeb brālības ideja – mēs esam misionāri, un šī kopiena ļoti stiprina misijas sajūtu. Jo kultūras vēstnieks – tas ir aktīvs sabiedrības cilvēks, kas misijas vārdā arī strādā. Viens no mūsu uzdevumiem bija skaidrot šo definīciju savā kopienā. Tagad visur, kur braucam, satiekam savējos. Un, pat ja nesatiekam, vienmēr var piezvanīt kādam, pakonsultēties gan teorētiski, gan praktiski. Jo mēs visi – katrs savā vietā un jomā – esam lielas personības, vietējās sabiedrības, vietējās kopienas līderi un praktiķi, kas tālāk cits citam nodod savu pieredzi."

Daina Vanaga paskaidro: "Ir bijušas reizes, kad atkal esam skolojamo lomā, un satiekoties vienmēr ir prieks un interese parunāt. Piemēram, pie Jolantas Borītes esmu mācījusies tālākizglītības kursos, kur viņa bija pasniedzēja. Pagājušajā gadā, kad man bija uzticēts organizēt pirmā Kurzemes Kultūras foruma saturisko pusi, loģiski, ka pirms tam gan pakonsultējos ar Jolantu, jo Sigulda jau to bija darījusi, gan uzaicināju viņu kā vienu no runātājiem. Liels prieks ir sekot līdzi arī koncertzāles "Gors" direktorei Diānai Zirniņai. Laikā, kad mācījāmies, "Goru" vēl tikai cēla, tikko bija izdomāts nosaukums. Tāpat prieks par Signes Pujātes sasniegumiem. Šis viss ir devis daudz vieglāku komunikāciju. Ja kaut kas ir jautājams, nav nekādu problēmu pajautāt, piezvanīt vai uzrakstīt, un tas dod diezgan lielu pleca sajūtu. Šopavasar seminārā Rīgā beidzot – pēc desmit gadiem – izveidojām savu "Whatsapp" grupiņu."

Vaicātas par apmācību procesu 2012. gadā, līderes vienojas, ka pirmais kurss bijis tāds kā eksperiments, kā tas izveidosies, vai patiešām no spēcīgām personībām izveidosies tīklojums. Toreizējās mācekles atzīst, ka eksperiments ir izdevies. Organizatoru uzstādījums bijis, ka kursā vienai trešdaļai jābūt pašvaldību darbinieki, trešdaļu veido nevalstisko organizāciju pārstāvji un trešdaļu – dažādu jomu radošie cilvēki. Kursā bija gan lībiešu biedrības vadītāja, gan kāds no Austras bērniem. Nacionālā kultūras centra mērķis bija apvienot iespējami daudzveidīgu kolorītu, lai caur dažādo runātu par vienojošo.

"Kad pieteicāmies, bija nopietna atlase. Organizatori vērtēja mūsu pārstāvētās jomas un ko kurš ir jau izdarījis. Mums tā bija mācību programma vistiešākajā nozīmē – divu vai pat trīs dienu intensīvas mācības ar lieliskiem pasniedzējiem, ar mājas darbiem un pārbaudes darbiem un ar atgriezeniskās saites prasīšanu. Beigās mums pat izsniedza kultūras vēstnieka rokasgrāmatu, ko patiešām lietojam. Šobrīd šis pasākums iegūst semināra, ne vairs apmācību formātu, un mums ir iespēja te atgriezties. Iespējams, organizatori nolēma, ka esam nobriedis auglis, kas jau var apmainīties pieredzē. Tēmas īpaši nav mainījušās, bet ir mainījušās metodes, kā par to runā. Jo ļoti daudz kas no tā, par ko runājām pirms desmit gadiem, ir aktuāls joprojām, tikai vecās metodes, kā to dabūt gatavu, vairs nav aktuālas."

Durvis ir vaļā

Atbildot uz ļoti konkrētu jautājumu, ko katra no līderēm lieto praksē no toreiz apgūtā, Jolanta Borīte atbild: "Man ļoti patika, ka mums lika lasīt grāmatas. Bija pat obligātā literatūra. No rītiem pie brokastu galda bija pasaku lasīšana. Dace Melbārde, kas bija viena no mūsu pasniedzējām, lasīja priekšā, pēc tam pie kafijas tases pārrunājām dzirdēto – kā kurš to izpratis, kas palicis prātā."

Ziedīte Začeste joprojām lieto metodi no iepazīstināšanas reizes. "Mums bija Latvijas karte, kurā mēs katrs iespraudām spraudīti vietā, no kurienes nākam un no kurienes nāk mani senči – mamma un tētis. Man tās spraudītes sirdī iespraudās! Bieži sanāk strādāt bērnu nometnēs, un tieši iepazīšanās nodarbībās izmantoju šo tehniku un nespēju vien izbaudīt, kā tas rezonē. Vecāki saka: "Ko jūs ar manu bērnu izdarījāt? Viņš visu laiku staigā man pakaļ un prasa, kur vecāmamma piedzima, kur vecmamma ar opi satikās, kur jums bija kāzas?" Nekad ģimenē par to nav runājuši, bet pēc nometnes bērni ar vecākiem sāk par to runāt, sāk izzināt savas saknes. Un tas nāk tieši no kultūras vēstniekiem. Starp citu, tas bija iemesls, kāpēc es pieteicos, jo tēma bija lokālās identitātes stiprināšana."

Daina Vanaga pārliecinoši teic, ka kultūras vēstnieku semināri ir vieni no jēgpilnākajām mācībām, kādas viņa apmeklējusi. "Kultūras dzīves veidošana – tā visa ir liela mijiedarbība. Šādas satikšanās, kuras ir ne vien vērtīgas ar saturu, bet arī ar cilvēkiem, palīdz izrauties no ikdienas riteņa un mudina skatīties uz pasākumiem un notikumiem no cita skatpunkta. Visbiežāk man šādās mācībās atnāk atbildes uz jautājumiem, par kuriem esmu domājusi, vai jaunas idejas, kuras realizēt." Pirmajā gadā viens no mājasdarbiem bijis atrast savas vietas identitāti, fiksēt konkrētas vietas, ko kopiena uzskata par vietas vērtībām. "Un nevis tikai izvirzīt savus pieņēmumus, bet vajadzēja runāt ar citiem vietējiem un izzināt, kas ir viņu vērtības." Lilita Lauskiniece atceras, ka dažiem tas bijis liels atklājums. "Piemēram, ar ko saistās Rundāle? Visi teiks – ar pili. Nekā! Vietējiem bija daudz dažādu vietu, ko viņi pieminēja. Mūsu skaistais tiltiņš, kāda konkrēta zemnieku saimniecība un vēl citas vietas – pavisam citas, nekā biju iedomājusies."

Kultūras vēstnieku semināri turpināsies nākamgad, un tie visi joprojām ir bez maksas. Ilona Asare teic, ka jaunās programmas izsludināšanu visos Latvijas Nacionālā kultūras centra kanālos var gaidīt gada beigās un var pieteikties jebkurš, taču piebilst: "Vienmēr piesakās vairāk, nekā varam uzņemt telpu ietilpības ziņā, tāpēc uzņemam tos, kas piesakās pirmie. Bet nav vienmēr jāgaida, kad aicinās Nacionālais kultūras centrs. Kustības doma ir – laipni lūgti arī pašorganizēties!"