Apdzīvota vieta. Lai laukos dzīvojošie nebūtu izstumtie

Noslēdzot “Latvijas Avīzes”un žurnāla “Mājas Viesis” žurnālistu veidoto publikāciju ciklu “Apdzīvota vieta”, diskusijā redakcijā runājām par mazapdzīvotu teritoriju un Latvijas lauku nākotni. Sarunā piedalījās viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministre Inga Bērziņa, biedrības ”Latvijas lauku forums” izpilddirektore Anita Seļicka un ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs, kā arī žurnālisti Guntis Ščerbinskis, Artis Drēziņš un Māra Libeka.

M. Libeka: Tiekoties ar mazpilsētu un pagastu iedzīvotājiem, bieži izskanēja, ka cilvēki jūtas atstumti arvien vairāk no reģionu centriem, ka neuzklausa, ka notiek arvien lielāka pakalpojumu centralizācija un atņemtas tiesības pašiem lemt par savām nelielajām apdzīvotajām vietām. Bet ir iespējas veidot iedzīvotāju padomes un piedalīties lemšanas procesos. Cik aktīvi iedzīvotāji veido padomes un vai viņi tic, ka no tām ir kāda jēga, kad pēc administratīvi teritoriālās reformas ir samazināts deputātu skaits pašvaldībās un daudzus pagastus domēs vairs nepārstāv neviens deputāts?

I. Bērziņa: Šobrīd ir pāragri izdarīt secinājumus, jo visos novados nav izveidotas iedzīvotāju padomes. Vienā daļā novadu tas tiks izdarīts reizē ar pašvaldību vēlēšanām.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārziņā ir līdzdalības budžets, kas palīdz iedzīvotājiem justies iekļautiem un sadzirdētiem. No šī gada līdzdalības budžets pašvaldībās ir obligāts. Pašvaldībai no sava budžeta ir jāatvēl 0,5 procenti iedzīvotāju iniciatīvām, kas vienā pašvaldībā var būt 50 tūkstoši eiro, bet citā vairāk nekā 100 tūkstoši eiro. Rīgā līdzdalības budžets ir pat vairāki miljoni. Mēs redzam, ka, piemēram, Jēkabpils un Olaines novadā ir balsots par atbalstu tādiem projektiem, kuri nebūt nav novada centrā.

A. Drēziņš: Es projektā “Apdzīvota vieta” apmeklēju trīs pilsētas – Sedu, Kārsavu un Pāvilostu. Kārsavā ir aktīva padome, bet tur ir arī ļoti aktīva biedrība. Sedā arī iedzīvotāji ir izveidojuši biedrību. Ar ko atšķiras padome no biedrības? Vai padomi vispār vajag veidot, ja ir biedrība?

I. Bērziņa: Jums ir taisnība – ja ir aktīva biedrība, tā lielā mērā var izdarīt to pašu, ko dara padome. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc ne visās pašvaldībās aktīvi tiek veidotas iedzīvotāju padomes. Likumā šī iespēja ir iedota, bet pastāv arī citi veidi, kā darboties.

Mēs arī viesojāmies Sedā, kad tur tika atvērts vienotais valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centrs, un redzējām, ka tur ir liela pretimnākšana iedzīvotājiem.

A. Seļicka: “Latvijas lauku foruma” biedru organizācijas lielā mērā ir biedrības kā juridiskas vienības. Biedrība ir iedzīvotāju viena no demokrātijas izpausmēm. Tā var būt kā teritoriāla kopiena, ko iedzīvotāji pārstāv, piemēram, vienas teritorijas vides aktīvistu vai sporta entuziastu biedrība, kas lēnām apaug ar funkcijām, saglabājot sākotnējo darbības mērķi. Savukārt iedzīvotāju padome ir izveidota, lai iedzīvotāji varētu sistemātiski sadarboties ar savu pašvaldību. Padomes pārņem tās funkcijas, kuras pagastu vadītājiem izzuda, apvienojot pagastu pārvaldes.
Ir padomes, kas sāka strādāt, bet pēc laika beidza savu pastāvēšanu, jo vīlās –pašvaldības to ierosinājumus neņēma vērā, tām neizveidojās laba komunikācija ar vietējo varu. Cilvēkiem vairs negribējās tik daudz laika brīvprātīgi veltīt sabiedriskajam darbam.

Zinu vairākas pašvaldības, kurās iedzīvotāji veido padomes ārēja spiediena dēļ, sak, citi dara, tad mēs arī, bet pašiem to jēga un būtība nav līdz galam skaidra.

M. Libeka: Kaut vai, piemēram, Varakļānos, kur manam kolēģim izskaidroja – ja kāds vēloties ko ieteikt, to varot darīt pa tiešo pašvaldībā bez kādas padomes.

J. Turlajs: Man šķiet, ka viss ir atkarīgs no tā, vai pašvaldībā ir aktīvi cilvēki, kuri ir gatavi uzņemties aizbīdīt līdz rezultātam kādu projekta iniciatīvu. Es nāku no privātā biznesa, ka vajag tikai rakt un viss notiks. Piemēram, Salaspilī organizēju tikšanās ar daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, lai viņus mudinātu pieteikties uz pašvaldības izsludinātajām atbalsta programmām. Biju pārsteigts, ka mājās ar sešdesmit un vairāk iedzīvotājiem nevaru dabūt nevienu cilvēku, kas būtu ar mieru kļūt par koordinatoru, ar kuru es varētu sazināties, lai līdz iedzīvotājiem novadītu informāciju. 

Tur nav pat mājas vecākā, jo visi baidās kā velns no krusta no tā, ka viņiem tagad uzkraus visas nelaimes, kas skar daudzdzīvokļu namus. Šādās situācijās ir vainojama pārmērīgā birokrātija, kas nokauj cilvēkos iniciatīvu. 

Projektu administrēšana nereti ir tik smagnēja, ka cilvēki vienkārši atmet tam ar roku.

G. Ščerbinskis: Valdība ir paziņojusi, ka samazinās birokrātiju. Cienījamā ministre, vai šajā jomā arī gaidāms kāds atslogojums no birokrātijas žņaugiem?

I. Bērziņa: Pilnīgi visās jomās tiek vērtēta birokrātijas samazināšana. 
Es vēlos vēl nedaudz papildināt savu viedokli par padomēm. Likums ministrijai uzliek par pienākumu ik pēc četriem gadiem izvērtēt, kādi ir administratīvi teritoriālās reformas rezultāti. Pirmais vērtējums bija 2022. gadā, nākamais ir plānots 2026. gadā. Analizējot, kā reforma ir īstenojusies, mēs noteikti iedziļināsimies, kāda ir situācija ar padomēm. Mēs uzzināsim, ko saka pilsoniskā sabiedrība, pašvaldības un iedzīvotāju padomes. Tas, ka padomes darbību likumā varētu nostiprināt vēl vairāk, ir atvērts jautājums. Ja iedzīvotāji nejūt savām iniciatīvām atbalstu, viņiem kādā brīdī pietrūkst spēka to turpināt. Būtu jāskata arī iedzīvotāju konsultatīvās padomes finansējuma jautājums.

A. Seļicka: Svarīgi ir noskaidrot, kur iedzīvotāju padomes atrodas lielajā kopīgajā bildē. Piemēram, agrāk pašvaldības piešķīra līdzdalības budžetu pagastiem, bet tagad to vairs nedara. Mēs ļoti jūtam, ka kopienās trūkst ilgtermiņa pastāvīga atbalsta. Gan finansiāla, gan praktiska dažādos veidos, lai kopienu līderi mazapdzīvotajās teritorijās kļūtu par tādu kā valsts partneri un būtu sapratne, ka viņu darbs ir ļoti nozīmīgs gan drošībai, gan vietējai demokrātijai. Ja padomes vadītājam, piemēram, katru nedēļu jābrauc uz novada centru 54 kilometrus, tad būtu nepieciešams kaut minimāls finansiāls atbalsts.

G. Ščerbinskis: Vai mēs varam runāt par vienādām iespējām visā Latvijā? Ir apdzīvotas vietas, kur šo līderu nebūs.

J. Turlajs: Tā ir problēma, to mēs labi redzam pat Rīgā. Ir apkaimes, piemēram, Āgenskalns, Mežaparks, Čiekurkalns un Sarkandaugava, kur aktīvi darbojas iedzīvotāju biedrības, bet mēs neko nedzirdam, piemēram, par Pļavniekiem, kur dzīvo vairāk nekā 50 tūkstoši rīdzinieku.

Ir pašvaldības, kur padomes neveidojas tāpēc, ka nav pieprasījuma. 

Diemžēl mēs joprojām esam postpadomju sabiedrība, kur to vilcēju ir ļoti maz, bet pasažieru ļoti daudz. 

Tie, kas uzņemas padomes vai biedrības vadību, ir tas zelta fonds, kas būtu finansiāli atbalstāms.

A. Drēziņš: Es dzīvoju Ķekavas novadā, kas ir kā guļamrajons. Individuālo māju iedzīvotāju savstarpējā komunikācija tikpat kā nenotiek, nemaz nerunājot par daudzdzīvokļu namu iemītniekiem. Es neteiktu, ka es jūtos kā svešinieks, bet mēs nezinām viens otru. Tajā pašā laikā, piemēram, Kārsavā un Sedā viens otru ne tikai zina, bet arī labi pazīst. Tur dzīvo lokālpatrioti.

A. Seļicka: Man ir arī piemērs no Indras, kur katram ciemam, es nezinu, vai joprojām tas tiek darīts, ir kopā sanākšana, lai baudītu pankūkas. Vai, piemēram, ievārījumu baudīšanas svētki, kur katrā ielā tiek piedāvāts savs ievārījums vai notiek kādas citas aktivitātes.

Salaspilī vai Ķekavā var izvēlēties nezināt kaimiņus, izvēlēties ar kājām aiziet līdz pakalpojuma saņemšanas vietai. Bet, ja mēs runājam par mazapdzīvotām vietām, nereti gadās tā, ja cilvēks, kuram nav pašam savas automašīnas, grib nokļūt novada centrā, viņam gribot negribot jālūdz palīdzība kaimiņam. Ir jākooperējas un tīri funkcionāli jābūt kopienai, lai varētu izdzīvot ar tiem resursiem, kas ir konkrētajā vietā.

Eiropas Komisija pēdējā laikā ļoti popularizē, ka ikvienam ir tiesības palikt tajā vietā, kur viņš dzīvo, un varai ir jānodrošina pamatpakalpojumu pakete un pārējais, lai cilvēks nebūtu spiests pārcelties citur.

I. Bērziņa: Ministrija atbalsta vienoto valsts un pašvaldības klientu apkalpošanas centru izveidi visā Latvijā. Ministrija plāno, ka valstī jābūt vairāk nekā 500 šādiem centriem, būtībā katrā pagastā. Patlaban tādu ir vairāk nekā 200 un šogad ir plānoti vēl vairāk nekā 90 centri. Tos veido pašvaldības, bet VARAM tos finansiāli atbalsta. Ministrija ir gandarīta, ka šie centri tiek veidoti nevis pagasta pārvaldēs, bet gan bibliotēkās, kas zināmā mērā kļūst par tādiem kā vietējiem kopienu centriem, kur pulcējas iedzīvotāji.

G. Ščerbinskis: Tas var notikt tikai tur, kur bibliotēkas ir saglabātas.

I. Bērziņa: Bibliotēkas ir pēdējais, ko slēdz. Ja nu gadījumā ļoti maz cilvēku to apmeklē, tad varētu būt tā, ka bibliotēka beidz pastāvēt. Pagastu pārvaldes tiek apvienotas, veidojot vienu pārvaldi uz vairākiem pagastiem, un bibliotēkas ir tās, kas maksimāli tur tiek saglabātas.

M. Libeka: Vides risinājumu institūts veica pētījumu, lai noskaidrotu, kas jauniem cilvēkiem ir nepieciešams pirmām kārtām, lai viņus ieinteresētu pārcelties uz laukiem. Mūsdienu prasība numur viens ir nevis vienotais klientu apkalpošanas centrs, tas vairāk vajadzīgs vecākā gadagājuma cilvēkiem, bet gan interneta pieejamība un elektrības pieslēgums.

A. Seļicka: Internets ir ļoti vārīgs daudzās vietās. Lai mēs varētu no lauku reģiona rīkot savu pasākumu, mums ir īpaši jāpieprasa mobilo sakaru nodrošinātājam lielāku interneta palaidi, jo ikdienā darba videi internets joprojām nav pietiekams. 

Teorētiski uz papīra ir nodrošināts, bet reāli ir samērā lielas problēmas tikt pie kvalitatīva interneta.

A. Drēziņš:Tāda interneta kvalitāte, kāda ir Rīgas centrā, netiks nodrošināta jebkurā apdzīvotā vietā. Mēs labi zinām, ka Latvija Eiropas kontekstā ne tuvu nav sliktākajā vietā interneta pieejamības ziņā.

J. Turlajs: Es arī gribētu piekrist tam, ka nav tik slikti, kā mēs mēģinām iztēloties. Kad tapa Latvijas Nacionālā bibliotēka, paralēli tika īstenots projekts “Gaismas tīkls”, kas nodrošināja interneta pieejamību vismaz bibliotēkā katrā Latvijas pagastā. Tas nu gan ir izdarīts! Ja tu gribi sēdēt kaut kur mežā un nodarboties ar IT pakalpojumiem, tad tā ir tava izvēle un tev pašam par to ir jāmaksā.

Viena lieta gan ir ļoti problemātiska – tie ir vietējas nozīmes ceļi, no kuriem daudzi ir sliktā stāvokli. Arī sabiedriskā transporta nelietderīga izmantošana nav atrisināta. Mēs domājam, ka esam unikāli. Tas nekas, ka attīstītajās valstīs nav skolas ar padsmit bērniem un arī sabiedriskais transports kursē tur, kur ir pasažieri. Mums vairāk cilvēkiem jāstāsta ar piemēriem, kāpēc labklājīgās zemēs, kur ienākums uz iedzīvotāju ir augstāks nekā Latvijā, neatļaujas tā rīkoties ar nodokļu maksātāju naudu. 
Pirms desmit gadiem, kad veicu pirmos pētījumus par sabiedrisko transportu, analizēju ārvalstu pieredzi. Kanādā, ASV un Lielbritānijā kopā braukšanas tradīcijas, lai skolēni nokļūtu skolā, tika ļoti popularizētas, un tās ir pašsaprotamas. Tālākajās apkaimēs ģimenes vienojas, kurš no vecākiem kurā dienā vedīs bērnus ar savu transportu uz skolu. Kad es to stāstu pagastos, tur smejas, jo, lūk, viņiem vajagot autobusu, tas vienmēr tur ir bijis. Tas, ka autobusā ir divi trīs pasažieri un cik tas izmaksā, nevienu neinteresē. Cilvēki nesaprot, ka tā ir viņu nauda. Joprojām daudziem šķiet, ka tā ir kaut kāda mistiska nauda, kas nāk no centra un tai ir jābūt.

Jānis Turlajs: “Mums ir jāizvēlas, vai mēs gribam mazapdzīvotās vietās saglabāt ekstras vai virzām naudu uz ceļu sakārtošanu un reāli domājam, kā piesaistīt uzņēmēju.”

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Bet ar laiku tomēr esam nonākuši pie tā, ka cilvēki sāk saprast realitāti – skolas vecuma bērnu un jauniešu pietiek tikai 130 vidusskolām un viņu kļūs vēl mazāk. Realitāte ir jāpieņem un jāpaļaujas uz alternatīviem risinājumiem, kā bērnus aizgādāt līdz novada centram. Arī Latvijā arvien populārākas kļūst vecāku “WhatsApp” grupas, kur viņi organizējas kopā braukšanai uz skolu.

Dzīvot laukos svaigā gaisā pie dabas un nodarboties ar to, kas sirdij ir tuvāks, faktiski ir privilēģija.

A. Seļicka: Vairāk nekā desmit gadus strādāju ar lauku attīstības organizācijām, daudz arī Skandināvijas valstīs, kur ir ne viens vien labs piemērs. Ļoti būtiska ir konkrētā teritorijā bāzēta politika vai tās veidošana. 

Mēs varam aprēķināt un pētīt, bet tajā brīdī, kad mēs pieņemam lēmumu slēgt vai neslēgt skolu, būvēt vai nebūvēt ceļu, ir jāskatās, kādas ir konkrētās teritorijas vajadzības. 

Esmu gandarīta, ka VARAM ir sācis īstenot iniciatīvu par lauku filtru, kas ir tā pieeja, ar kādu, piemēram, somi strādā jau gadu desmitiem. Proti, viņi kompleksi skatās uz teritoriju. Ja mēs pavērtējam vidējo IKP Latvijā novadu līmenī, daudzviet izskatās labi. Bet, ja mēs novadu saskaldītu un skatītos, kas ir novada centrā un attālākajās teritorijās, arī tad mēs iegūtu pozitīvu ainu. Bet tad jau mēs varam teikt, ka, piemēram, slimnīcā nevajag intensīvo terapiju, jo tā ir mežonīgi dārga. Ja mēs analogi skatāmies uz lauku teritorijām, jā, daudz kas ir dārgi, bet izmaksas var mazināt, kompleksi raugoties uz teritoriju, kā to dara Somijā un Zviedrijā. Latvijā jau sen ir izbijuši šoferi, kas vadājuši pa novadu iedzīvotājus un aizgājuši pensijā. Zinot, ka cilvēks ir pensijā un viņam tagad vairāk laika, pagasta iedzīvotāji viņam zvana un lūdz aizvest uz novada centru pie ārsta, uz kādu iestādi vai citur. Un tad kāds to ievēro un domā: pag, pag, tu esi pasažieru pārvadātājs. Kur tev ir transportlīdzekļa reģistrācija un viss pārējais? Mēs paši tās iniciatīvas, kas daudzviet Skandināvijas valstīs strādā, nokaujam. 
Kāpēc Somijā ir daudz labu rezultātu? Viņiem ir lauku attīstības politika, kas regulāri tiek izvērtēta, lai noskaidrotu, kas rada pozitīvu vai negatīvu ietekmi uz lēmumiem.

J. Turlajs: Somijā, ja es pareizi atceros, vecāki atbild par skolēnu nogādāšanu skolā, ja līdz tai ir septiņi kilometri, un tikai tad, ja mācību iestāde ir tālāk, palīdz pašvaldība. Anglosakšu zemēs tās ir divas jūdzes jeb trīs kilometri. Ja Latvijā pateiktu, ka līdz autobusu pieturai būs jāiet trīs kilometri, sāktu runāt par cilvēktiesībām. Atceros sociālajos tīklos redzētu foto, kur Oulu pilsētā Somijā pie polārā loka ziemā mīnuss 20 grādos deviņdesmit procentu skolēnu uz vidusskolu ir atbraukuši ar velosipēdiem, pārējie – vai nu ar slēpēm, vai atveduši vecāki.

I. Bērziņa: Šeit izskanēja, ka dzīvot laukos ir privilēģija. Varbūt kaut kādā mērā šobrīd tas tā ir, bet tomēr man negribētos piekrist, ka tā ir mūsu politika. Ministrija tomēr cenšas strādāt tā, lai cilvēkam būtu tiesības dzīvot savā vietā. Taču nav iespējams simtprocentīgi panākt, lai visur viss būtu vienādi. To vajadzētu apzināties, ka tā nav nevienā Eiropas valstī. Visur tiek strādāts, lai mazinātu reģionu atšķirības, bet nebūs iespējams tās pilnībā izlīdzināt.

Ja Latvijā vidējais reģionu IKP, salīdzinot ar Rīgas reģionu, ir tikai 45 procenti un mēs gribētu sasniegt vismaz 55 procentus, mums būtu jāvirzās uz reģionu attīstības izlīdzināšanu. Ja mēs domāsim, ka laukos dzīvot ir privilēģija, mēs to nepanāksim.

G. Ščerbinskis: Jūs runājat vēlamības izteiksmē!

I. Bērziņa: Mums ir diezgan daudz programmu, ar kurām mēs jau strādājam, ievērojot reģionālās attīstības politikas principus. Daudzas uzņēmējdarbības programmas ir virzītas tieši uz reģioniem, nevis uz Rīgu vai Pierīgu, kaut gan arī tās ir jāattīsta.

G. Ščerbinskis: Bet kā jūs skaidrojat to, ka mēs esam nodzīvojušies līdz tam, ka reģionos un lauku apvidos nav pieejami kredīti, ka nav banku filiāļu?

I. Bērziņa: Arī šajā ziņā Latvijā nav unikāla situācija. Ja mums ir iedzīvotāju blīvums tāds, kāds tas ir, ja iedzīvotāju ir tik, cik viņu ir, tad ir šāda situācija. Galvenais ir, kā mēs šīs problēmas risinām.

Vairāk sliecos uz to, ka nav tik pesimistiski, kā dažkārt tas iezīmējas. Kaut vai tā pati nokļūšana uz skolu, ja konkrētā vietā vairs nav skolas.

Pašvaldība nodrošina transportu, kas iebrauc katrā sētā.

A. Drēziņš: Daudzas lietas, kā jau iepriekš tika teikts, atrisina iedzīvotāji paši un nemaz tāda ministrija nav vajadzīga. Kāpēc ministrija nevar piespiest kādu banku, lai tā atver savu filiāli Kārsavā vai Sedā?

I. Bērziņa: Ir pieņemtas likuma izmaiņas, kas noteic, ka ikvienā novada centrā ir jābūt bankas filiālei.

A. Drēziņš: Krievijas pierobežas pagasti, pilsētas iztukšojas salīdzinoši straujāk nekā citas vietas Latvijā. Ja es būtu ministrs, es uzstātu uz to, lai, piemēram, Latvijas un Krievijas pierobežā Kārsavā būtu kāda militāra struktūra vai bāze, kur cilvēki dienētu, kur viņiem maksātu algu un viņi savukārt nodokļus. Šī vieta attīstītos, tur būtu darba vietas. Pašu iedzīvotāju padomes un biedrības to neizdarīs.

I. Bērziņa: Ir pieņemts visu ministriju izstrādātais Latvijas austrumu pierobežas sociālekonomiskas attīstības un drošības stiprināšanas plāns. Šajās teritorijās uzņēmējdarbība pati no sevis neattīstīsies, tur tiks paplašināti poligoni, izvietoti papildu karavīri plānā ierakstītos noteiktos termiņos. No 2025. līdz 2027. gadam tur tiks ieguldīti vairāk nekā 600 miljoni eiro. Izveidos trīs jaunus katastrofu pārvaldības centrus, 212 patvertnes, attīstīs vismaz 106 uzņēmumus, Alūksni iekļaus speciālajā ekonomiskajā zonā un veiks vēl veselu virkni citu darbu, kas sekmēs austrumu pierobežas attīstību.

A. Seļicka: Piemēram, Čehijā ir lauku attīstības plāns un sešdesmit procenti ES Kohēzijas fondu finansējuma tiek novirzīti lauku teritorijām. Francijā ir izstrādāts lauku plāns ar nosaukumu “Pārtraucam runāt, sākam darīt”, kurā ir ļoti skaidri noteikts, ko kura nozare darīs, lai atrisinātu problēmu jautājumus ar konkrētu programmu. Latvijas austrumu pierobežas plānā mēs redzam mazu atbalstu vietējām kopienām.

I. Bērziņa: Latvijā ir pieņemtas reģionālās politikas pamatnostādnes līdz 2027. gadam. Politiskie mērķi tur ir salikti, taču pastāv jautājums, kā mums veicas ar to īstenošanu. Austrumu pierobežas plāns ir labs piemērs, kur ministrijas strādā kopā. Tiesa, ne visas ministrijas var pārliecināt, lai tās darbojas atbilstoši šīm pamatnostādnēm. Šogad un nākamgad jau jāsāk strādāt pie jaunām pamatnostādnēm, kas būs spēkā no 2028. gada.

M. Libeka: Politikas plānošanas dokumentu ir pietiekami, taču darbības trūkst.

I. Bērziņa: Trūkst, bet nevarētu teikt, ka tās nav vispār.

J. Turlajs: Administratīvais iedalījums, kas šobrīd ir izveidots perifērijā, paredz, ka novadu centri, lai cik tie būtu nerentabli, valstij ir jāuztur, lai iedzīvotājiem būtu pakalpojumu pieejamība. 98% iedzīvotāju četrdesmit minūšu sasniedzamība, braucot ar automašīnu līdz pakalpojumiem novada centrā, ir nodrošināta. Tikai divi procenti cilvēku dzīvo tajās teritorijās, kas ir sasniedzamas ilgāk par četrdesmit minūtēm ar privāto transportu. Bet, ja mēs turpināsim saimniekot tā, kā patlaban, pakalpojumu sasniedzamība ir apdraudēta, jo ceļu uzturēšanai hroniski trūkst naudas. 

Mums ir jāizvēlas, vai mēs gribam mazapdzīvotās vietās saglabāt ekstras vai virzām naudu uz ceļu sakārtošanu un reāli domājam, kā piesaistīt uzņēmējus. 

Mēs nekad nevarēsim atļauties vienkārši uzturēt to, lai laukos kāds dzīvotu. Mums vajag, lai tie cilvēki, kas tur dzīvo, pelnītu un maksātu nodokļus, un uzturētu vietējo ekonomiku.

I. Bērziņa: Reformas kontekstā tika solīts ceļu uzturēšanā ieguldīt 300 miljonus eiro; šobrīd ir ieguldīti 200 miljoni, un mēs patlaban strādājam, lai, pārdalot Eiropas Savienības fondu naudu, varētu ieguldīt vēl vairāk. Uzņēmums “Latvijas valsts ceļi” mums ir iedevis sarakstu ar ceļu būvprojektiem, kuri ir apstiprināti, un uzņēmums būtu gatavs izsludināt iepirkumus, ja būtu finansējums. Sarakstā ir, piemēram, Rojas un Valdgales ceļš, ceļa posms uz Špoģiem Latgalē, kur sliktā stāvokļa dēļ ir traucēta uzņēmējdarbība, un citi būvprojekti.

M. Libeka: Eiropas Komisija ir noteikusi digitālo prasmju mērķi, proti, līdz 2030. gadam šīm prasmēm ir jābūt 80 procentiem iedzīvotāju. Kā praktiski tas tiks nodrošināts, lai tās būtu senioriem lauku reģionos?

I. Bērziņa: Man bija pārsteigums, ka Latvijai, ņemot vērā starptautiskos novērtējuma indeksus, tikai ap piecdesmit procentiem iedzīvotāju ir šīs prasmes. VARAM pārziņā ir vairākas programmas. Viena no tām, kuras nosaukums ir “Pievelc pasauli sev tuvāk”, tieši patlaban ir atvērta. Ir plānots apmācīt 40 tūkstošus iedzīvotāju. Tajā ir iesaistījušās gandrīz visas pašvaldības.

M. Libeka: Bet kā tiks apmācīti seniori, kuri dzīvo viensētās?

I. Bērziņa: Apmācībām nav jānotiek obligāti novada centrā, tās var rīkot arī pagastos.

Anita Seļicka: “Eiropas Komisija  popularizē, ka ikvienam ir tiesības palikt tajā vietā, kur viņš dzīvo, un varai ir jānodrošina pamatpakalpojum, lai cilvēks nebūtu spiests pārcelties citur.”

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

A. Seļicka: Mēs jau piekto gadu organizējam kampaņu “Viedais ciems” un mums ir gandrīz simts ciemu, kas teikuši, ka vēlas būt viedi. Tas nenozīmē, ka ne tikai digitāli un tehnoloģiski, bet arī sociālajās inovācijās un citās lietās. Pašas kopienas un to līderi uzņemas atbildību un rūpējas par iedzīvotājiem, lai viņi spētu iepazīt digitālās prasmes un tās izmantot.

Kur devās žurnālisti un ko sadzirdēja

Kopš pagājušā gada rudens “Latvijas Avīze” un žurnāls “Mājas Viesis” publikāciju ciklā “Apdzīvota vieta” pētīja un atspoguļoja Latvijas mazapdzīvoto vietu iedzīvotāju ikdienu, drošību, dzīves kvalitāti un iespējas, kādas tās sniedz salīdzinājumā ar lielajiem centriem.

Žurnālisti pabija Kārsavā, Kuivižos, Ciecerē, Sedā, Sauleskalnā, Aknīstē, Pāvilostā, Lēdurgā, Durbē, Sērenē, Salā, Aucē. Stāstu daudz, iedvesmojoši un pārdomas rosinoši. Jautājumu un risināmo problēmu arī daudz, lūk dažas:

1) pārmērīgā birokrātija, kas “sasien rokas” vietvarām, uzņēmējiem;

2) mājokļu trūkums – maz īres dzīvokļu, grūtības saņemt kredītus to pirkšanai;

3) sliktie ceļi – šķērslis uzņēmējdarbībai, tūristu piesaistei, iedzīvotāju ikdienas dzīvē;

4) mazo skolu slēgšana aizved prom no laukiem jaunās ģimenes.

Foto: Publicitātes

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Mediji”.
#SIF_MAF2024 #ApdzīvotaVieta