Bahs, Respīgi un "Magnifikāts"

Kas noticis galvaspilsētas koncertdzīvē laikā, kad Jaunajā Rīgas teātrī joprojām uzved "Jaunos latviešu stāstus" (noteikti jāiet), uz kinoekrāniem joprojām rāda Kristofera Nolana "Openheimeru" par ģeniāla baltā vīrieša dzīvi (noteikti jāiet, kamēr Matīss Kaža vēl nav uzņēmis filmu par Dorotiju Hodžkinu, Adu Lavleisu vai Sofiju Kovaļevsku), bet Rēzeknē norisinās festivāls "LNSO Vasarnīca" (varbūt sanāks aizbraukt nākamgad, tāpat kā uz Liepājas Simfoniskā orķestra "Rimbenieku", festivālu "Sansusī", Valmieras vasaras teātra festivālu un vēl četrpadsmit citiem pasākumiem)?

Daudz kas, ļoti daudz kas. Garīgās mūzikas festivāla atklāšanas koncertā Valsts akadēmisko kori "Latvija" diriģē Krista Audere, seno mūziku dzied Monta Martinsone un Ilze Grēvele-Skaraine, latviešu komponistu jubilejas atzīmē Ilona Bagele un Edīte Alpe, un tas viss līdztekus vēl citiem notikumiem. Šoreiz uzmanības centrā divi no tiem – 2023. gada 15. augustā Rīgas Domā ar koncertprogrammu "Bahs, Respīgi, Ravēls" uzstājās orķestris "Rīga", diriģents Ainārs Rubiķis un ērģelniece Vita Kalnciema, bet 19. augustā svētā Jāņa baznīcā publiku sagaidīja dziedātāja Katrīna Paula Felsberga un ērģelnieks Jānis Pēlmanis.

Ikgadēja kopīga koncertprogramma

Tieši Doma katedrālē Ainārs Rubiķis kopā ar orķestra "Rīga" pūšaminstrumentālistiem katru gadu sagatavo jaunu programmu. Piemēram, 2020. gada koncerta pieteikums bija "Bahs, Šūberts, Šūmanis", bet šoreiz līdzās Johana Sebastiāna Baha un Morisa Ravēla opusiem skanēja nedaudz neierastākā Otorīno Respīgi mūzika. Itāļu neoklasicisma pārstāvja triptihu "Romas strūklakas", "Romas pīnijas" un "Romas svētki" ceru kādreiz dzirdēt klātienē, taču 15. augustā mūziķi izlēma Latvijas klausītājus iepazīstināt ar kādu citu Respīgi lieldarbu – četrdaļu ciklu "Katedrāļu logi". Tas skanēja koncerta noslēgumā, turpretī ievadā – Respīgi partitūra "Sena deja".

Kopā ar diriģentu Aināru Rubiķi orķestris "Rīga" Rīgas Domā koncertējis arī iepriekš.

Foto: Jānis Porietis/Publicitātes

To patiešām uztvēru kā ievadu, kā iespēlēšanos un iesildīšanos – vēl jo vairāk tādēļ, ka visi orķestra "Rīga" atskaņotie darbi bija pārlikumi, kas kopā ar baznīcas akustiku neizbēgami vēsta par muzikālās informācijas zudumiem. Labāk veicās Morisa Ravēla skaņdarbam "Pavana mirušajai infantei", kur aranžētājs bija rūpīgi piestrādājis pie pūšaminstrumentu līniju un slāņu diferenciācijas, diriģents to arī ņēma vērā, un tādēļ Ravēla mūzikas elēģiskās intonācijas izskanēja līdzsvarotos, plūstošos un tembrāli daudzveidīgos toņos. Otrs pārlikums un otra interpretācijas veiksme – Baha pasakalja un fūga do minorā, un gan šīs partitūras episki dramatiskā satura atklāsmē, gan arī Respīgi "Katedrāļu logu" lasījumā izpaudās orķestra trompetistu, trombonistu, klarnetistu, saksofonistu un citu mākslinieku spēja panākt pienācīgi saliedētu un kontrastainu nianšu caurvītu ansambliskumu. Turpat arī ērģelniece Vita Kalnciema, kura joprojām ir teicamā profesionālā formā, un viņas priekšnesumā divas Respīgi prelūdijas, Baha korāļprelūdija "Ak, cilvēk, apraudi savus grēkus" un Marsela Diprē transkribētās lappuses no kantātes "Mēs pateicamies Tev, Dievs" atspoguļojās vēlamajos tēlu, raksturu un koncepciju pretstatījumos.

Bet Respīgi svīta "Katedrāļu logi", ko Andris Vecumnieks nodēvēja par "absolūti ģeniāli uzrakstītu bezpersonisku mūziku"? 

Šo paradoksu varbūt var atšķetināt ar divu māksliniecisko parametru aplūkojumu. Vienā svaru kausā te liekams mērķtiecīgs tematiskā materiāla izklāsts un skaņuraksta harmoniskā un koloristiskā potenciāla visaptverošs izmantojums, ko Ainārs Rubiķis arī droši uztvēra un pārraidīja klausītājiem. Otrā svaru kausā – atziņa, ka apcerē par svētās Klāras rīta dievkalpojumu un citām viduslaiku reālijām Respīgi sevis paša individualitāti ir atstājis kaut kur nomaļus. Bez šaubām, arī šim uzskatam iespējams oponēt.

Prasmes slīpē Berlīnē

Katrīna Paula Felsberga patlaban studē Berlīnē, un Jānis Pēlmanis tāpat. Dziedātājas soprāna balss dzirdama te vienā, te otrā latviešu vokālsimfoniskās mūzikas opusa atskaņojumā, arī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, bet ar viņas soloprogrammu līdz šim nebiju saskāries, un ar ērģelnieka uzstāšanos nepavisam ne. Tas arī nenoliedzami bija iemesls, lai dotos uz abu mākslinieku koncertu "Magnifikāts", kurā tika iekļauti žanram atbilstoši Hieronīma Pretoriusa, Dītriha Bukstehūdes un Nikolā Lebega daiļrades paraugi (un tieši franču meistara "Magnificat secondi toni" kļuva par īpašu 19. augusta vakara atklājumu), kur Bahs tika pārstāvēts ar dorisko tokātu un fūgu re minorā (vēl vienu komponista radošās domas un ērģelnieka interpretācijas meistardarbu) un vairākiem dziedājumiem, kas saskaņojās ar Gotfrīda Heinriha Štelcela muzikālo vēstījumu.

Kas būtu labākais, ko teikt par Katrīnas Paulas Felsbergas priekšnesumu? 

Viņas balss ir tembrāli skaista, un vokālās studijas tai vēl piešķīrušas papildu mirdzumu, tādēļ nav pārsteigums, ka soliste nolēma pievērsties sarežģītiem uzdevumiem. 

Kas šeit tomēr varētu būt problemātisks? Ar romantisku izteiksmi un piepildījumu ne vienmēr pietiek baroka mūzikas izlīdzinātam frāzējumam un gana atšķirīgām emociju izpausmēm – pagaidām tas paliek nākotnei. Jāteic, ka arī hronometrāžas ziņā programmas smaguma centru veidoja Jāņa Pēlmaņa uzstāšanās, un tas bija viens no pēdējā laika spožākajiem pieredzējumiem ērģeļmūzikas koncertos. Svētā Jāņa baznīcas ērģeļu skanējuma ekspresija un intensitāte šeit sasniedza tādas dimensijas, kādas parasti neesmu sagaidījis pat Rīgas Domā, un apvienojumā ar solista virtuozitāti un mākslinieciskās dramaturģijas loģiku šie interpretācijas rakursi izraisīja kolorītu līdzpārdzīvojumu.

Rezumējot – Katrīnas Paulas Felsbergas sniegumā drīz varēs dzirdēt Alvila Altmaņa jaundarbu, kam droši vien sekos arī tālāki pirmatskaņojumi, arī atgriešanās pie Jēkaba Jančevska skaņumākslas. Turpretī Jānis Pēlmanis būtu īsti piemērots adresāts vēl aizvien nepabeigtajiem un neuzrakstītajiem Andra Dzenīša, Jāņa Petraškeviča un Gundegas Šmites ērģeļkoncertiem. Gaidīšu ar nepacietību.