-5.9 °C
Laimai un Ivaram Lindēm Tukuma novada Zentenes pagastā pieder zemnieku saimniecība "Jaunlagzdiņi" un neliels meža īpašums.
Tur, kur kādreiz bijušas slīkšņas un grīšļi, tagad aug mežs, kurā zied naktsvijoles. Pie mājām arī aveņu lauks, kur ogu lasīšanā piedalās arī āpši. Šovasar konkursā "Sakoptākais mežs" žūrija vienbalsīgi Laimu un Ivaru Lindes nominēja kā "Zelta čiekura" diploma laureātus.
Ivaram un Laimai vienmēr gribējies dzīvot tuvāk dabai, gribējies savu saimniecību, tādēļ vēl astoņdesmitajos nopirkuši lauku māju. Deviņdesmitajos par sertifikātiem iegādājušies arī zemi un mežu. Ivars teic, ka te, kur tagad "Jaunlagzdiņi", senāk bijusi ļoti spēcīga saimniecība, kurai piederējis daudz zemes. Kolhozu laikos daļa no tās aizaugusi, tāpēc mežiņš nekāds dižais nav bijis.
Ivars: "Kad sākām saimniekot, mums pašiem bija šāda tāda tehnika. Turējām govis un cūkas, un vistiņas. Rāvāmies melnās miesās. Bija mazs traktoriņš ar pļaujmašīnu, un tas rūca līdz pat melnai naktij. Kad govju bija daudz, sienu pirkām klāt. Reiz dabūjām pļavu tepat aiz mežiņa. Savācām sienu un pilnīgā tumsā vedām mājās. Bērni tolaik bija vēl mazi. Braucām pa meža celiņu un pēdējo reizi redzējām jāņtārpiņus. Tas bija pirms kādiem divdesmit gadiem. Drīz arī sapratām – lai nodarbotos ar lopkopību, mums pārāk maz zemes, sanāk tikai tāda palīgsaimniecība. Tad lauksaimniecības zemi iznomājām."
Pa mežu čībās
Taču ar avenēm ņēmušies joprojām. Ivars atceras, ka tās bijis kā mūris. Rudenī griezuši nost, veduši uz mežu, lai bruģētu ceļu. Tad pa to braukuši ar traktoru un rakuši grāvjus. Ivars: "Citādi nevarēja pabraukt, zeme vibrēja, ūdens žļurkstēja. Taču es biju nolēmis vietu, kur auga tikai grīšļi, nosusināt. Tas nebija viegli, bet izdevās."
Ūdeni no savas zemes un vēl astoņiem meliorācijas kolektoriem kaimiņa laukos aizvadījuši uz netālo
Lieknas upīti. Ivars smej, ka tagad pa mežu var pastaigāties čībās. Mitrākajā vietā ierīkota eglīšu plantācija.
Eglītes stādītas, bet bērzs atjaunojies no atvasēm. Vajadzējis tikai izretināt, atstājot labākos. Izaudzis labs bērzs un ir arī pa kādam melnalksnim. Sausākajā nogāzītē, ko savulaik kolhozs izcirtis, saaugušas lazdas. No šiem pieciem hektāriem malkas vienmēr pieticis.
"Tur, kur iznīka priedītes, saauga apses. Atstāju, lai aug, nu jau rokas resnumā. Kad retināju, redzēju, visām brūni vidi jau tagad, kad kādus desmit gadus vecas. Daļai iekšā serdē var redzēt kāpuru izgrauztas ejas. Malka iznāks. Lielākām trupe stumbrā līdz pat četru metru augstumam. Tālāk koksne vesela, balta," stāsta I. Linde.
Nokalst, bet izdzen atvases
"Uz Latvijas simtgadi iestādījām bērzu aleju un ievērojām, ka irši un lapsenes sūc to sulu un noēd mizu jau tādiem nelieliem, ap metru gariem bērziņiem. Ja bojājums liels, galotnīte nokalst. To šobrīd var redzēt. Zem bojājuma kociņš izdzen atvases un aug tālāk. Arī stirnu bukiem patīk ragus patrīt gar stumbriņiem," savukārt saka Laima.
Laima stāsta, ka mežu stādījuši divas reizes. Pirmo reizi iestādījuši piecus simtus priežu kāda pushektāra platībā. Iesakņojās visas, bet tagad atlikušas kādas septiņdesmit. Smērējuši tās ar balto smēri, lai stirnas nenoēd. Taču vēlāk, kad priedītes paaugās, stirnas ar ragiem gandrīz visas nomizojušas. Tad iestādījuši eglītes. Tās augušas labāk. "Mums ļoti labi aug lazdas un ievas. Gandrīz katru gadu sanāk malka un kādi simts kubikmetri šķeldas. Viņas ļoti ātri ataug un atkal var cirst," piebilst Ivars.
Ivars ir lepns, ka arī dīķus izrakuši. Turklāt ieplakā, purvainā vietā, kur nav varējuši zāli ar traktoru nopļaut, kaut arī skaitījusies meliorēta platība. Vajadzējis visādas atļaujas zemes transformācijai un ko tik visu ne. Bet tagad – skaista ainava un ir, kur vasarās kopā ar mazbērniem nopeldēties. Mazajiem jau ļoti patīkot, vai nu uz dīķi, vai uz jūru. Dzeramajam ūdenim ir dziļa aka. Aka šeit ir kopš pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem un bijis arī vēja rotors, kas sūkni griež. Uz kūti vēl joprojām ved zemē ieraktas koka caurules.
Ar ražas vākšanu kreņķu nav
"Mūsu mežā patīk augt naktsvijolēm. Šogad ziedēja lieliem laukumiem. Gar dīķi aug dzegužpuķes, tās zied baltiem ziediem. Mežs mums kļuvis kā savējais.
Visu laiku gribas uz to aiziet, pastaigāt. Pavasarī var klausīties, kā pogo lakstīgalas. Vasarā kūko dzeguzes. Šovasar arī griezi dzirdējām. Vienu gadu mums te sētā ienāca pupuķis. Tas bija brīnums! No kurienes viņš uzradās? Vairāk šeit nav redzēts. Irbju mamma ar visām mazajām irbītēm skraida tepat gar ceļmalu. Pie mājas jaunā lapsiņa nāk ēst ērkšķogas, bet āpsis – lasīt avenes. Un ne jau tās mazās. Tās ne. Uzsēžas uz aveņu zara, noliec to vai pat nolauž un noēd pašas lielākās ogas. Un, kā jūs domājat, ko ēd mūsu žagatas? Valriekstus lasa mums nost! Pagājušajā gadā salasīju veselu spaini ar riekstiem. Šogad skatos, kur tad ir? Žagatas nes projām. Jā, skaisti dzīvot mežā – ar ražas vākšanu nav kreņķu," stāsta Laima Linde. Viņa piebilst, ka, lai gan ar ražu jādalās, mežā dzīvot tomēr esot labi. Te augot arī lielie pūpēži. Nesen atkal vienu atradusi. Gliemezis gan pusi jau bija paspējis noēst. Paši gan neesot mēģinājuši pūpēžus ēst. Tie aug skaistumam.
Ko sēsi, to zāģēsi
"Mežs mums ir neliels un lielus kubikmetrus neražo. Lielākoties tam vēl ir jāaug. Tajā hektārā, kur iestādījām trīs tūkstošus egļu, kādreiz būs ražīga audze. No sava meža mēs savulaik esam ieguvuši papīrmalku, no purva maliņas pavisam nedaudz finierkluču. Tolaik papīrmalka maksāja deviņus dolārus kubikmetrā, un tā mums bija liela nauda," saka Ivars. Viņš atceras, ka desmit gadu vecumā, sešdesmitajā gadā, kad mācījies četrgadīgajā Pļavu pamatskolā, mazi bērni gājuši kājām kādus desmit kilometrus uz lieliem degumiem, kur tikpat baltās smiltīs kā Jūrmalā ar rokām sējuši priežu sēklas. Priedes izaugušas, un pirms desmit gadiem tur jau zāģēja starpcirti. Tā ka piecdesmit sešdesmit gadu laikā var paspēt izaudzēt diezgan nopietnu mežu.
Uzziņa
- Laima Linde dzimusi 1952. gadā. Beigusi LLA Ekonomikas fakultāti. Strādājusi par ekonomisti kolhozā "Rosība". Hobijs: fotografēšana.
- Ivars Linde dzimis 1953. gadā. Beidzis Kandavas sovhoztehnikumu. Strādājis Talsu MRS, kopis jaunaudzes, strādājis uz izvedējtraktora. Hobijs: dzelži.
- Ģimenē trīs meitas, piecas mazmeitas un viens mazmazdēliņš.
Viedoklis
Domā par turpmāko attīstību
Rita Benta, meža eksperte: "Īpašumā esošo mežaudžu apsaimniekošanu būtiski ir ietekmējusi meža īpašnieka spēja izvērtēt meža meliorācijas ietekmi un, ieguldot lielu darbu, turpināta piegulošās lauksaimniecības zemes meliorācijas sistēmu uzturēšana, tā izveidojot arī labu piebraucamo ceļu. Šajā meža īpašumā tiek veikta regulāra mežaudžu kopšana, lielu vērību pievēršot arī ainavas veidošanai, atstājot un uzturot atsevišķus lielos kokus gan mežaudzē, gan tās malās. Gar meža malu aug lieli ozoli un liepas.
Īpašumā mežs tiek atjaunots ar kvalitatīviem stādiem, kuri ir rūpīgi kopti un aizsargāti pret meža dzīvnieku postījumiem. Īpašu prieku sagādā pirmā atjaunotā egļu audze, kurai tagad ir jau vairāk par divdesmit gadiem. Svarīgi, ka Ivars un Laima domā par tās turpmāko attīstību un izvērtē normatīvo aktu ierobežojumus."
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu.
Izvēlies savu soctīklu platformu, lai sekotu LASI.LV: Facebook, X, Bluesky, Draugiem vai arī Instagram. Pievienojies mūsu lasītāju pulkam, lai saņemtu īpaši tev atlasītu noderīgu, praktisku un aktuālu saturu.
Abonē LASI.LV gadam vai kādu no "Latvijas Mediju" periodiskajiem izdevumiem 2026. gadam, un laimē 1500 eiro vai Philips kafijas automātu. Loterijas atļaujas nr. 8744.
Pieraksties LASI.LV redaktora vēstkopai šeit.
Pieraksties vēstkopai un divas reizes nedēļā saņem padziļinātu LASI.LV galvenā redaktora aktuālo ziņu, kompetentu viedokļu un interesantāko interviju apkopojumu.
Ko tu saņemsi:
- Daudzveidīgus komentārus un kompetentus Latvijas Mediju žurnālistu un autoru viedokļus par aktuālo
- Ekspertu komentārus par dažādiem praktiskiem, noderīgiem tematiem
- Aizraujošus materiālus par vēsturi, psiholoģiju, kultūru
- Gata Šļūkas karikatūru
- Tavā e-pasta kastītē katru ceturtdienu
![Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet "Lejasvēveri" un "Jaunvēveri" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē "visit.cesis.lv" teikts: "Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties "Mērnieku laikiem" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī."](https://media.lasi.lv/media/cache/article__card__xl__jpeg/uploads/media/image/20251209210945693873f9205a6.jpg "Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. No senajām saimniecībām sešas ir muzeja pārziņā, bet \"Lejasvēveri\" un \"Jaunvēveri\" ir mantinieku privātīpašums. Interneta vietnē \"visit.cesis.lv\" teikts: \"Vēveri ir Piebalgai raksturīga zemnieku amatnieku sētu grupa, kuras vēsture datējama, sākot ar 16. gs. vidu. 19. gs. galvenais peļņas avots Vēveros ir aušana, katrā mājā klaudzēja 2–4 stelles. Sākoties \"Mērnieku laikiem\" (19. gs. 70.–80. gadi), kad piebaldzēni izpērk zemi no muižas, Vēveros ir izveidojušās astoņas saimniecības. Mūsdienās dabā redzams šo astoņu sētu savstarpējais izkārtojums un apbūve. Lai saglabātu vēsturiski veidojušos kultūrainavu ar senatnīgām sētām, ēkām, ceļiem, koku stādījumiem, Vēveros izveidota Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lauku ekspozīcija. [..] Vēveru ekspozīcijā aplūkojama ne tikai tradicionālā piebaldzēnu sētu apbūve, bet arī dažādi amatnieku un zemkopju darbarīki, mūsdienu cilvēkam neierasti mājsaimniecības priekšmeti un lietas. Vēveru kalna augstākajā vietā (226 m virs jūras līmeņa) slejas ap 1875. g. Kalna Vēveru saimnieka būvētās vējdzirnavas. No dzirnavu galerijas un augšējā stāva lieliski redzams Vēveru kopskats un Piebalgas tāles. Vēveros piedāvā meistarklasi maizes cepšanā īstā maizes krāsnī.\"")
