14. maijs, kas iededzināja brīvības liesmu: Kalantas upuris un mūsu izvēle atcerēties

Laiku pa laikam ir vērtīgi paraudzīties pagātnē, lai novērtētu, cik trausls mēdz būt miers un bezrūpība, kultūras norišu murdoņā neaizmirstot paraudzīties apkārt notiekošajos procesos, arī cīņā par vēlētāju balsīm.

Sandra Vensko, dzejniece, publiciste

Foto: No personiskā arhīva

Spēlēt uz jūtām, modināt dziņas un maņas, tāds katarses laiks. Kas ir cilvēka piemiņa, kā to godina vai izmanto, kā vārdā nogalina, šie ir jautājumi, ko kultūrtelpā ienes gan mākslas cilvēki, gan politiķi. Šī vienkāršā, vienkāršā dzīve! Kāds atdod dzīvību par citu dzīvi.

1972. gada 14. maijā lietuvietis, 19 gadus vecais Roms Kalanta aplējās ar benzīnu un aizdedzinājās. Ar saukli "Brīvību Lietuvai" jaunais cilvēks tolaik atgādināja par stingrajām ideoloģiskajām saitēm, ar ko padomju varu notur Baltijas valstīs. Šis ir tikai viens fakts, kas sakustināja jaunatni pretoties pastāvošajai varai, sākums ceļam uz neatkarību.

Disidentu darbības nozīme, šie cilvēki ar drosmīgām sirdīm, reiz piefiksēti, atdzimst prātos un domās, ja tos piemin un atgādina. Protams, izklausās gana patētiski, taču katra šāda notikuma atgādinājumam ir jēga – kustināt sabiedrību, atvērt acis, vai, gluži pretēji, tās piemiegt, sakot – uz mani tas neattiecas. Katru nāvi iespējams izmantot kā politisku plakātu, apsegties ar karogu, izlikties par aizstāvi vai spriest tiesu par nenodarītiem pārkāpumiem.

Atmiņai var likt darboties arī citādi. Pieminot karu, uzvaru, kritušos. Tā no sensenas pagātnes iznirst aizvien un aizvien jauni miera cīnītāji armijas formās, asinskrāsas salikumi rotā ziedu pušķus, un ordeņos atviz saule. It kā dzīves kalendāru iezīmētu liels ekrāns ar jau izsenis redzētām filmām par karu, par to pašu, no prāta dzīlēm izķeksētu kultūras uzslāņojumu pēc Latvijas okupācijas, kad grāmatu manuskriptus cenzēja, ielas pārdēvēja, mājas būvēja vispirms iebraucējiem, kara un miera tematiku iezīmējot dekorācijās, iekaļot pieminekļos, teātra izrādes un dziesmu tekstus pielāgojot pastāvošajai iekārtai.

Maija kalendārs ir pilns sakaltušu, svaigu upuru asiņu, un šis ir attieksmju izrādīšanas laiks. Kopš Otrā pasaules kara beigām pagājuši, jā, jā, astoņdesmit gadi! Mainījušās paaudzes, mainījusies kultūrvide, izglītības sistēma, izklaides industrija. No tālīnajiem piecdesmitajiem līdz šodienai ir kā pārpeldēt okeānu, tomēr… Miers kā ideja taisnīgai dzīvei būtu vienīgā tēma, kam būtu jāiegulst apziņā, priekšplānā liekot cilvēcisko, kultūrā un nākotnē balstīto. Tomēr miera nav politiķiem, kuri meklē vissīkāko iemeslu, lai atrastu ceļu uz pagātni, kur ne vārda nemin par Latvijas, latviešu likteni. Nē, viņu nav daudz, bet viņi neslēpjas, kā apsēsti, noliedzoši, negāciju uzurdītāji meklējot nāvi, tieši vai netieši uzliekot pārbaudījumus jaunajai paaudzei, neļaujot piemirst, ka tālais karš beidzies jau sen. Līdzās Ukraina ar vēlmi atbrīvoties no agresora kā tolaik, tad.

Katru gadu Latvijā izskan uzvaras idealizēšana ar saukli nepiemirst, piedēvējot pamatnācijai fašisma atdzimšanu. Tas viss liek atgādināt, ka cilvēkam būtu jādzīvo ar cieņu pret šodienu, uzkrājot zināšanas par Latvijas vēsturi, izglītošanās iespējām, tās valstī dotas ikvienam. Ilgstoši radīta pretestība pret latviešu valodas lietošanu, pret latvieti kā pilsoni, tās sekas un maksa par ideoloģijas dzīšanu galvā, galu galā – pret demokrātiju un brīvību. Karš ir kā vadātājs, un vadātājam savi draugi – mēs pret jums.

9. maija svinēšanā joprojām tiek ievilkti mirušie. Ja triju paaudžu dzīves laikā nav radusies sajūta, ka pastāv tāda zeme Latvija ar savu materiālo un nemateriālo kultūras mantojumu, svešu okupācijas spēku ilgo plosīšanos un pāraudzināšanas politiku, tad nav brīnums, ka cilvēka sirdsapziņā ir pazudusi kāda būtiska nianse – spēja just.

Notikumam Kauņā šodien aprit 53 gadi, ir uzirdināta demokrātijas augsne. 2000. gadā Kalanta pēc nāves apbalvots ar 1. pakāpes Vīša Krusta ordeni, Lietuvas brīvības cīnītāja statuss piešķirts 2005. gadā. Laika upe plūst un atgādina par dzīvības cenu, tās vērtību. Roma Kalanta pieminēšana lai ir tā atmiņa, kas sapurina domas par sargājamo brīvību, par trauslo un tik nepārraujamo vēlmi būt saimniekiem savā zemē.