Sviedrētava "Ķiršu dārzā". Mihaila Čehova Rīgas krievu teātra iestudējuma recenzija

Ka režisora Viestura Kairiša iestudējums Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī "Ķiršu dārzs" mērķtiecīgi provocē sensāciju – par to publikā valda vienprātība, taču par to, vai autoram Antonam Čehovam izrāde varētu patikt, domas dalās.

Vieni piesauc nesaskaņu starp dramaturgu un pirmo lugas iestudējuma (1904. gadā Maskavas Dailes teātrī notika pirmizrāde iestudējumam "Ķiršu dārzs") režisoru Konstantīnu Staņislavski, kurš komēdiju ar farsa elementiem pārvērta par romantiski traģisku zaudētā laika meklējumu stāstu, citi šodien cērt durvis, pametot izrādi, kas "pazemo Čehova lielo vārdu". Diskusija būtiska un līdzīga instrukcijai "sakratīt pirms lietošanas", ko centrālais varonis Jermolajs Aleksejevičs Lopahins rekomendē, katram personāžam dāvinot trīs litru ķiršu kompota burku. Izrāde sakrata Čehova kanonisko kultu, liekot pārvērtēt krievu kultūras tradicionālos kodus, kas tiek atzīti par augstākajiem standartiem profesionālajā mūzikā, teātrī, literatūrā. Kāda vērtība 21. gs. Puškina, Čaikovska, Staņislavska mantojumam, vai tie attaisno koloniālās ideoloģijas maigo varu?

No kreisās: Aleksandrs Maļikovs (Firss, sulainis), Veronika Plotņikova (Raņevska, muižniece), Jekaterina Frolova (Varja, Raņevskas adoptētā meita), Šamils Hamatovs (Lopahins, tirgotājs).

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Iestudējums apvērš otrādi Čehova kanonu, liekot uz delnas lugas tēlus bez līdzpārdzīvojama personāža rīcībai, dvēseliskuma izjūtai un morāles izvēles krustcelēm. Vienlaikus Kairišs, apveltot ar nicinošu attieksmi visus personāžus un vienādi pakļaujot tos savai iecerei, rīkojas Lopahina stilā, kurš nocērt ziedošo dārzu. Režijas koncepts atklāj primitīvākos uzvedības principus, vai tie ir seksuālās baudas, varas vai naudas tieksme, lugas varoņi rīkojas zemiski, savtīgu motīvu vadīti, un cīnās par sava ego eksistenci vienlīdz nožēlojami, cik dedzīgi. Viena no otrā cēliena ainām notiek pirtī, kur čehoviskie raksturi atkailināti gluži kā ķermeņi pirtī, karsējoties uz nebēdu. Ikkatram tēlam no režisora tiek pa salta ūdens šļācienam, vai tas ir ākstīgais Jaša, vai vientuļā un bezcerīgu ilgu kaisli nodzērusī Varvara, vai par jebkādu cenu "izsisties bagātniekos" alkstošā Duņaša, infantilais Jepihodovs, padevīgi iztapīgais Piščiks. Niecīgi un smieklīgi ir arī bezpalīdzīgais Petja ar ārišķīgi pārspīlētu, iekšēji tukšu dedzīgumu un apjukusī Aņa, meklējot patvērumu seksualitātē. Šarlote Ivanovna liekulīgi izsmalcināti žēlojas par to, ka "nav ar ko parunāt", viņas vārda dīvainais salikums atgādina par franču inteliģences piejaucēšanu impēriskajai Krievijai kopš imperatora Pētera I laikiem, piešķirot tiem slāviskotus tēva vārdus.

Ne miņas no garīgas smeldzes par kultūras mantojumu nepiemīt Raņevskai – mātei, pavedinātājai, meitenei, kundzei. Hameleoniskajā tēlā daudz racionālisma, viņa notušē bezizejas situāciju ar izspēlētu kārti par nostalģiju pēc aristokrātiskās Parīzes. Tirgotāja Lopahina tēlu raksturo pretrunīgums, tā apjomu interesanti zīmē, no vienas puses, alerģisks jutīgums pret ķiršu ziediem un romantisku jūtu vājums pret Raņevsku un vienlaikus viņš ciniski apgāna mirušā dēla pelnu urnu. Arī finālā Lopahins priecājas par savu uzvaru un vienlaikus izšķērdīgi apdāvina tos, kuru dzīvi tikko nopircis.

Elīna Bartkeviča (Duņaša, istabene) un Aleksandrs Maļikovs (Firss, sulainis).

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Garīga sviedrētava – tā savu teātri raksturo somu režisors Kristians Smeds, kura iestudējumi pazīstami arī Rīgas skatītājiem (Rīgā notika Kristiana Smeda izrādes "Voiceks" 2003. gadā, pareizticīgo leģenda "Svētceļnieks" 2005. gadā un A. Čehova "Kaija" 2007. gadā.) un kurš lomas atklāsmē uzstāj uz intensīvu personisku tuvumu. To pieprasa arī "Ķiršu dārza" koncepts, zīmīgi, ka teksta blīvajā plūsmā gandrīz nav paužu, un kopumā izrādes ansamblis spēlē atdevīgi un intensīvi. Aktieri darbojas dubulti – iemiesojot individuālas lomas un kā kustību grupa ainu zīmējumos. Scenogrāfes Kristīnes Jurjānes radītais telpiskais veidols sastāv no apļojošas muižas šķērsgriezuma visas skatuves augstumā un platumā. Tajā no vienas telpas otrā pārvietojas personāži ar horeogrāfes Annas Abalihinas sacerētām kustību ekspresīvām līnijām. Ainas vienotā ritējumā un ritmā noskaņo komponista Timofeja Pastuhova muzikālā partitūra. Griežas arī milzu cilindrs, ko ar pārcilvēciskiem pūliņiem stumj vientuļa būtne, nosacīts Jašas mātes tēls.

Iespaidīgā milzu būve līdzīga likteņa ratam un kā viena no "Ķiršu dārza" simboliskajām vizuālām zīmēm iemieso ne vien konkrētu ēku, bet asociatīvi arī ko plašāku. Izrādes fotofiksācijās īpaši zīmīgas izskatās atsevišķas ainas, piemēram, personāžu portreti aiz restēm, un kā simbols saprotams skapī ieslēgtais invalīds, kas visai tieši asociējas ar ukraiņu karavīru, savukārt fināla skatā gluži kā Ļeņins stiklā zārkā guļ asinīs (ķiršu sulā) slīkstošs punduris. Mazāk pārliecinošas ir darbības, risinot personāžu savstarpējas attiecības, un dažas ainas jēdzieniski tikai atkārto ideju par vispārēji nolemtu postu un sīkmanīgu ļautiņu savtīgumu, ar viennozīmīgo plakātisko formu brīžiem radot banālu iespaidu. Savukārt izrādes vēstījums iederas laikmetīgajā politiskajā situācijā tieši šodien, te un tagad. No auditorijas izskan gan nesapratne, gan enerģiski, intensīvi un atbalstoši aplausi. Tie liek cerēt, ka garīgā sauna nomazgā vecos sārņus, vedot uz šķīstītavu.

Jevgenijs Proņins (Gajevs, Raņevskas brālis) un Aleksandrs Maļikovs (Firss, sulainis).

Foto: Kristaps Kalns/Publicitātes

Uzziņa

Antons Čehovs, "Ķiršu dārzs", iestudējums Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī

• Režisors Viesturs Kairišs, komponists Timofejs Pastuhovs, scenogrāfe Kristīne Jurjāne, kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne, horeogrāfe Anna Abalihina, gaismu mākslinieks Reinis Zalte, scenogrāfesasistents Jēkabs Jurjāns, izrādesvadītāja Svetlana Voroņecka.
• Lomās: Veronika Plotņikova, Šamils Hamatovs, Jevgenijs Proņins, Jekaterina Frolova, Natālija Živeca, Ivans Streļcovs, Elīna Bartkeviča, Jevgeņijs Čerkess, Tatjana Lukašenkova, Konstantīns Ņikuļins, Volodimirs Gorislavecs, Aleksandrs Maļikovs, Vadims Ņikolaičuks, Mihails Širjajevs.
• Nākamās izrādes: 7., 8. augustā.